Hercogs aizrijās ar tabaku, sāka stipri klepot un sita pa izšūtās vestes krūtīm. Es saslējos un lepni lūkojos uz pretinieku, kamēr viņš šķaudīja un sprauslāja.
- Jūs mēģināt mani iebiedēt, lai es jums visu pastāstu, bet velti, teicu daudz pašapzinīgāk nekā jutos.
Sendringems ar mutautu susināja acis, no kurām plūda asaras. Beidzot viņš dziļi ieelpoja un izpūta gaisu, savilcis tuklās lūpas, nenovērsis skatienu no manis.
- Nu labi, viņš klusi noteica. Domāju, ka strādnieki jau būs pārveidojuši telpas, kurās jums vajadzēs uzturēties. Pasaukšu istabeni, lai aizved jūs uz jūsu istabu.
Laikam jau biju muļķīgi viņā blenzusi, jo hercogs, pieceļoties no krēsla, nicinoši pasmaidīja.
- Redziet, līdz zināmai robežai tam nav nozīmes, viņš sacīja.
- Lai kas jūs būtu un lai ko jūs zinātu, jums kā viešņai ir viena nenovērtējama īpašība.
- Un kāda tā būtu? es gribēju zināt. Sendringemas hercogs, uzlicis roku uz zvana, apklusa un pasmaidīja.
- Jūs esat Sarkanā Džeimija sieva, viņš klusi bilda. Un jūs, mana dārgā, viņam nudien esat mīļa, vai ne?
Ja runājam par cietumiem, tad esmu redzējusi sliktākus. Istaba bija apmēram trīsdesmit pēdu visos virzienos, un iekārtojums greznībā varēja sacensties vienīgi ar dzīvojamo istabu pirmajā stāvā. Uz neliela paaugstinājuma stāvēja gulta ar baldahīnu, tās Damaskas aizkaru stūros greznojās strausa spalvu pušķi, un pie
milzīgā kamīna ērti bija novietots pāris pieskaņotas krāsas brokāta krēslu.
Istabene, kas bija mani te atvedusi, nolika līdzi atnesto bļodu un ūdens krūzi un steidzās pielaist uguni kamīnā saliktajai malkai. Sulainis uz galda pie durvīm atstāja ar salveti pārklātu vakariņu paplāti un kā mūris iestājās durvīs, iznīcinot jebkādas domas, ja man tādas būtu radušās, aizjozt pa gaiteni. Nekāda jēga tādam mēģinājumam arī nebūtu, es drūmi nospriedu; pēc pirmā pagrieziena es jau būtu bezcerīgi apmaldījusies namā; šitā draņķa māja bija tik liela kā Bakingemas pils.
- Esmu pārliecināta: Viņa Gaišība cer, ka jutīsieties šeit ērti, kundze. Istabene pirms aiziešanas glīti pakniksēja.
- 0, noteikti, es bez ceremonijām apgalvoju.
Meiča izgāja, un durvis viņai aiz muguras aizvērās ar nomācoši skaļu būkšķi, tad šņirkstot pagriezās atslēga; likās, ka šīs skaņas noplēš pēdējo izolāciju no maniem kailajiem nerviem.
Plašā istaba bija dzestra, drebēdama es apņēmu elkoņus ar plaukstām un piegāju pie kamīna, kur ieslīgu vienā no krēsliem. Pirmā vēlme bija izmantot vientulību un klusībā ļauties nelielai histērijas lēkmei. Bet, no otras puses, es baidījos, ja ļaušu savām cieši nospriegotajām emocijām vaļu, tad nespēšu tās vairs apvaldīt. Aizmiedzu acis un skatījos, kā cauri plakstiņiem vīd liesmu sarkanums, un pavēlēju sev saglabāt mieru.
Galu galā šobrīd man nekādas briesmas nedraudēja un Hjū Manro bija ceļā pie mana vīra. Pat ja Džeimijs, kamēr es veselu nedēļu ceļoju no vienas vietas uz nākamo, būtu pazaudējis manas pēdas, Hjū viņu atradīs un atvedīs tur, kur vajag. Hjū pazina visus iebūviešus, skārdniekus, katru zemnieka māju un katru muižu četrās draudzēs. Vēsts no mēmā vīra ceļos pa jauno ziņu un tenku tīklu tik ātri, kā vēja nesti mākoņi pārslīd kalniem. Bet tikai tad, ja viņam izdevies tikt zemē no augstās laktas efejā, nemanītam pamest hercoga gruntsgabalu un neviens viņu nebūs aizturējis.
- Nekļūsti smieklīga, es sevi skaļi apsaucu, tas cilvēks ir profesionāls zaglis. Protams, viņam tas izdevies. Manu vārdu atbalss pie baltajiem ģipša griestiem skanēja mierinoši.
- Un, ja tā, es stingrā balsī turpināju, joprojām runādama skaļi, lai varētu sevi dzirdēt, tad Džeimijs būs klāt, kā likts.
Pareizi, es pēkšņi attapos. Un, kad tas notiks, tad Sendringema vīri viņu sagaidīs. “Jūs esat Sarkanā Džeimija sieva,” hercogs bija sacījis. Mana nenovērtējamā īpašība. Es biju ēsma.
- Esmu kā tārps uz āķa! es iesaucos, taisni izslējusies krēslā. Šī tēla izraisītais niknums ataicināja nelielu, bet vēlamu dusmu uzplūdu, kas mazliet atvairīja bailes. Centos uzkurināt niknumu, pieceļoties no krēsla, staigājot šurpu turpu un domājot visādus vārdus, kādos nosaukt hercogu nākamajā tikšanās reizē. Biju aizdomājusies līdz “slēptais pederasts”, kad manu uzmanību piesaistīja klusināta klaigāšana pagalmā.
Atbīdījusi loga smagos samta aizkarus, es redzēju, ka hercogs savu solījumu izpildījis. Resnas koka latas krustu šķērsu sasvītroja rūti, turklāt tik tuvu cita citai, ka starp tām gandrīz nevarēju iebāzt roku. Taču redzēt es varēju.
Bija sācis krēslot, un zem parka kokiem ēnas bija melnas kā tinte. Saucieni nāca no tās puses, un kā par atbildi atskanēja kliedzieni no staļļa, no kura pēkšņi iznira divi trīs stāvi ar degošām lāpām rokās.
Mazas, melnas ēnas skrēja uz mežu; aukstajā, mitrajā vējā viņiem nopakaļ vilkās oranžas priežu lāpu liesmas. Kad tās sasniedza parka malu, parādījās cilvēku kamols, kas vēlās pa zāli mājas priekšā. Zeme bija slapja, un cīņa atstāja dziļas, tumšas rievas nokaltušajā mauriņā.
Es pacēlos uz pirkstgaliem, saķēru latas, piespiedu galvu pie tām, lai varētu vairāk saskatīt. Dienasgaisma bija pilnībā izdzisusi, un lāpu apgaismojumā es nevarēju izšķirt neko vairāk kā lāgiem pazibējušu roku vai kāju.
Džeimijs tas nevar būt, es sev teicu, cenšoties norīt kaklā iestrēgušo kamolu, kas bija mana sirds. Ne tik drīz, ne tagad. Un ne jau viens, viņš taču nenāktu viens? Jo tagad varēju redzēt, ka kautiņš risinās ap vienu, uz ceļiem sakņupušu vīru, kurš zem dūrēm un mietiem, ko vicināja hercoga mednieki un staļļa zēni, izskatījās tikai kā uzkumpusi ēna.
Pēkšņi uzkumpušais cilvēks nostiepās garšļaukus un kliedzieni apklusa, lai ari vēl pāris reižu drošības labad novicinājās dūres, un tikai tad kalpotāju bariņš piecēlās. Pārmijuši kādus vārdus no mana novērošanas posteņa tie nebija dzirdami -, divi vīri pieliecās un satvēra gulošo zem padusēm. Kad viņi ceļā uz mājas pagalmu pagāja zem trešā stāva loga, lāpas izcēla no tumsas sandalēs autu kāju pāri, kas vilkās pa zemi, un netīra krekla skrandas. Tas nebija Džeimijs.
Viens no staļļa zēniem rikšoja blakus, uzvaroši nesot auklā iekārtu biezu ādas maku. Biju pārāk augstu, lai sadzirdētu šķindam metāla gabaliņus pie siksnas, bet tie vizmoja lāpu liesmās; man uzplūda tāds šausmu un izmisuma vilnis, ka locekļi zaudēja spēku.
Mazie metāla piekariņi bija monētas un pogas. Un bļembaki. Sīki svina žetoniņi, kas deva ubagam atļauju lūgt naudu konkrētā draudzē. Hjū Manro bija četri tādi, kā labvēlības zīme par mokām, ko viņš piedzīvojis turku rokās. Nevis Džeimijs, bet Hjū.
Es tik stipri drebēju, ka kājas nespēja mani noturēt, bet es pieskrēju pie durvīm un sāku no visa spēka tās dauzīt.
- Laidiet mani ārā! es kliedzu. Man jārunā ar hercogu! Laidiet mani ārā, es saku!
Es ilgi bļaustījos un dauzīju durvis, bet nekādu atbildi nesaņēmu un atkal aizskrēju pie loga. Tagad aina lejā bija pilnīgi mierīga zēns turēja lāpu, bet dārznieks, nometies uz ceļiem zāliena malā, rūpīgi lika atpakaļ kautiņa laikā izrautās velēnas.
- Ei! es auroju. Tā kā logu sedza latas, es nevarēju to izsist. Aizskrēju pēc viena no smagajiem sudraba svečturiem, atjoņoju atpakaļ un izsitu rūti, nepievēršot uzmanību pa gaisu lidojošajām stikla lauskām.
- Palīgā! Ei, jūs, tur lejā! Pasakiet hercogam, ka gribu ar viņu runāt! Tūlīt! Palīgā! Man likās, ka viens no stāviem pagriež uz manu pusi galvu, bet neviens pat nepienāca pie mājas, bet turpināja savu darbu, it kā tumsu būtu iztraucējis tikai kāda naktsputna kliedziens.