- Saki vēlreiz, bērns! viņš pavēlēja. Bet pareizi. Es necietīšu, ka tu murmini un mels niekus. Ievelc elpu, nomierinies. Tā. Vēlreiz.
Mērija paklausīgi ieelpoja tik dziļi, ka ņiebura mežģīnes, kas sedza briestošās krūtis, nostiepās. Pirksti ieķērās sudraba brokāta svārkos, meklējot atbalstu.
- Tā b-bija pele, papa. Fr… ē… šī dāma nobijās no peles.
Noraidījis šo atbildi kā stipri apšaubāmu, baronets panāca uz
priekšu un ar interesi mani nopētīja.
- Ak tā? Un kas jūs būtu, kundze?
Man pie elkoņa uzradās kaptenis Menerings, kurš ar nosebošanos bija atgriezies no mīklainās peles meklējumiem un stādījās priekšā, sniedzot pulkveža Maklīša rekomendācijas vēstuli.
- Hm! Tātad iznāk, kundze, ka Viņa Gaišība būs jūsu namatēvs, vismaz uz laiku. Viņš pasniedza vēstulīti gaidošajam sulainim un paņēma cepuri, kuru kalpotājs bija nocēlis no pakaramā.
- Man žēl, ka mūsu pazīšanās ir tik īsa, Bīčemas kundze. Es pats jau arī dodos projām. Viņš pār plecu atskatījās uz dažiem pakāpieniem, kas veda ārā no vestibila. Sulainis, atguvis pašcieņu, jau kāpa augšā, apsmulēto vēstuli uzlicis uz paplātes, ko turēja sev priekšā. Redzu, ka Vomzlijs jau dodas pieteikt jūs Viņa Gaišībai. Man jāiet, citādi palaidīšu garām pasta diližansu. Adieu, Bīčemas kundze.
Viņš pagriezās pret Mēriju, kura slapstījās gar paneļu sienu.
- Uz redzēšanos, meitiņ. Mēģini… labi. Mutes kaktiņi vīrietim savilkās uz augšu grimasē, ko viņš sauktu par tēvišķu smaidu.
- Visu labu, Mērij.
- Visu labu, papa, viņa nomurmināja, acis nodūrusi. Es skatījos uz viņiem abiem. Sasodīts, lai nu kas, bet ko Mērija Hokinsa te dara? Skaidrāks par skaidru, ka viņa te dzīvo; laikam jau šī nama īpašnieks ir kāds radinieks.
- Bīčemas kundze? Mazs, drukns sulainis klanījās man pie elkoņa. Jūs pieņems Viņa Gaišība, kundze.
Kad es pagriezos, lai sekotu kalpam, Mērija ieķērās man piedurknē.
- B-b-b-bet… viņa iesāka. Apšaubīju, vai tik saspringtos apstākļos man pietiks pacietības viņu uzklausīt. Es vārgi pasmaidīju un noglāstīju viņai roku.
- Jā, jā, es teicu. Neraizējies, viss būs labi.
- B-bet tas ir mans…
Kalps paklanījās un atgrūda durvis gaiteņa galā. Gaišajā telpā atradās grezna brokāta un pulēta koka mēbeles. Vienā malā stāvēja krēsls, kuram uz atzveltnes bija izšūts dzimtas ģerbonis, tas pats, tikai skaidrāks nekā uz nobružātā akmens vairoga, ko biju redzējusi ārā.
Gulošs leopards tur ķepā liliju pušķi vai ari tie bija krokusi? Man galvā sāka zvanīt trauksmes zvani, kad krēslā sēdošais cilvēks cēlās kājās, viņa ēna krita uz nospodrinātās durvju stenderes, un tad viņš pagriezās. Mērijas pēdējie, ar mokām izteiktie vārdi mats matā sakrita ar sulaiņa paziņojumu.
- Mans k-k-krusttēvsļ viņa sacīja.
- Viņa Gaišība Sendringemas hercogs, paziņoja sulainis.
- Blčemas… kundze? Hercogam izbrīnā pavērās mute.
- Nu, vārgi izdvesu. Kaut kas tamlīdzīgs.
Man aiz muguras aizvērās dzīvojamās istabas durvis, atstājot mani divatā ar Viņa Gaišību. Kad pēdējo reizi paskatījos uz Mēriju, redzēju, ka viņa stāv vestibilā, acis iepletusi kā apakštasītes, un mute veras vaļā un ciet klusi kā zelta zivtiņai.
Abpus logiem uz inkrustētiem galdiņiem stāvēja milzīgas ķīniešu vāzes. Uz kamīna dzegas koķeti pozēja bronzas Venera, kuru papildināja pārītis porcelāna bļodu ar zelta maliņu un apzeltīts sudraba svečturis, kurā liesmoja vaska sveces. Biezs paklājs, ko pazinu kā ļoti labu Kermanšāhas darinājumu, sedza gandrīz visu grīdu, un vienā kaktā sarāvies čurnēja spinets; daudz brīvas vietas vairs nebija palicis, un to aizņēma mēbeles ar intarsijām un pa kādai statujai.
- Jums te ir glīta māja, es augstsirdīgi sacīju hercogam, kurš bija stāvējis pie kamīna, rokas salicis zem frakas ļipām, vērojot mani ar piesardzīgas jautrības izteiksmi platajā, ziedošajā sejā.
- Pateicos, viņš notaurēja savā smalkajā balsi, kas tik dīvainā kārtā nāca no mucai līdzīgā krūškurvja. Jūsu klātbūtne to rotā, mana dārgā. Jautrība guva uzvaru pār piesardzību, un viņš savilka lūpas mākslotā, atbruņojošā smaidā.
- Kāpēc Blčema? viņš jautāja. Vai tas gadījumā nav jūsu īstais vārds, ko?
- Mans meitas vārds, es atbildēju; pārbijusies runāju patiesību. Hercoga biezās, gaišās uzacis uzšāvās augšup.
- Vai jūs esat francūziete?
- Nē. Esmu angliete. Es taču nevarēju izmantot uzvārdu Freizere, vai ne tā?
- Skaidrs. Uzacis palika sarauktas, viņš norādīja uz mazu, ar brokātu apvilktu sēdekli, uz kura sēžot cilvēki parasti varēja skatīties viens otrā, aicinot mani apsēsties. Koka daļas bija grezni izgrieztas un darinātas skaistās proporcijās muzeja eksponāts, tāpat kā itin visas lietas šajā istabā. Graciozi pavilku netīros svārkus uz vienu pusi, neievērojot biezos dubļu traipus un pielipušās zirga spalvas, un eleganti noslīgu uz gaiša prīmulu krāsas atlasa.
Hercogs lēnām staigāja šurpu turpu gar kamīnu un, vēl aizvien viegli smaidot, mani vēroja. Es cīnījos ar pieaugošo siltumu un atvieglojumu, ko izbaudīja manas sāpošās kājas, jo tas draudēja ievilkt mani noguruma bezdibeni, kas pletās man priekšā. Šis nu nebija īstais brīdis, kad zaudēt modrību.
- Kas jūs esat? pēkšņi hercogs noprasīja skaidri un gaiši.
- Angļu ķīlniece, dedzīga jakobīte vai franču spiedze?
Ar diviem pirkstiem paberzēju sāpošo vietu starp acīm. Pareizā atbilde bija “nekas no nosauktā”, bet šaubījos, vai ar tādu es tālu tikšu.
- Viesmīlība šajā namā, šķiet, nav gluži nevainojama, ja salīdzina ar iekārtojumu, es teicu, cik nu augstprātīgi šajos apstākļos spēju, un daudz tas nebija. Tomēr Luīzes rādītais piemērs, kā uzvedas dižas dāmas, nebija gluži veltīgi skatīts.
Hercogs iesmējās smalkus, pīkstošus smieklus kā sikspārnis, kurš tikko dzirdējis labu joku.
- Pazemīgi lūdzu piedošanu, kundze. Jums taisnība, man vajadzēja iedomāties piedāvāt jums kādu atspirdzinājumu, pirms atļāvos sākt jūs iztaujāt. Ārkārtīgi nesmalkjūtīgi no manas puses.
Viņš klusi kaut ko pateica sulainim, kurš bija ieradies uz hercoga zvanu, un tad mierīgi stāvēja kamīna priekšā un gaidīja, līdz atnes paplāti. Es sēdēju, neko nesakot, pētīju istabu un laiku pa laikam zagšus uzmetu namatēvam skatienu. Neviens no mums nedomāja par pieklājīgu tērzēšanu. Par spīti hercoga ārējai labsirdībai, šis bija bruņots pamiers, un mēs abi to zinājām.
Bet es gribēju zināt, kāpēc tā. Nebūdama svešiniece cilvēkiem, kuri nekādi nevarēja saprast, kas es, pie joda, tāda esmu, pati tagad lauzīju galvu, kāds visai šai lietai ir sakars ar hercogu. Vai kāds, viņaprāt, sakars ar to ir man. Divas reizes šis augstmanis bija mani saticis kā Freizera kundzi, Lelibrokas īpašnieka sievu. Tagad es biju uzradusies uz viņa nama sliekšņa kā angļu tautības ķīlniece Bīčema, kura nesen izglābta no skotu jakobītu bandas nagiem. Ar to pietika, lai jebkurš apmulstu. Bet Sendringemas hercoga attieksme pret mani bija daudz nopietnāka nekā vienkārši ziņkāre.
Tika atnesta tēja ar maizītēm un kūka. Hercogs paņēma tasi, ar savilktu uzaci norādīja uz otru tasi, un mēs, joprojām klusēdami, dzērām tēju. Kaut kur mājas dziļumā es dzirdēju klusinātu blīkšķēšanu, it kā kāds sistu ar āmuru. Namatēva tasīte viegli nošķindēja pret apakštasi, un tas bija signāls, lai atgrieztos pie naidīguma izpausmēm.