Mērijas satvēra manu roku, viņas pirksti savijās ar manējiem un satraukumā cieši saspieda. Džeimijam pie jostas karājās pistole, bet mājā viņš to, protams, nevarēja likt lietā un kalpotājs to saprastu, tālab draudēšanai tā nederēja. Tāpēc vajadzēja ņemt nazi; man sagriezās vēders no žēluma pret nelaimīgo kalpu, kurš tūlīt nonāks aci pret aci ar piecpadsmit stounu smagu saspringušu skotu un draudošu tēraudu.
Es novērtēju savu apģērbu, domādama, ka varētu ziedot vienu no saviem apakšsvārkiem par saiti, kad parādījās tā cilvēka noliektā galva, kas nesa sveci. Tumšie mati bija izšķirti celiņā pa vidu un saziesti ar saldi dvakojošu pomādi, kas uzreiz atsauca atmiņā tumšo Parīzes ieliņu un plāno, nežēlīgo lūpu izliekumu zem maskas.
To aptvērusi, es noelsos. Līdz laukumiņam bija palicis tikai viens pakāpiens, kad Dantons spēji pacēla galvu. Nākamajā mirklī viņš tika sagrābts aiz kakla un sviests pret sienu tik spēcīgi, ka svečturis aizlidoja pa gaisu.
Ari Mērija bija viņu ieraudzījusi.
- Tas ir viņš! viņa iesaucās, šokā aizmirsusi čukstēt vai stostīties. Vīrietis no Parīzes!
Džeimijs ar vienu muskuļoto roku pār krūtīm bija piespiedis kalpu, kas vārgi pretojās, pie sienas un turēja. Vīrieša seja, bāla kā spokam, te parādījās, te pazuda, jo gaisma zibēja no ātri slīdošajiem mākoņiem. Un kļuva vēl bālāka, kad Džeimijs piespieda viņam pie rīkles dunča asmeni.
Es izgāju kāpņu laukumiņā, nezinādama ne to, ko Džeimijs darīs, ne ari to, ko es gribētu, lai viņš dara. Ieraugot mani, Dantonam izlauzās aizžņaugts vaids un viņš neveiksmīgi centās pārmest sev krustu.
- Baltā dāma! viņš nočukstēja, šausmās iepletis acis.
Džeimijs pēkšņi strauji metās uz priekšu, satvēra vīrieti aiz
matiem un tik spēcīgi parāva atpakaļ galvu, ka tā atsitās pret sienas paneli.
- Ja man būtu laiks, mo garhe, tu mirtu lēnā nāvē, viņš čukstēja, un sacītajā netrūka pārliecības. Uzskati par Dieva žēlastību to, ka man trūkst laika. Viņš parāva Dantona galvu vēl vairāk atpakaļ, tā ka es varēju redzēt kustamies ādamābolu, kad francūzis, acis bailēs pievērsis man, krampjaini norīstījās.
- Tu sauc viņu par Balto dāmu, Džeimijs sakostiem zobiem runāja. Es viņu saucu par savu sievu! Nu tad lai viņas seja ir pēdējais, ko tu šajā pasaulē redzi!
Nazis vīrieša rīklei pārslīdēja ar tādu spēku, ka Džeimijs no piepūles ieņurdējās, un tumšu asiņu lāma apklāja viņa kreklu. Kāpņu telpu piepildīja pēkšņas nāves smaka, uz grīdas sakņupusī kaudze sēca un burzguļoja, un likās, ka tas nekad nebeigsies.
Skaņas, kas skanēja man aiz muguras, beidzot atgrieza mani īstenībā: Mērija gaitenī stipri vēma. Pirmā saprātīgā doma, kas iešāvās man prātā, kalpotājiem no rīta būs pamatīgi jāņemas ar tīrīšanu. Otrā bija par Džeimiju, kuru es uz bridi ieraudzīju mēnesnīcas atspīdumā. Viņa seja bija slacīta asinīm, mati salipuši un krūtis cilājās smagā elpā. Izskatījās, ka arī viņš varētu apvemties.
Pagriezos pret Mēriju un pamaniju gaiteņa galā pavīdam gaismas strēli, jo tur vērās durvis. Kāds nāca noskaidrot, kas tas par troksni. Sagrābu viņas rītakleitas apakšmalu, rupji nobraucu viņai gar muti un, saķērusi aiz rokas, rāvu zemē pa kāpnēm.
- Nāc! es saucu. Taisāmies projām no šejienes! Džeimijs kā apreibis vērās uz Dantona līķi, bet, pēkšņi iztraucēts, attapās, atguva sajēgu par realitāti un pagriezās pret kāpnēm.
Likās, viņš zina, kur ejam, jo veda mūs cauri tumšajiem koridoriem bez šaubīšanās. Mērija elsojot meimuroja man līdzi, viņas elpa skaļi kā motors šņāca man pie auss.
Pie trauku mazgātavas durvīm Džeimijs pēkšņi apstājās un klusi iesvilpās. Tūlīt atskanēja atbilde un durvis atvērās, atklājot tumsu, kurā kustējās izplūdušas ēnas. Viena iznira no krēslas un steidzās uz priekšu. Notika klusa apspriešanās, un vīrietis lai kas viņš arī būtu pastiepa roku, satvēra Mēriju un ierāva viņu tumsā. No vēsās pūsmas es sapratu, ka kaut kur priekšā ir atvērtas durvis.
Džeimijs saspieda manu plecu un vadīja ap šķēršļiem, kas tumšajā telpā nebija redzami, uz kādu mazāku kambarīti, kurā bija iekārtota krāmu noliktava; nobrāzu stilbu, bet sāpju saucienu apvaldīju.
Kad mēs beidzot bijām tikuši ārā, kur valdīja nakts, vējš satvēra manu apmetni, sapurināja un piepūta kā milzīgu balonu. Pēc nervus plosošā gājiena cauri tumšajai mājai es jutos tik atvieglota, it kā varētu pacelties spārnos un aizlidot debesīs.
Likās, ka vīri, kas stāvēja ap mani, juta tādu pašu atvieglojumu; uzvirmoja čukstus izteiktās piezīmes un slapēti smiekli, kurus Džeimijs uz vietas apklusināja. Pa vienam vien vīri kā ēnas mainīgajā mēnesnīcā aizslīdēja pāri atklātajai vietai mājas priekšā. Stāvot man blakus, Džeimijs noskatījās, kā viņi pazūd starp parka kokiem.
- Kur ir Mērtegs? viņš nomurmināja, it kā runātu ar sevi, sarauktu pieri noskatījies pakaļ pēdējam no aizejošajiem vīriem.
- Laikam jau devies meklēt Hjū, viņš atbildēja pats uz savu jautājumu. Vai tu nezini, kur viņš varētu būt, Armaliet?
Es noriju kaklā sakāpušo kamolu, pēkšņi cauri apmetnim sajūtot, cik salti dzeļ vējš, un atmiņas par šo notikumu nogalināja spējo pacilātību, ko bija devusi brīvība.
- Zinu, es atteicu un, cik īsi iespējams, pastāstīju bēdīgās ziņas. Džeimija asinīm klātā seja sadrūma, un, kad es beidzu savu stāstu, tā bija kļuvusi cieta kā akmens.
- Vai esi sadomājis šitā stāvēt visu nakti, mums aiz muguras ierunājās kāda balss, vai arīdzan mumsiem jāceļ trauksme, lai šie zina, kur raudzīt vispirmāk?
Džeimija seja mazliet atmaiga, kad no krēslas nedzirdami kā spoks iznira Mērtegs. Padusē viņš nesa audumā satītu saini; virtuvē nospēris gaļas gabalu, es nospriedu, redzot uz auduma tumšu asins traipu. Šo pieņēmumu pastiprināja šķiņķa gabals otrā padusē un desu virtene ap kaklu.
Džeimijs, viegli pasmaidījis, sarauca degunu.
- Zini, vecais, tu od pēc miesnieka. Vai nevari vienreiz nedomāt par savu māgu?
Mērtegs piešķieba galvu, noskatot Džeimiju, kurš bija pamatīgi nošļakstījies ar asinīm.
- Labāk izskatīties pēc miesnieka, puis, nekā pēc viņa preces, viņš noteica. Ejam?
Gājiens cauri tumšajam parkam bija baiss. Lielie koki auga tālu cits no cita, bet starp tiem bija atļauts sazaļot atvasēm, kuras mijkrēslī pēkšņi kļuva par biedējošiem mednieku tēliem. Vismaz mākoņu sega kļuva biezāka, un, mums par laimi, apaļais mēness parādījās tikai paretam. Kad iznācām parka otrā malā, sāka līt.
Trīs vīri tika atstāti pie zirgiem. Mērija jau sēdēja priekšā vienam no Džeimija pavadoņiem. Nepārprotami juzdamās neērti, ka jāsēž zirgā jāteniski, viņa visu laiku pūlējās pabāzt rītakleitas stērbeles zem ciskām, veltīgi mēģinot noslēpt faktu, ka viņai ir kājas.
Vairāk pieredzējusi, tomēr nolādot smago kleitu, es parāvu to uz augšu, ieliku kāju Džeimija pastieptajā delnā un ar pierastu
lēcienu ielidoju seglos. Zirgs par šo triecienu nosprauslojās un pieglauda ausis.
- Piedod, draugs, es bez nožēlas atvainojos. Ja tev liekas, ka tas ir slikti, tad pagaidi, līdz te uzrausīsies viņš.
Meklēju ar skatienu, kur tad palicis minētais “viņš”, un pamanīju viņu stāvam zem koka, viņš bija uzlicis roku uz pleca svešam apmēram četrpadsmit gadus vecam zēnam.
- Kas tas tāds? es jautāju, paliecoties uz priekšu, lai piesaistītu Džordija Pola Freizera uzmanību, kurš netālu cītīgi centās savilkt seglu jostu.