Ar neslēptu riebumu noskatīju resni, un Viņa Gaišība sāka smieties.
- Nē, ne jau to, viņš noliedza. Kapteiņa gaume ir vēl izsmalcinātāka. Atšķirībā no manējās.
- Kas tad?
- Sods, viņš klusi izdvesa. Bet jūs taču to zināt, vai ne? Vismaz jūsu vīrs to zina.
Jutos netīra tikai no tā vien, ka atrados hercoga tuvumā, tādēļ piecēlos, lai dotos projām. Alabastra tabakdozes lauskas mētājās pa grīdu, un es netīšām vienu paspēru, tā atsitās pret sienu un atlēca, tad griezdamās paslīdēja zem dīvāniņa, atgādinot par tikko satikto Dantonu.
īsti nezināju, vai vēlos apspriest slepkavību, kuru tā ari nebija lemts izdarīt līdz galam, bet šobrīd šī tēma likās labāka par citām iespējām.
- Kāpēc jūs gribējāt mani nogalināt? es pēkšņi iejautājos, pagriežoties pret hercogu. Aši pārlaidu skatienu priekšmetiem, kas
stāvēja uz trijkāju galdiņa, meklējot piemērotu aizstāvības ieroci, ja Viņa Gaišība vēl nebūtu šo nodomu atmetis.
Likās, ka bija gan. Viņš ar grūtībām pieliecās un pacēla tējkannu, kas brīnumainā kārtā nebija saplīsusi, un nolika atpakaļ uz galda.
- Tolaik tas likās labs risinājums, viņš atklāti skaidroja. Biju uzzinājis, ka jūs ar vīru cenšaties likt šķēršļus zināmam pasākumam, kurā man bija savas intereses. Biju apsvēris iespēju novākt jūsu vīru, taču tas šķita pārāk bīstami, ņemot vērā viņa tuvās radnieciskās saites ar divām lielākajām Skotijas dzimtām.
- Apsvērāt iespēju viņu novākt? Piedzīvoju atklāsmi vienu no daudzajām, kas spoži dzirksteļoja manās smadzenēs kā uguņošana. Vai tas bijāt jūs, kas Parīzē uzsūtīja Džeimijam jūrniekus?
Sendringemas hercogs nevērīgi pamāja ar galvu.
- Tas likās vienkāršs, kaut ari parupjš līdzeklis. Bet tad Parīzē uzradās Dūgals Makenzijs un es sāku šaubīties, vai jūsu vīrs patiesi strādā Stjuartu pusē. Vairs nezināju, kuru īsti viņš atbalsta.
Es šobrīd nezināju, ko atbalsta hercogs. Šī savādā saruna sāka stipri izklausīties pēc tā, ka viņš ir slepens jakobīts ja tā bija, tad nu viņš tiešām ir meistarīgi glabājis savus noslēpumus.
- Un tad, viņš tikmēr turpināja, saudzīgi uzliekot tējkannai vāciņu, sākās jūsu ciešā draudzība ar Francijas Luiju. Pat ja jūsu vīram nebūtu veicies ar baņķieriem, Luijs būtu varējis dot Čārlzam Stjuartam to, ko viņam vajadzēja, ar nosacījumu, ka jūs šajā lietā nebāžat savu skaisto deguntiņu.
Pieri saraucis, hercogs pētīja maizīti, ko turēja rokā, tad noņēma no tās pāris diegu, beigu beigās tomēr nolēma, ka neēdīs, un nometa to uz galda.
- Kad kļuva skaidrs, kas īsti notiek, es, piedāvājot apžēlošanu, mēģināju jūsu vīru aizvilināt uz Skotiju; tas bija ļoti dārgi, viņš kavējās atmiņās. Un viss velti!
- Bet tad es atcerējos, cik stipri vīrs jums pieķēries ļoti aizkustinoši, namatēvs sacīja ar labvēlīgu smaidu, kuru es īpaši nevarēju ciest. Tāpēc nospriedu, ka jūsu traģiskā aiziešana no
šīs pasaules varētu likt viņam atteikties no pasākuma, kurā viņš iesaistījies, neraisot interesi, kāda mostos, ja noslepkavots tiktu viņš pats.
Pēkšņi kaut ko iedomājusies, es pagriezos pret istabas stūrī stāvošo klavesīnu. Uz pults gulēja vairākas smalkā, skaidrā rokrakstā aprakstītas nošu lapas. “Piecdesmit tūkstoši mārciņu, ka Jūsu Augstība izkāps Skotijas krastā.” Paraksts S. “S” protams, nozīmēja “Sendringems”. Hercogs acīm redzamā sajūsmā smējās.
- Jūs, mīļā, nudien rīkojāties ļoti gudri. Tā noteikti bijāt jūs; biju dzirdējis, ka jūsu dzīvesdraugam nelaimīgā kārtā trūkst muzikālās dzirdes.
- Patiesībā, tā nebiju es, atbildēju, novēršoties no mūzikas instrumenta. Man blakus stāvošais galds diemžēl nebija aprīkots ar vēstuļu atvēršanas nažiem vai smagiem priekšmetiem, bet es steigšus paņēmu vāzi un paslēpu seju milzīgā siltumnīcas ziedu pušķī. Aizvēru acis un jutu, kā vēsās ziedlapiņas pieskaras maniem negaidīti sakarsušajiem vaigiem. Neuzdrīkstējos pacelt skatienu, jo mana atklātā seja varēja mani nodot.
Jo aiz hercoga pleca es biju pamanījusi apaļu ādas priekšmetu, kas atgādināja ķirbi, no abām pusēm to ietvēra zaļas samta drapērijas; tas izskatījās kā viens no hercoga eksotiskajiem mākslas objektiem. Atvēru acis, piesardzīgi lūkodamās caur ziedlapām, un platā, šķībiem zobiem pilnā mute pavērās klauna smaidā.
Mani plosīja bailes un atvieglojums. Tātad es nebijusi maldījusies, atpazīstot ubagu pie vārtiem. Tas bija Hjū Manro, sens draugs no tiem laikiem, kad Džeimijs Hailendā bija izsludināts ārpus likuma. Manro reiz bija skolotājs, uz jūras viņu sagūstīja turki, spīdzinot sakropļoja, šis apstāklis noveda šo cilvēku pie ubaga tarbas un zagšanas šīs profesijas viņš papildināja ar veiksmīgu spiegošanu. Biju dzirdējusi, ka Manro bijis spiegs Hailendas armijā, bet nebiju domājusi, ka šī nodarbošanās atvedīs viņu tik tālu uz dienvidiem.
Cik ilgi viņš jau tupēja kā putns efejā, kuras zari stiepās līdz otrajam stāvam? Neuzdrīkstējos izrādīt, ka esmu viņu pamanījusi,
varēju vienīgi ar tēlotu vienaldzību raudzīties tālumā, nenovēršot skatienu no punkta hercogam virs pleca.
Sendringems mani ar interesi vēroja.
- Tiešām? Bet Gerstmans taču ari ne? Nebūtu domājis, ka viņš ir pietiekami viltīgs.
- Un jūs uzskatāt, ka es esmu? Jūtos glaimota. Turēju degunu iebāztu puķēs, izklaidīgi runājot ar peoniju.
Tēls aiz loga atlaida tvērienu no efejas zara tik ilgi, lai paceltu vienu roku. Saracēņu gūstītāji bija izgriezuši viņam mēli, tādēļ Hjū Manro vietā runāja viņa rokas. Nenolaižot skatienu, viņš uzsvērti norādīja vispirms uz mani, tad uz sevi un tad kaut kur sāņus. Platā plauksta paliecās, un divi pirmie pirksti kļuva par skrienošām kājām, kas steidzas uz austrumiem. Vēl pēdējo reizi piemiedzis aci, viņš pacēla dūri sveicienā un pazuda.
Atslābu, pēc piedzīvotā mazliet drebēju un dziļi ievilku atspirdzinošu elpu. Es nošķaudījos un noliku puķes.
- Tātad jūs esat jakobīts, vai ne? es jautāju.
- Nav obligāti, labsirdīgi atbildēja hercogs. Jautājums ir tāds, mana mīļā… vai jūs esat? Pilnīgi bez kādas kautrēšanās viņš noņēma parūku, pakasīja galvu ar gaišajiem, plānajiem matiem un uzlika to atpakaļ.
- Kad bijāt Parīzē, jūs centāties izjaukt visus pūliņus, lai karalis Džeimss varētu atgriezties troni. Tā kā jums tas neizdevās, tad tagad jūs ar viru izturaties tā, it kā būtu Viņa Augstības uzticamākie atbalstītāji. Kāpēc? Mazās, zilās acis pauda tikai un vienīgi nelielu interesi, bet ne jau nelielas intereses dēļ viņš bija mēģinājis mani nogalināt.
Kopš uzzināju, kas patiesībā bija mans namatēvs, visiem spēkiem centos atcerēties, ko Frenks un mācītājs Veikfīlds reiz par viņu bija teikuši. Vai viņš bija jakobīts? Cik varēju atcerēties, vēstures spriedums Frenka un mācītāja personā bija neskaidrs. Un mans arī.
- Nenāk ne prātā jums to teikt, es lēnām atbildēju.
Vienu gaišo uzaci augstu savilcis, hercogs sameklēja kabatā emaljētu tabakdozi un paņēma no tās šķipsniņu tabakas.
- Vai jūs domājat, ka tas ir gudri, mīļā? Ziniet, Dantons atrodas pavisam tuvu.
- Dantons man nepieskarsies pat ar desmit pēdas garu mietu, es droši atteicu. Starp citu, jūs arī ne. Ne jau, es steidzos paskaidrot, kad redzēju, ka viņa mute atveras, tā paša iemesla dēļ. Bet, ja jūs tik briesmīgi gribat zināt, kurā pusē es stāvu, jūs taču nenogalināsiet mani, iekams nebūsiet to uzzinājis, vai ne?