No jauna atgriezos pie durvīm, dauzīju tās un saucu te pie loga, te atkal pie durvīm. Es kliedzu, lūdzos un draudēju, līdz rīkle kļuva jēla, balss piesmaka, situ pa nepadevīgajām durvīm, līdz manas dūres bija sarkanas un sāpēja, bet neviens nenāca. Tikpat labi es varēju būt viena lielajā mājā. Klusums gaitenī bija dziļš kā nakts ārpusē, kluss kā kaps. Es vairs nespēju nomākt bailes un beidzot, nevaldāmi šņukstot, noslīgu ceļos pie durvīm.
Es pamodos, ragā sasalusi, ar pulsējošām galvassāpēm, un jutu, ka kaut kas plats un pamatīgs stumj mani pa grīdu. Kad masīvo durvju mala piespieda manu pēdu pie grīdas, es strauji atgriezos nomoda pasaulē.
- Au! es neveikli paripoju sāņus, tad, matiem krītot pār seju, uzrausos četrrāpus.
- Klēra! 0, lūdzu, k-klusējiet! Mīļā, vai jums sāp? Nočaukstot iestīvinātam batistam, man blakus uz grīdas notupās Mērija. Viņai aiz muguras aizkrita durvis, un dzirdēju, ka virs galvas pagriežas atslēga.
-Jā… tas ir, nē. Viss kārtībā, es apreibusi sacīju. Bet Hjū… Aizspiedu lūpas un papurināju galvu, cenšoties atgūt skaidru spriešanas spēju. Dritvaikociņ, Mērij, ko tu te dari?
- Es p-piekukuļoju saimniecības vadītāju, lai mani te ielaiž, viņa čukstēja. Vai jums jārunā tik skaļi?
- Nav jau lielas nozīmes, es necentos pieklusināt balsi. Durvis ir tik biezas, ka caur tām varētu dzirdēt tikai futbola maču.
- Ko?
- Neko. Manas domas sāka noskaidroties, lai arī plaksti bija salipuši un pietūkuši un galva dunēja kā bungas. Uzrausos kājās un aizstreipuļoju līdz bļodai, kur iešļakstīju sejā aukstu ūdeni.
- Tu piekukuļoji saimniecības vadītāju? es slaukoties jautāju.
- Bet mēs tomēr esam ieslēgtas, vai ne? Dzirdēju, ka pagriezās atslēga.
Mērija tumšajā istabā izskatījās bāla. Kamēr es gulēju uz grīdas, svece bija izdegusi un gaismas nebija, tikai kamīnā vēl tumši sarkani kvēloja pelni. Viņa iekoda lūpā.
- Tas bija 1-labākais, ko varēju darīt. Gibsona kundze pārāk stipri baidās no hercoga, lai dotu man atslēgu. Viņa vienīgi piekrita ieslēgt mani kopā ar jums un no rīta izlaist. Domāju, ka j-jums varētu patikt sabiedrība, viņa kautrīgi piebilda.
- 0, es sacīju. Nu… paldies. Tas bija laipni. Izņēmu no atvilktnes jaunu sveci un piegāju pie kamīna, lai to aizdegtu. Svečturis bija pieķepis ar izdegušās sveces vasku; nepievēršot uzmanību bojājumam, ko nodarīju hercoga kokgriezumiem, izlēju mazu peļķīti izkusušā vaskā uz galda un ieliku tajā sveci.
- Klēra! Mērija ierunājās. Vai jums… vai jums ir nepatikšanas?
Iekodu lūpā, lai nesarunātu kaut ko lieku. Galu galā viņai bija tikai septiņpadsmit gadu un viņas nezināšana par politiku droši vien bija daudz dziļāka par zināšanu trūkumu attiecībā uz vīriešiem.
- Ē… jā, es apstiprināju. Baidos, ka nopietnas. Man atkal sāka darboties smadzenes. Pat ja no Mērijas nebūs nekādas praktiskas palīdzības bēgšanā, viņa vismaz varētu man pastāstīt par krusttēvu un saimes paradumiem.
- Vai tu dzirdēji pirmīt to traci pie meža? es jautāju. Meitene papurināja galvu. Viņa sāka drebēt; tādā lielā istabā kamīna izplatītais karstums bija izvējojies, sen pirms tas sasniedza gultu uz paaugstinājuma.
- Nē, bet es dzirdēju vienu no virtuves meitām sakām, ka sargi parkā noķēruši malumednieku. Ir drausmīgi auksts. Vai nevaram kāpt g-gultā?
Viņa jau rāpoja pa segu, meklējot palaga malu. Zem baltā naktskrekla izspīlējās viņas bērnišķīgais augums apaļš un glīts.
- Tas nebija malumednieks, es sacīju, vai, pareizāk sakot, bija gan, bet tas bija arī draugs. Viņš devās meklēt Džeimiju, lai
pateiktu, ka esmu šeit. Vai tu zini, kas notika pēc tam, kad sargi viņu notvēra?
Mērija apcirtās, uz gultas aizkaru fona seja baloja kā izplūdis plankums. Pat šajā gaismā es redzēju, ka tumšās acis iepletušās milzīgi lielas.
- Ak, Klēra! Man ļoti žēl!
- Man ari, es nepacietīgi attraucu. Vai tu zini, kur ir tas malumednieks? Ja Hjū ieslodzīts kādā pieejamā vietā, piemēram, staļļos, bija niecīga iespēja, ka Mērija no rīta varētu viņu kaut kā atbrīvot.
Bet man vajadzēja nojaust pēc lūpu drebēšanas, kas lika viņas parastajai stostlgajai valodai šķist saprotamai. Taču vārdi, kad viņa tos beidzot dabūja pār lūpam, iedūrās man sirdi asi un negaidīti kā duncis.
- V-viņi to p-p-pakāra, Mērija izstomlja. Pie p-parka v-vārtiem.
Pagāja krietns laika sprīdis, līdz es atkal biju spējīga uztvert apkārtējo pasauli. Man pāri gāzās šoks, bēdu, baiļu un satriektu cerību plūdi un pilnībā aprija mani. Neskaidri jutu Mērijas mazo plaukstu kautrīgi glāstām manu plecu, dzirdēju viņas balsi, kas piedāvāja ūdeni un kabatlakatus, bet es paliku, sarāvusies kamoliņā; neko nerunāju, tikai drebēju un gaidīju, kad atlaidīsies mokošais izmisums, kas bija sažņaudzis manu kuņģi kā dūrē. Beidzot es biju izsmēlusi visus baiļu krājumus un atvēru miglainās acis.
- Gan viss būs kārtībā, es pēc brīža sacīju, pieceļoties sēdus un neglīti noslaukot degunu piedurknē. Paņēmu piedāvāto dvieli un nosusināju acis. Mērija noraizējusies grozījās man apkārt, tāpēc es satvēru viņas roku un mierinoši, paspiedu.
- Nudien, es sacīju. Tagad man nekas nekaiš. Un es ļoti priecājos, ka tu esi te. Man kaut kas ienāca prātā, es nometu dvieli un ziņkāri skatījos uz Mēriju.
- Nupat iedomājos, kāpēc tu esi te? es jautāju. Es domāju, šajā mājā.
Viņa nodūra acis, pietvīka un sāka knibināt segu.
- Zināt, h-hercogs ir mans krusttēvs.
- Jā, to es sapratu, teicu. Taču mani nez kādēļ māc šaubas, ka viņš tikai vēlējās baudīt tavu sabiedrību.
Viņa par šo piezīmi pasmaidīja.
- N-nē. Bet viņš tas ir, es domāju, h-hercogs viņš uzskata, ka atradis man citu v-vīru. Piepūle, lai izrunātu vārdu “vīrs”, lika meitenes vaigiem pietvīkt. Papa mani te atveda, lai varu ar viņu iepazīties.
No Mērijas izturēšanās es nopratu, ka šīs ir ziņas, kuras nevajag steigties apsveikt.
- Vai tu pazīsti to vīrieti?
Izrādījās, ka tikai vārda pēc. Kāds tirgotājs no Londonas, īzaksona kungs. Pārāk aizņemts, lai brauktu to gabalu līdz Edinburgai un iepazītos ar savu iecerēto, viņš bija piekritis atbraukt līdz Belhērstai, kur notiks laulības, ja abas puses vienosies.
Paņēmu no naktsskapīša suku sudraba ietvarā un sāku izklaidīgi kārtot matus. Tātad kad mēģinājums nodrošināt saikni ar franču aristokrātiju bija izgāzies, hercogs bija nolēmis pārdot savu krustmeitu bagātam ebrejam.
- Man ir jauns pūrs. Mērija mēģināja pasmaidīt. Četrdesmit trīs izšūti apakšsvārki divi ar zelta diegu. Balss aizlūza, lūpas sakniebās, un viņa neko neredzošām acīm lūkojās uz savu kreiso roku, uz kuras nebija gredzena. Apklāju to ar savu delnu.
- Labi. Centos jauno līgavu iedrošināt. Varbūt viņš būs laipns.
- No tā jau es b-baidos. Vairoties no mana jautājošā skatiena, Mērija lūkojās lejup, žņaudzīdama klēpī saliktās rokas.
- Viņi nepateica īzaksona kungam par P-Parīzi. Un viņi teica, ka es arī nedrīkstot. Nelaimīgās meitenes seja sašķobījās. Viņi atveda briesmīgu veceni, kas stāstīja, kā man jārīkojas k-kāzu naktī, lai… lai izliktos, ka tā ir pirmā reize, bet es… ak, Klēra, kā lai es to