izdaru? viņa ievaimanājās. Un Aleks… es viņam nepateicu… es nevarēju! Esmu tāda zaķpastala, es pat n-neatvadījos!
Mērija metās man rokās, un es glāstīju viņas muguru, pūloties mierināt, tā uz bridi aizmirstot pašas bēdas. Beidzot viņa kaut cik nomierinājās un žagodamās piecēlās sēdus, lai iedzertu kādu malku ūdens.
- Vai tu to darīsi? es jautāju. Viņa paskatījās uz mani, skropstas bija salipušas un slapjas.
- Man nav izvēles, viņa vienkārši atteica.
- Bet… es iesāku un tad bezpalīdzīgi apklusu.
Viņai bija pilnīga taisnība. Jauna meitene bez līdzekļiem, bez neviena vīrieša, kas varētu nākt palīgā, viņai vienkārši neatlika nekas cits kā vien pakļauties tēva un krusttēva vēlmēm un precēties ar nepazīstamo īzaksona kungu no Londonas.
Grūtsirdības māktas, neviena no mums negribēja neko ēst no paplātes. Mēs palīdām zem segām, lai būtu silti, un Mērija, jūtu uzplūda nogurdināta, pēc dažām minūtēm jau bija aizmigusi. Es biju tā pārgurusi, tomēr aizmigt nespēju, bēdājos par Hjū, raizējos par Džeimiju un prātoju par hercogu.
Palagi bija vēsi, un pēdas likās kā divi ledus kluči. Lai vairītos no nepatīkamākām domām, kas jaucās man pa galvu, es pievērsos Sendringemam. Kādu lomu šajā dēkā spēlēja viņš?
Viss liecināja, ka šis cilvēks ir jakoblts. Viņš, kā pats atzina, bija gatavs slepkavot vai vismaz par to samaksāt -, lai panāktu, ka Čārlzs iegūst nepieciešamo atbalstu, lai varētu doties uz Skotiju. Atšifrētais nošu raksts bez mazākās šaubu ēnas apliecināja, ka hercogs bija tas cilvēks, kurš, solot palīdzēt, beidzot pamudināja Čārlzu augustā pacelt buras.
Protams, bija ļaudis, kas pūlējās noslēpt savas simpātijas pret jakobitiem; ja ņem vērā, kādi sodi gaidīja par nodevību, tad tas bija tikai saprotami. Un hercogam bija daudz vairāk, ko zaudēt, nekā citiem, ja nu iznāktu tā, ka viņš atbalstījis pasākumu, kas piedzīvojis neveiksmi.
Tomēr Sendringems man nepavisam neatgādināja dedzīgu Stjuartu monarhijas atbalstītāju. Ja atceras piezīmes, ko viņš izteica par Dantonu, tad skaidrs, ka katoļu karalis viņam nebūtu pa prātam. Un kāpēc ar atbalstu gaidīt tik ilgi, ja Čārlzam šobrīd izmisīgi vajadzēja naudu un, patiesību sakot, bija vajadzējis visu laiku kopš ierašanās Skotijā?
Varēju iedomāties divus puslīdz pieņemamus iemeslus, kas izskaidrotu hercoga uzvedību, neviens no tiem nedarītu godu džentlmenim, bet abi atbilda viņa raksturam.
Faktiski viņš varēja būt jakobīts, kurš vēlas atbalstīt nepatīkama katoļu karaļa atgriešanos nākotnes ieguvumu vārdā, uz kuriem viņš varētu cerēt kā galvenais atjaunotās Stjuartu monarhijas balsts. Es to varēju iztēloties; tāda vārda kā “princips” nebija šī vīrieša krājumā, turpretī vārdu “pašlabums” viņš acīmredzot zināja labi. Sendringems varētu nogaidīt, līdz Čārlzs sasniedz Angliju, lai nauda netiktu izšķiesta pirms Hailendas armijas pēdējā, izšķirošā izrāviena uz Londonu. Ikviens, kurš pazina Čārlzu Stjuartu, redzēja, ka veselais saprāts ieteiktu neuzticēt viņam vienā reizē pārāk daudz naudas.
Starp citu, hercogs varēja vēlēties nodrošināties, ka Stjuarti patiešām ieguvuši nopietnu atbalstu savai lietai, pirms pats tajā iesaistās; galu galā kaut ko ziedot sacelšanās organizēšanai nav tas pats, kas vienam finansēt veselu armiju.
Un, gluži pretēji, es varēju pieļaut daudz zemiskāku iemeslu hercoga piedāvājumam. Ja atbalstu sniegtu ar nosacījumu, ka jakobītu armijai jāienāk Anglijas teritorijā, tad tas nodrošinātu, ka Čārlzs cīnītos pret savu klanu vadītāju arvien pieaugošo pretestību, velkot negribīgo, nomocīto armiju tālāk un tālāk uz dienvidiem, prom no patvēruma, ko sniegtu kalni, kuros viņi varētu aizbēgt.
Ko viņš cerēja saņemt no Hanoveriem par to, ka ievilinājis Čārlzu lamatās un nodevis angļu armijai?
Vēsture nebija skaidri pateikusi, kurā pusē stāvējis hercogs. Tas man likās dīvaini; viņam taču agrāk vai vēlāk tomēr vajadzēja atklāt savu patieso nolūku. Protams, es domāju, Vecajam kūmiņam,
lordam Lavetam, pēdējā jakobītu sacelšanās laikā bija izdevies spēlēt uz abām pusēm, vienlaikus izpatīkot Hanoveriem un saglabājot Stjuartu labvēlību. Arī Džeimijs kādu laiku bija tā darījis. Varbūt nemaz nebija tik grūti noslēpt savas simpātijas nemitīgi kustīgajā karaliskās politikas slīkšņā.
Aukstums zagās augšup pa manām kājām, un es tās nemierīgi kustināju; kad paberzēju apakšstilbus, āda likās nejutīga. Kājas acīmredzot radīja krietni mazāku berzi nekā sausi zari; no šīs darbības nekāds siltums nebija jūtams.
Guļot nomodā, nemierīga un stinga, es pēkšņi pamanīju sīku, ritmiski paukšķošu troksni sev blakus. Pagriezusi galvu, es ieklausījos, tad pacēlos uz viena elkoņa un neticīgi skatījos uz savu gultas biedreni. Mērija gulēja uz sāniem, saritinājusies kamoliņā, maigā āda miegā pietvīkusi, viņa izskatījās kā pilnos ziedos uzplaukusi siltumnīcas puķe, īkšķi droši iebāzusi sārtajā mutē. Kamēr es skatījos, apakšējā lūpa kustējās tikko jaušamā zīšanas kustībā.
īsti nezināju, smieties vai raudāt. Beigās es nedarīju ne vienu, ne otru, tikai uzmanīgi izņēmu meitenei īkšķi no mutes un ļengano roku saliektu noguldīju uz krūtīm. Nopūtu sveci un ieritinājos pie Mērijas.
Vai nu šis nevainīgais žests, kas raisīja tālas atmiņas par paļāvību un drošību, vai vienkāršais mierinājums, ko sniedz silts ķermenis blakus, vai pārgurums no bailēm un bēdām, bet manas kājas atlaidās un es beidzot atslābinājos un aizmigu.
Ietinusies siltajā segu kokonā, es gulēju dziļā miegā bez sapņiem. Tāpēc šoks bija vēl lielāks, kad mani strauji izrāva no maigās, klusās tumsas aizmirstības. Bija vēl tumšs patiesībā melns kā krokodila vēderā, jo uguns kamīnā bija apdzisusi, bet telpā nebija ne maigi, ne klusi. Kaut kas smags bija ievēlies gultā, sasitot manu roku, un, cik noprotams, šobrīd tas mēģināja noslepkavot Mēriju.
Gulta cilājās, matracis zem manis saslējās stāvus, gultas rāmis drebēja no cīņas, kas norisinājās man blakus. Pavisam tuvu skanēja
mokpilni vaidi un čukstus izteikti draudi, un kāda sparīga roka es domāju, ka Mērijas, trāpīja man pa aci.
Steigšus izripoju no gultas, aizķēros aiz paaugstinājuma un garšļaukus nostiepos uz grīdas. Cīņa, kas norisinājās man virs galvas, pastiprinājās ar drausmīgu, spalgu spiegšanu, kas, manuprāt, bija Mērijas izmisīgie pūliņi kliegt, jo viņu kāds žņaudza.
Pēkšņi atskanēja izbīļa pilns sauciens zemā vīrieša balsī, tad vēl konvulsīvi noraustījās segas un spiegšana aprāvās. Rīkodamās ātri, es sameklēju uz galda kramu un uzšķīlu uguni svecei. Drebošā liesma kļuva stiprāka un spožāka, atklājot to, par ko, spriežot pēc sulīgā gēlu lamuvārda, man bija aizdomas jau no paša sākuma, Mērija, kuru nevarēja redzēt, izņemot pāri mežonīgi plivinošos roku, jo viņas seju sedza spilvens un augums bija piespiests pie gultas ar mana vīra lielo un niknuma pārņemto ķermeni, kurš, par spīti sava izmēra priekšrocībām, liekas, nespēja tikt galā ar pretinieku.
Apņēmies apklusināt Mēriju, viņš nebija palūkojies uz tikko iedegto sveci, bet turpināja ķerstīt viņas rokas, vienlaikus turot spilvenu uz sejas. Nomākusi vēlmi histēriski smieties par šo skatu, es noliku sveci, pārliecos pāri gultai un paplikšķināju uzbrucējam pa plecu.
- Džeimij? es sacīju.
-Jēzus! Viņš satrūkās kā no ūdens izšāvusies zivs un izlidoja no gultas, tad, daļēji izvilcis dunci, sarāvies piezemējās uz grīdas. Beidzot viņš ieraudzīja mani, atvieglojumā saguma un uz brīdi aizvēra acis.