- Nu tad, viņš sacīja tik nopietni, cik vīrietis, kurš izskatās pēc Mikipeles, spēj. Ļaujiet man, Freizera kundze, vai drīkstu jūs tā saukt? Paldies. Ļaujiet man sākumā pateikt, ka es jau daudz par jums zinu. Un esmu apņēmies uzzināt vēl vairāk. Jūs rīkotos pareizi, ja atbildētu izsmeļoši un bez kavēšanās. Man jāsaka, Freizera kundze, ka jūs ir pārsteidzoši grūti nogalināt, viņš ar smaidu lūpās viegli man paklanījās, taču esmu pārliecināts, ka ar stingru apņēmību to iespējams īstenot.
Es nekustēdamās skatījos viņā, nevis tāpēc, ka aukstasinība man būtu iedzimta, bet gan tāpēc, ka biju pilnīgi apjukusi.
Pārņēmusi vēl vienu no Luīzes manierēm, es jautājoši savilku abas uzacis, iedzēru malciņu tējas, tad nosusināju lūpas ar salveti, uz kuras bija izšūta monogramma.
- Baidos, ka uzskatīsiet mani par neattapīgu, Jūsu Gaišība, es pieklājīgi atbildēju, bet man nav ne mazākās nojausmas, par ko jūs runājat.
- Tiešām, mīļā?
Jautrās, zilās ačeles nemirkšķinājās. Hercogs paņēma no paplātes sudrabaini zeltaino zvaniņu un vienu reizi pašķindināja.
Kalps laikam bija gaidījis blakusistabā, jo viņš ieradās nekavējoties. Garš, kalsns vīrietis tumšā livrejā un labā kreklā, kā parasti ģērbjas augstākā ranga kalpotāji, viņš piegāja pie hercoga un dziļi paklanījās.
- Jūsu Gaišība? Sulainis runāja angliski, bet ar nepārprotamu franču akcentu. Arī sejas vaibsti bija raksturīgi frančiem garš deguns, balta āda, plānas, sakniebtas lūpas un ausis, kas atkārušās no galvas kā nelieli spārni, bet to galiņi bija koši sarkani. Kad viņš, pacēlis skatienu, ieraudzīja mani, kalsnā seja kļuva vēl bālāka, un viņš automātiski soli atkāpās.
Sendringems šo ainu vēroja, aizkaitinājumā saraucis pieri, tad pievērsa skatienu man.
- Jūs viņu nepazīstat? viņš jautāja.
Es jau gribēju papurināt galvu, kad pēkšņi vīrieša labā roka, kas bija piespiesta pie biksēm, noraustījās. Cik neuzkrītoši iespējams, viņš rādīja “ragu” zīmi, vidējie pirksti noliekti, bet mazais un rādītājpirksti pavēsti pret mani. Tajā brīdī es sapratu un tūlīt redzēju apstiprinājumu savām aizdomām sīku skaistuma zīmīti virs īkšķa.
Man nebija ne mazāko šaubu tas bija vīrs raibajā kreklā, kas Parīzē bija uzbrucis mums ar Mēriju. Viņš pilnīgi nepārprotami strādāja pie hercoga.
- Tu, nolādētais maitai es iesaucos. Pielēcu kājās, apgāžot tējas galdiņu, un paķēru pirmo priekšmetu, kas gadījās pa rokai, bet sulainis apcirtās un ņēma kājas pār pleciem, smagā krūze par
dažām collām palidoja garām bēgļa galvai un sašķīda pret durvju stenderi.
Kad metos nelietim pakaļ, durvis aizcirtās, un es paliku uz vietas, smagi elpodama. Rokas sānos iespiedusi, nikni lūrēju uz Sendringemu.
- Kas viņš tāds ir? es prasīju.
- Mans kalps, hercogs mierīgi atbildēja. Vārdā Alberts Dantons. Labs puisis, kas attiecas uz kaklasaitēm un zeķēm, bet ārkārtīgi nervozs, kā jau daudzi franči. Un neiedomājami māņticīgs. Hercogs neapmierināts paglūnēja uz aizvērtajām durvīm. Nolādētie katoļi ar saviem svētajiem vīrakiem un tādām lietām. Ticēs itin visam.
Mana elpa pierima, lai arī sirds sitās pret korsetes vaļu ribu stiprinājumiem. Man bija ļoti grūti dziļi ievilkt elpu.
- Netīrais, pretīgais, drausmīgais… izvirtuli!
Hercogu, šķiet, šis izvirdums garlaikoja, un viņš nevērīgi pamāja ar galvu.
- Jā, jā, mana dārgā. Tas viss un noteikti vēl vairāk. Diemžēl mazliet neveiksmīgi, vismaz tajā gadījumā.
- Neveiksmīgi? Vai tā jūs to saucat? Nedrošiem soļiem virzījos uz krēslu un apsēdos. Man no uztraukuma drebēja rokas, un es tās sažņaudzu, paslēpjot svārku ielocēs.
- Vairāku iemeslu dēļ, dārgā. Paskatieties. Sendringemas hercogs sirsnīgā lūgumā papleta rokas. Es aizsūtīju Dantonu, lai tiek no jums vaļā. Viņš ar saviem biedriem nolēma, ka vispirms mazliet papriecāsies; tas ir ļoti jauki, bet šajā procesā viņi labi jūs apskata un pilnīgi neiedomājamā kārtā izdara secinājumus, ka esat kaut kāda ragana, galīgi zaudē galvu un aizlaižas. Bet manu krustmeitu, kura tikai nejaušības dēļ ir klāt, pagūst izvarot, tādējādi izpostot jebkādas izredzes uz izdevīgām laulībām, kuras ar lielām pūlēm esmu viņai izkārtojis. Padomājiet, kāda likteņa ironija!
Triecieni ātri sekoja cits citam, un es vairs nesapratu, uz kuru atbildēt vispirms.
- Kā jūs to domājāt: “Lai atbrīvojas no jums”? es uzstājīgi noprasīju. Vai jūs gribat teikt, ka patiešām mēģinājāt mani nogalināt? Man bija sajūta, ka istaba viegli sašūpojas, un es iedzēru krietnu malku tējas, jo tā bija visātrāk sasniedzamais atspirdzinošais līdzeklis. Necik iedarbīga gan tā nebija.
- Nūjā, Sendringems mīlīgā balsī apstiprināja. Tieši to es pūlējos pateikt. Sakiet, dārgā, vai nevēlaties iedzert glāzi heresa?
Brīdi samiegtām acīm vēroju hercogu. Tikko pateicis, ka bija mēģinājis mani novākt, un tagad gaida, ka es no viņa rokas pieņemšu glāzi heresa?
- Brendiju, es teicu. Un daudz.
Viņš atkal ieķiķinājās savā smalkajā balstiņā un devās pie bufetes, pāri plecam izmezdams piezīmi:
- Kapteinis Rendels sacīja, ka jūs esot ārkārtīgi interesanta sieviete. Ziniet, tādi vārdi no minētā džentlmeņa mutes ir diezgan slavinoši. Parasti sievietes viņam neder, lai arī dāmas gluži vai spieto ap viņu. Laikam jau izskata dēļ; izturēšanās tā nevarētu būt.
- Tātad Džeks Rendels tiešām strādā pie jums, es secināju, paņemot hercoga sniegto glāzi. Biju redzējusi, ka viņš pielej divas glāzes, un biju pārliecināta, ka abās ir brendijs. Es iedzēru lielu un ārkārtīgi nepieciešamu malku.
Hercogs sekoja manam piemēram un samirkšķināja plakstus par sīvā dzēriena spēcīgo iedarbību.
- Protams, viņš atbildēja. Bieži vien vislabākais ierocis ir arī visbīstamākais. Tomēr tādēļ jau cilvēki neatsakās tos izmantot, tikai ievēro atbilstošus drošības noteikumus.
- Ak tad bīstams? Ko jūs īsti zināt par Džonatanu Rendelu? es ziņkāri jautāju.
Sendringemas hercogs iespurcās.
- O, es teiktu, ka faktiski visu, mana mīļā. Visticamāk, krietni vairāk nekā jūs, par to es nešaubos. Ziniet, nebūtu prātīgi pieņemt darbā tādu cilvēku kā Rendels, ja nav pie rokas līdzekļa viņa savaldīšanai. Un nauda ir laba pavada, bet slikti groži.
- Atšķirībā no šantāžas? es vēsi noteicu.
Hercogs atspiedās pret krēsla atzveltni, salika rokas uz apaļā vēdera un ar neslēptu interesi mani pētīja.
- Ahā. Jūs laikam domājat, ka šantāža varētu darboties uz abām pusēm. Viņš papurināja galvu, un uz viņa zīda vestes noplanēja dažas plēksnes šņaucamās tabakas.
- Nē, mana mīļā. Sāksim ar to, ka mūsu sabiedriskais stāvoklis nedaudz atšķiras. Lai arī šāda veida tenkas var ietekmēt attieksmi, kā mani uzņem zināmās aprindās, bet tas mani īpaši neuztrauc. Turpretī mūsu draugam kapteinim nu, viedoklis, kas valda armijā, par šādām nedabiskām nosliecēm ir stipri aprobežots. Ja runājam atklāti, parasti par to draud nāves sods. Nē, diez kāds labais salīdzinājums neiznāk. Viņš piešķieba galvu, cik daudzkārtīgie zodi atļāva.
- Bet ne jau solījums darīt bagātu vai draudi visu atklāt saista Džonu Rendelu pie manis, hercogs turpināja. Mazās, ūdeņaini zilās acis, iegrimušas dobumos, spīdēja. Kapteinis man kalpo tādēļ, kas es varu dot to, pēc kā viņš alkst.