Drūmi apcerēju atziņu, ka Džeimijs, iznesot mani tēlotajā ģībonī, sākumu bija padarījis vienkāršāku, bet pilnīgi noteikti devis iemeslu vispārējam uzskatam, ka viņš un pārējie skoti pielietojuši pie manis varas darbus. Un, pateicoties mazajai vēstulītei, kuru bija rakstījis manu pirmo glābēju grupas kapteinis, visi, kuriem es vēlāk tiku nodota, un droši vien visi, ar kuriem viņi sarunājās, par to zināja. Skolojusies Parīzē, es ļoti labi izpratu tenku mehānisma darbību.
Kaprālis Roubotems noteikti bija dzirdējis zināmus nostāstus, bet turpināja pret mani izturēties laipni, viņš divdomīgi nesmīkņāja, kā reizēm, cik es manīju, mēdza darīt citi karavīri. Ja man būtu vēlēšanās pirms miega skaitīt lūgšanas, es noteikti tajās pieminētu arī kaprāli.
Piecēlos, nopurināju apmetni un devos uz savu telti. Redzot, ka dodos projām, arī kaprālis Roubotems piecēlās, smalkjūtīgi apmetot loku ap ugunskuru, un apsēdās pie saviem cīņubiedriem, ar muguru tieši pret manas telts ieeju. Zināju, ka tad, kad karavīri dosies pie miera, viņš paliks pieklājīgā attālumā, tomēr tā, lai es no savas atpūtas vietas varētu viņu sasaukt. Tā viņš bija rīkojies pēdējās trīs naktis neatkarīgi no tā, kur mēs gulējām viesnīcā vai uz lauka.
Pirms trijām dienām es vēlreiz biju mēģinājusi bēgt. Kapteinis Menerings labi zināja, ka es kopā ar viņiem ceļoju piespiedu kārtā, un, kaut arī viņam nepatika apgrūtinājums, ko es sagādāju, viņš bija pārāk apzinīgs karavīrs, lai nepildītu savu pienākumu. Man bija divi sargi, kas stingri mani uzmanīja, dienā jājot abās pusēs.
Naktī uzraudzība kļuva brīvāka, kapteinis acīmredzot neticēja, ka es pašā ziemas vidū kājām mēģināšu bēgt pāri tuksnesīgam tīrelim. Un kapteinim bija taisnība. Uz pašnāvību es nebiju gatava.
Taču minētajā naktī divas stundas pirms nometnes ierīkošanas mēs bijām izjājuši cauri mazam ciemam. Biju pārliecināta, ka pat
kājām es spētu aiziet atpakaļ un sasniegt ciemu pirms saullēkta. Ciemā bija tāda smalka lieta kā neliela viskija tecinātava, no kuras uz vairākām reģiona pilsētām devās rati ar mucām. Biju redzējusi tecinātavas pagalmu, kurā bija sakrautas augstas mucu grēdas, un uzskatīju, ka man ir puslīdz drošas izredzes tur noslēpties un aizbēgt ar pirmajiem ratiem.
Tāpēc, kad nometnē iestājās klusums un karavīri, segās satinušies, krāca ap ugunskuru, es klusi izvīkstījos no segas, kuru apdomīgi biju noklājusi vītolu birzs malā, un devos cauri nolīkušajiem zariem, nesaceļot lielāku troksni kā vēja čabināšanās lapās.
Pametot birzi, biju domājusi, ka man aiz muguras čab lapas, līdz kāda roka satvēra manu plecu.
- Nekliedziet. Jūs tač’, negribēsiet, lai kapteinis zināt, ka bez atļaujas esat izgājusi. Es nekliedzu tikai tāpēc, ka no bailēm man bija aizrāvusies elpa. Karavīrs, pagara auguma puisietis, kuru biedri sauca par Džesiju tāpēc, ka viņš ļoti rūpējās par savām gaišajām sprogām, man uzsmaidīja, un es diezgan nedroši atbildēju smaidam.
- Nav jau svarīgi, vai ne, mīļā, viņš teica, laiski smaidīdams.
- Pēc tā, kas jau noticis. Vai nav vienalga kāda reizīte vairāk vai mazāk, ko? Un es tak esu anglis, viņš lišķēja. Nevis kaut kāds netīrs skots.
- Liec nabaga sievieti mierā, Džes, sacīja kaprālis Roubotems, klusi iznirstot no vītolu aizsega man aiz muguras. Nabaga sievietei jau tā ir nepatikšanas. Viņš runāja pavisam klusi, bet Džesijs nikni palūrēja uz viņu, tad pārdomājis pagriezās un, nesakot ne vārda, pazuda zem koku zariem.
Kaprālis klusējot bija pagaidījis, kamēr es paceļu nokritušo apmetni, un tad man nopakaļ nācis uz nometni. Viņš bija aizgājis pēc savas segas, pamājis, lai eju gulēt, pats, apņēmis segu ap pleciem kā indiānis, nosēdies pēdas sešas tālāk. Naktī pamodusies, ikreiz redzēju, ka viņš aizvien vēl sēž turpat un tuvredzīgām acīm veras ugunī.
Tevistokā patiešām bija viesnīca. Taču man trūka laika izbaudīt piedāvātās ērtības. Ciemā mēs ieradāmies pusdienlaikā, un kapteinis Menerings uzreiz devās atbrīvoties no attiecīgā depešu žūkšņa. Taču nepagāja ne stunda, kad viņš atgriezās un teica, lai es ņemu savu apmetni.
- Kāpēc? apjukusi jautāju. Uz kurieni mēs ejam?
Viņš vienaldzīgi paskatījās uz mani un noteica:
- Uz Belhērstas muižu.
- Labi, es sacīju. Izklausījās kādu nieku iespaidīgāk par manu pašreizējo apmešanās vietu, kur uz grīdas vairāki karavīri spēlēja kauliņus, pie pavarda gulēja blusu apsēsts krancis un gaiss stipri oda pēc apiņiem.
Muižas ēka, lai gan tā atradās skaistā vietā, spītīgi grieza muguru plašajām pļavām un sarāvusies tupēja ar seju pret mežonīgu krauju.
Piebraucamais ceļš bija taisns, īss un bez izskaistinājumiem atšķirībā no glītajiem puslokiem pie franču muižām. Bet pie ieejas bija novietoti divi akmens stabi, uz katra no tiem bija īpašnieka ģerbonis. Kad mans zirgs klidzināja tiem garām, es cieši ielūkojos šajās zīmēs, cenšoties atcerēties, kur esmu tās jau redzējusi. Gulošs kaķis vai varbūt leopards? ar liliju ķepā. Es zināju, ka ģerbonis man ir pazīstams. Bet kam tas piederēja?
Netālu no vārtiem garajā zālē kaut kas kustējās, un uz brīdi pamanīju pazibam gaiši zilas acis, kad lupatu vīkšķis aizvēlās nostāk no bīstamajiem zirgu pakaviem. Arī skrandainais ubags likās pazīstams. Varbūt man tikai rādījās halucinācijas; es ķēros pie visa, kas man neatgādina angļu karavīrus.
Pavadoņi gaidīja pagalmā, nemaz nepūloties kāpt nost no zirga, bet es kopā ar kapteini Meneringu devos pa kāpnēm augšā gaidīt un, kamēr viņš bungāja pa durvīm, prātoju, kas tās atvērs.
- Bīčemas kundze? Sulainis, ja tas bija sulainis, izskatījās tā, it kā viņam būtu modušās aizdomas par ļaunāko. Un viņam, bez šaubām, bija taisnība.
- Jā, es apstiprināju. Ē… kam pieder šis nams?
Bet nebiju vēl izteikusi jautājumu, kad pacēlu acis un ieskatījos tumšajā vestibilā. Man pretī blenza kāda seja, plati ieplestās stirnas acis bija baiļpilnas.
Mērija Hokinsa.
Meitene vēra muti un es līdz ar viņu. Un es kliedzu, cik skaļi spēju. Sulainis, nebūdams gatavs šādam pavērsienam, spēra soli atpakaļ, aizķērās aiz dīvāniņa un nogāzās uz sāniem kā ķeglis. Dzirdēju, kā izbijušies sasaucas karavīri, kas skrēja pa kāpnēm.
Parāvu uz augšu svārkus, iespiedzos: “Pele! Pele!” tad joņoju uz viesistabu, bļaudama kā sirēna.
Mērijai bija pielipusi mana acīm redzamā histērija; kad es uzskrēju viņai virsū, ari viņa spiedza un cieši apķēra mani ap vidukli. Ierāvu meiteni sev līdzi plašajā telpā un satvēru aiz pleciem.
- Nesaki nevienam, kas es esmu, iečukstēju viņai ausi. Nevienam! No tā atkarīga mana dzīvība! Biju domājusi, ka uzvedos melodramatiski, bet, sakot šos vārdus, man ienāca prātā, ka, iespējams, es runāju baltu patiesību. Būt precētai ar Sarkano Džeimiju Freizeru laikam bija bīstams fakts.
Mērijai pietika tikai tik daudz laika, lai kā apreibusi pamātu ar galvu, kad telpas otrā galā atvērās durvis un ienāca kāds vīrietis.
- Mērij, kas tas par drausmīgu troksni? viņš skarbi noprasīja. Tukls, pašapmierināts tips; viņam bija ari stingrs zods un labsajūtā cieši sakniebtas lūpas kā cilvēkam, kurš jūtas labi, jo parasti viss notiek tā, kā viņš vēlas.
- N-nekas, papa, Mērija uztraukumā stostījās. Tikai p-ppele.
Baronets samiedza acis un dziļi ievilka elpu, cenšoties rast sevi pacietību. Atradis kaut ko līdzīgu šai īpašībai, viņš acis atkal atvēra un pievērsa tās savai atvasei.