Mēs ieradāmies Kēsā un atklājām, ka pulkveža Kempbela tur vairs nav, jo viņš aizsaukts uz Livingstonu.
- Paklau, es teicu savam cietumsargam, pulkvedim Kempbelam acīmredzot nebūs ne laika, ne vēlēšanās runāt ar mani, turklāt es viņam tāpat neko nevaru pateikt. Kāpēc jūs vienkārši nesameklējat man pilsētā pajumti, līdz es sarunāju, kā man turpināt ceļu uz Edinburgu? Tā kā nevarēju izdomāt neko labāku, tad biju angļiem izstāstījusi pamatā to pašu stāstu, ko Kolamam Makenzijam pirms diviem gadiem, ka esmu atraitnēs palikusi dāma no Oksfordas un esmu devusies ceļā, lai apmeklētu radus Skotijā, kad mani aplenca un nolaupīja Hailendas laupītāji.
Kareivis Dobss, spītīgi pietvīcis, papurināja galvu. Viņš nevarēja būt vecāks par gadiem divdesmit un nebija sevišķi attapīgs, bet, ja bija kaut ko iedabūjis sev galvā, tad pie tā turējās.
- To es nevaru ļaut jums, Bīčemas kundze, viņš sacīja (es izmantoju savu meitas uzvārdu), kaptenis Bledsovs izraus man aknas, ja es nenogādāšu jūs pie pulkveža.
Un tā mēs jājām uz Livingstonu, sēžot mugurā diviem visnožēlojamākā izskata kleperiem, kādus jebkad biju redzējusi. Tur beidzot tiku atbrīvota no sava pavadoņa uzmācīgās uzmanības, taču manu situāciju tas neuzlaboja. Tiku ieslodzīta kādas Livingstonas mājas augšējā stāva istabā, kur man atkal vajadzēja stāstīt par sevi, šoreiz pulkvedim Gordonam Maklīšam Kempbelam, skotam no Loulendas, kurš komandēja vienu no elektora karapulkiem.
- Kā tad, saprotu, viņš sacīja tonī, kas liecināja, ka viņš nenieka nesaprot. Viņš bija maza auguma, ar lapsas purnam līdzīgu seju un plāniem, rūsganiem matiem, kas bija atsukāti no deniņiem. Raugoties uz saņurcīto vēstuli, kas gulēja uz dzēšpapīra, viņš vēl vairāk samiedza acis.
- Te rakstīts, viņš citēja, uzliekot uz deguna pusmēness acenes, lai labāk varētu izlasīt to, kas rakstīts uz lapas, ka viens no jūsu sagūstītājiem, kundze, bijis no Freizeru klana, ļoti liela auguma, ar sarkaniem matiem. Vai tas atbilst patiesībai?
- Jā. Nesapratu, uz ko viņš mērķē.
Pulkvedis piešķieba galvu tik stipri, ka brilles noslīdēja no deguna, lai labāk pāri stikliem varētu caururbt mani ar skatienu.
- Cilvēks, kurš jūs izglāba pie Folkērkas, licis saprast, ka viens no jūsu gūstītājiem bijis neviens cits kā slavenais Hailendas klana vadonis ar iesauku Sarkanais Džeimijs. Es noprotu, ka jūs, Bīčemas kundze, bijāt… satraukta, teiksim tā? Lūpas burtiski atrāvās no šī vārda, bet smaids tas gluži nebija. Laikā, ko pavadījāt gūstā, iespējams, jūsu prāta stāvoklis nebija tāds, lai varētu kaut ko ievērot, un tomēr vai nemanījāt, kā pārējie vīri viņu uzrunāja?
- Uzrunāja?! Viņu sauca par Džeimiju. Nevarēju iedomāties, kādu ļaunumu šī atzīšanās varētu nodarīt; plakāti, ko biju redzējusi, pilnīgi skaidri darīja zināmu, ka Džeimijs ir Stjuartu atbalstītājs. Noskaidrot, ka viņš piedalījies Folkērkas kaujā, varbūt angļiem likās interesanti, bet diez vai varēja darīt viņa vainu vēl smagāku.
“Viņi tikpat labi var mani pakārt vairākas reizes,” viņš bija sacījis. Ar vienu reizi būtu vairāk nekā pietiekami. Es paskatījos uz logu. Pirms pusstundas bija iestājusies nakts, un lejā uz ielas spīdēja laternas, kuras, staigājot šurpu turpu, nesa karavīri. Džeimijs ieradīsies Kalenderhauzā un meklēs logu, pie kura man vajadzētu gaidīt.
Pēkšņi man radās absurda pārliecība, ka viņš man sekojis, kaut kā uzzinājis, kur es dodos, un gaidīs uz ielas, kad es parādīšos.
Spēji piecēlos un piegāju pie loga. Iela bija tukša, vienīgi marinētu siļķu tirgotājs sēdēja uz soliņa ar laternu pie kājām un gaidīja,
vai nenāks kāds pircējs. Tas, protams, nebija Džeimijs. Viņš nekādi nevarēja mani atrast. Neviens Stjuartu nometnē nezināja, kur es esmu; biju te pilnīgi viena. Pēkšņā panikas lēkmē atspiedu rokas pret rūti, neraizējoties, ka varu to izspiest.
- Bīčemas kundze! Vai nejūtaties labi? Man aiz muguras atskanēja no satraukuma spalgā pulkveža balss.
Cieši sakniebu lūpas, lai tās nedrebētu, un vairākkārt dziļi ievilku elpu, stikls aizsvīda, aizsedzot ielu lejā. Arēji mierīga es pagriezos ar seju pret pulkvedi.
- Viss kārtībā, es apstiprināju. Ja jums vairāk jautājumu nav, es tagad labprāt dotos projām.
- Tiešām? Mmm. Kempbels ar zināmām šaubām noskatīja mani no galvas līdz kājām, tad noteikti papurināja galvu.
- Jums pa nakti jāpaliek šeit, viņš paziņoja. No rīta es jūs sūtīšu uz dienvidiem.
Jutu, ka vēders sažņaudzas no šoka.
- Uz dienvidiem! Kāda velna pēc? es izgrūdu.
Pulkveža lapsas uzacis savilkās un mute pavērās. Viņš viegli sapurinājās, saknieba lūpas, tad pavēra mazā spraudziņā, lai dabūtu pār tām nākamos vārdus.
- Esmu saņēmis pavēli nodot tālāk visas ziņas attiecībā uz Hailendas noziedznieku, pazīstamu ar iesauku Sarkanais Džeimijs Freizers, viņš atbildēja. Vai jebkuru cilvēku, kas ar viņu saistīts.
- Es neesmu ar viņu saistīta! protestēju. Ja vien, protams, laulība neskaitās.
Pulkvedis Kempbels izlikās manus iebildumus nedzirdam. Viņš pievērsās rakstāmgaldam un sāka šķirstīt depešu žūksni.
- Ahā, te tā ir! Un jūs pavadīs kapteinis Menerings. Rīt agri no rīta viņš atnāks jums pakaļ. Pulkvedis Kempbels pašķindināja mazu sudraba zvaniņu, kas bija veidots kā rūķītis, durvis atvērās, un tajās parādījās viņa personiskā raitnieka jautājošais ģīmis. Gārvij, aizved dāmu uz viņas telpām. Un aizslēdz durvis. Viņš pagriezās pret mani un ceremoniāli paklanījās. Domāju, ka mēs vairs
neredzesimies, Bīčemas kundze, noveļu jums saldu dusu un labu ceļavēju. Tā tas viss beidzās.
Es nezināju, cik stiprs ir labs ceļavējš, laikam jau tas pūta ātrāk, nekā virzījās uz priekšu kapteiņa Meneringa nodaļa. Kapteinis bija atbildīgs par provīzijas ratu kolonnu, kurai bija jāsasniedz Lenerka. Kad būs nogādājis galapunktā ratus un to kučierus, viņam bija dota pavēle ar atlikušo nodaļu doties tālāk uz dienvidiem, pa ceļam piegādājot mazāk svarīgas depešas. Es acīmredzot iederējos kategorijā “ne pārāk steidzama informācija”, jo mēs bijām ceļā pavadījuši vairāk nekā nedēļu, bet vēl ne miņas no vietas, kur man vajadzēja nonākt.
- Dienvidi. Vai tas nozīmēja Londonu, es prātoju vai tūkstošo reizi. Kapteinis Menerings nebija man darījis zināmu galamērķi, bet neko citu es nespēju iedomāties.
Pacēlusi skatienu, es pieķēru vienu no dragūniem otrpus ugunskuram blenžam uz mani. Es truli blenzu pretī, līdz lūriķis pietvīka un nodūra acis bļodā, ko turēja rokās. Biju pie tādiem skatieniem pieradusi, kaut arī parasti tie nebija tik uzkrītoši.
Tas sākās tad, kad jaunais idiots, kurš bija mani atvedis uz Livingstonu, izturējās atturīgi un tāds kā sakaunējies. Man vajadzēja mazliet laika, līdz es aptvēru, ka angļu virsnieku distancēti atturīgo attieksmi nav izraisījušas aizdomas, bet gan nicinājums un šausmas, kurām pievienojās mazliet žēluma un formālas atbildības sajūta, kas liedza viņiem atklāti paust savas patiesās jūtas.
Es biju atbrīvota no alkatīgu skotu marodieru bandas nagiem, bet ne tikai. Mani atpestīja no gūsta, kura laikā es visu nakti biju pavadījusi vienā telpā ar vairākiem vīriem, kuri, pēc tikumīgi domājošu angļu uzskatiem, bija “mazliet labāki par meža zvēriem, kas vainīgi zagšanā, laupīšanā un neskaitāmos citos tikpat pretīgos noziegumos”. Tāpēc bija maz ticams, ka jauna angliete, pavadījusi nakti šādu zvēru sabiedrībā, ir iznākusi no turienes neskarta.