- Jēzus un Dievs, Armaliet! Nekad Јā vairs nedari, dzirdi? Klusu, viņš uzsauca Mērijai, kura, izbēgusi no spilvena gūsta, tagad sēdēja gultā taisnu muguru, acis izspiedušās no pieres, un sprauslāja. Negribēju darīt jums pāri; domāju, ka esat mana sieva. Viņš apņēmīgi apgāja apkārt gultai, satvēra mani aiz pleciem un cieši noskūpstīja, it kā gribēdams pārliecināties, ka nu dabūjis īsto sievieti. Tā bija, un es atbildēju ar ievērojamu degsmi, baudīdama neskūtās bārdas skrāpēšanu un silto, sīvo vīrieša smaržu mitrs lins, vilna un spēcīgs vīrišķu sviedru aromāts.
- Apģērbies, viņš pavēlēja, palaidis mani vaļā. Šajā sasodītajā mājā čum un mudž no kalpotājiem. Lejā ir kā skudru pūznī.
- Kā tu tiki iekšā? Es ar acīm meklēju nomesto kleitu.
- Pa durvīm, protams, viņš nepacietīgi attrauca. Še. Viņš paķēra kleitu, kas bija pārmesta pār krēsla atzveltni, un pasvieda man. Tiešām, masīvās durvis stāvēja vaļā un slēdzenē karājās pamatīgs atslēgu saišķis.
- Bet kā… es iesāku.
- Vēlāk, viņš strupi mani apklusināja. Tad ieraudzīja Mēriju, kas, izrāpusies no gultas, mēģināja uzvilkt rītakleitu. Labāk, meitiņ, kāp atpakaļ gultā, viņš ieteica. Grīda ir auksta.
- Es iešu jums līdzi. Vārdus slāpēja audums, bet viņas apņēmība kļuva redzama, kad galva izspūrušiem matiem un izaicinoša parādījās kleitas izgriezumā.
- Ne vella, Džeimijs iebilda. Viņš nikni palūrēja uz meiteni, un es ievēroju viņam uz vaiga svaigus skrāpējumus. Taču, redzot, ka viņai sāk drebēt lūpas, Džeimijs ar pūlēm apvaldīja dusmas un mierinoši turpināja: Neņem ļaunā, meitēn. Tev par to nekas nebūs. Es aizslēgšu aiz mums durvis, un tu visiem no rīta varēsi stāstīt, kas notika. Neviens tevi nevainos.
Nemaz viņā neklausoties, Mērija iekāpa kurpēs un skrēja uz durvīm.
- Ei! Kā tu domā, uz kurieni tu dodies? Satrūcies Džeimijs metās bēglei pakaļ, bet ne tik ātri, lai pagūtu viņu noķert, kad viņa jau izspruka pa durvīm. Viņa stāvēja gaitenī sastingusi tramīgas stirnas spožā.
- Es iešu jums līdzi! Mērija nikni atkārtoja. Ja jūs mani atstāsiet te, es skriešu pa gaiteni un kliegšu, cik skaļi spēšu. Tā, lūk!
Džeimijs skatījās viņā; sveces gaismā viņa mati kvēloja kā varš un vaigos sakāpa asinis, acīmredzot viņu plosīja nepieciešamība vienlaikus ievērot klusumu un vēlme nožņaugt skuķēnu ar kailām rokām, pie velna ar visu troksni. Mērija lūrēja tikpat nikni, ar vienu roku parāvusi uz augšu rītasvārkus, viņa bija gatava skriet.
Apģērbusies un apāvusi kājas, es iebikstīju Džeimijam sānos, izsitot viņu no sastinguma.
- Ņem viņu! es izmetu. Ejam.
Viņš paraudzījās uz mani ar skatienu, kas bija dvīņubrālis tam, ko viņš veltīja Mērijai, bet šaubījās tikai mirkli. Strupi pamājis ar galvu, viņš satvēra manu roku, un mēs trijatā izsteidzāmies aukstajā un tumšajā koridorā.
Māja vienlaikus bija nāvīgi klusa un trokšņu pilna mums zem kājām skaļi čikstēja grīdas dēļi, un drēbes švīkstēja kā lapas vēja aukās. Sienas, šķiet, konstrukcijām sēžoties, dvašoja, un sīkas, tikko dzirdamas skaņas ārpus gaiteņa lika domāt par pazemes dzīvniekiem, kas rok slepenas alas. Un pāri visam klājās dziļš, biedējošs klusums, kāds valda lielā, tumšā mājā, kas iegrimusi miegā, kuru nedrīkst traucēt.
Mērijas pirksti cieši spieda manu roku, kad mēs Džeimijam aiz muguras zagāmies pa gaiteni. Viņš, kļaujoties pie sienas, slīdēja kā ēna, ātri, bet bez trokšņa.
Kad mēs gājām garām kādām durvīm, es izdzirdēju otrā pusē klusus soļus. Arī Džeimijs tos sadzirdēja un nekavējoties burtiski saplūda ar sienu, pamājot, lai mēs ar Mēriju ejam viņam pa priekšu. Ar plaukstām sajutu, cik auksts bija mūris, kad es centos piespiesties pēc iespējas ciešāk sienai.
Durvis piesardzīgi pavērās, un spraugā parādījās galva ar baltu, kuplu naktscepuri, tās īpašniece centās kaut ko saskatīt gaitenī pretējā pusē no mums.
- Ei? galva nočukstēja. Vai tas esi tu, Albert? Man pa muguru notecēja saltu sviedru lāse. Istabene, kas acīmredzot gaida hercoga kalpa apmeklējumu, kurš, šķiet, centās uzturēt savu francūža reputāciju.
Diez vai šī meiča bruņotu kalnieti uzskatītu par atbilstošu aizvietotāju mīļākajam, kurš kavējas. Jutu, kā man blakus saspringst Džeimija augums, kurš pūlas pārvarēt sirdsapziņu par to, ka jāsit
sieviete. Vēl mirklis, un viņa pagriezīsies, ieraudzīs mūs, un tad kliedzieni sacels kājās visu māju.
Es izgāju gaiteņa vidū.
- Ē… nē, manā balsī skanēja atvainošanās, diemžēl tā esmu tikai es.
Istabene spēji sarāvās, un es paspēru vēl vienu soli, lai viņa skatās uz mani un Džeimijs paliek aiz muguras.
- Piedodiet, ka jūs iztraucēju. Es moži viņai uzsmaidīju. Redziet, es nevarēju aizmigt. Nodomāju, varbūt silts piens palīdzēs. Sakiet, vai es eju pareizi, lai nonāktu virtuvē?
- Ko? Kalpone, tukla jaunkundze ap gadiem divdesmit, neglīti blenza uz mani, atklājot pierādījumus, ka viņa satraucoši maz rūpējas par zobu higiēnu. Par laimi, tā nebija tā istabene, kas bija atvedusi mani uz istabu; šī varētu neaptvert, ka esmu gūstekne, nevis viešņa.
- Es viesojos šajā mājā, centos viņai iestāstīt. Turpinot ievērot principu, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums, es sāku viņu apsūdzēt.
- Ak tad Alberts? Vai Viņa Gaišība zina, ka jūs pa naktīm savā istabā izklaidējat vīriešus? stingri noprasīju. Jautājums, likās, trāpīja vārīgā vietā, jo sieviete nobālēja, nometās ceļos un ieķērās man svārkos. Izredzes uz šī noslēpuma atklāšanu acīmredzot bija tik biedējošas, ka viņa neapklusa, lai pajautātu, kādēļ viešņai rīta pirmajās stundās vajadzētu klīst pa māju ģērbtai ne tikai kleitā un kurpēs, bet arī ceļojuma apmetnī.
- Ak, kundze! Lūdzu, nesakiet neko Viņa Gaišībai! Redzu, jums ir laipna seja, kundze, jūs taču negribēsiet, lai mani atlaiž? Apžēlojieties par mani, kundze, man mājās ir seši brāļi un māsas un es…
- Kuš, kuš! es mierināju meiču, glaudīdama viņas plecu.
- Neraizējieties par to. Es neko neteikšu hercogam. Ejiet tikai atpakaļ gultā un… Runādama tonī, ar kādu parasti vēršas pie bērniem vai garīgi slimiem, es bīdīju viņu, joprojām gari un plaši apšaubot viņas nevainību; es ievadīju istabeni atpakaļ istabiņā, kas nebija daudz lielāka par skapi.
Aizvēru durvis un atspiedos pret tām. No ēnām iznira smaidošā Džeimija seja. Viņš neko neteica, tikai apsveicot noglauda man galvu, tad saņēma roku un skubināja doties atkal tālāk.
Mērija gaidija kāpņu laukumiņā zem loga, baltie ritasvārki baloja mēnesnīcā, kad mēness uz brīdi iznira starp mākoņiem. Izskatījās, ka tuvojas vētra, un es nezināju, vai tas palīdzēs mums bēgt vai kavēs.
Kad Džeimijs izgāja laukumiņā, Mērija ieķērās viņa pledā.
- Kuš! viņa čukstēja. Kāds nāk!
Tas bija tiesa; dzirdēju, ka lejā klusi dip soļi un blāva sveces gaisma apgaismo kāpnes. Mēs ar Mēriju izmisīgi raudzījāmies apkārt, bet te nebija, kur paslēpties. Šīs bija sētas puses kāpnes, kas domātas kalpotājiem, tāpēc laukumiņi bija vienkārši, te nebija ne mēbeļu, ne kādu parocīgu rotājumu.
Džeimijs padevīgi nopūtās. Tad, ar mājienu licis mums ar Mēriju atgriezties gaitenī, no kura bijām tikko iznākuši, izvilka dunci, sastinga tumšā stūrī, gatavs uzbrukumam, un gaidīja.