Выбрать главу

-    Ko? Ak tas. Viņš palūkojās uz zēnu, tad, pieri saraucis, atkal pievērsās nepaklausīgajai seglu jostai. Viņu sauc Jūens Gibsons. Hjū Manro vecākais audžudēls. Rādās, ka bijis te kopā ar tēvu, kad hercoga vaktnieki šiem uzbruka. Puiškāns pamanījās aizlaisties, mēs viņu uzgājām tīreļa malā. Viņš mūs atveda šurpam. Vēl pēdējo reizi gluži lieki parāvis seglu jostu, Džordijs nikni palūrēja uz to, it kā izaicinot kaut ko teikt, tad paskatījās uz mani.

-    Vai tu varbūtam zini, kur ir puikas tēvs? viņš strupi nopra­sīja.

Es pamāju ar galvu, un atbilde laikam skaidri bija nolasāma no manas sejas, jo vīrs pagriezās un paskatījās uz zēnu. Džeimijs bija apskāvis Jūenu, piekļāvis pie krūtīm un glāstīja tā muguru. Kamēr mēs skatījāmies, viņš atbīdīja Hjū audžudēlu no sevis, uzlika abas rokas viņam uz pleciem un, cieši skatoties zēnam acīs, kaut ko teica. Es to nedzirdēju, bet pēc brīža Jūens izslējās un pamāja ar galvu. Arī Džeimijs pamāja un, vēlreiz uzsitis pa plecu, pagrieza zēnu pret vienu no zirgiem, kur jau stāvēja Džordžs Maklurs ar pastieptu roku, lai palīdzētu viņam tikt augšā. Džeimijs nodurtu galvu soļoja pie mums, aiz muguras, par spīti aukstajam vējam un lietus lāsēm, plandījās pleda gals.

Džordijs nospļāvās.

-     Nabadziņš, viņš teica, neprecizējot, kuru viņš domājis, un iekāpa seglos.

Netālu no parka dienvidaustrumu stūra mēs apstājāmies, zirgi mīņājās uz vietas un dīžājās, bet divi vīri nozuda starp kokiem mums aiz muguras. Kad viņi atgriezās, nevarēja būt pagājušas vai­rāk par divdesmit minūtēm, bet likās, ka aizritējis divreiz ilgāks laiks.

Vīri tagad sēdēja vienā zirgā, jo otram pār segliem bija pār­mests garš, punains, Freizeru pledā satīts sainis. Zirgiem tas nepa­tika; manējais purināja galvu un raustīja nāsis, kad garām pagāja zirgs ar Hjū līķi uz muguras. Džeimijs parāva grožus un kaut ko dusmīgi noteica gēlu valodā, un dzīvnieks norima.

Jutu, ka man aiz muguras sēdošais Džeimijs pieceļas stāvus seglos un skatās atpakaļ, it kā skaitītu atlikušos grupas dalībnie­kus. Tad viņa roka apņēma mani ap vidu un mēs devāmies uz zie­meļiem.

Jājām visu nakti, apstājoties tikai, lai šad tad īsu brīdi atpūstos. Vienā no tādām reizēm zem zirgkastaņas Džeimijs gribēja mani apskaut, bet pēkšņi sastinga.

-     Kas ir? Es smaidīju. Baidies savu veču priekšā skūpstīt sievu?

-     Nē, viņš atteica un pierādīja, ka nebaidās, tad smaidīdams soli atkāpās. Nē, vienu mirkli nobijos, ka tu sāksi kliegt un izskrā­pēsi man acis. Viņš saudzīgi pieskārās švīkām, ko viņam uz vaiga bija atstājuši Mērijas nagi.

-    Nabadziņš! Es sāku smieties. Tādu apsveicināšanos tu ne­gaidīji, vai ne?

-    Nu, atklāti sakot, tajā brīdī jau gaidīju gan. Smaids joprojām kavējās lūpās. Viņš no Mērtega virtenes bija paņēmis divas desas un vienu sniedza man. Nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju ēdusi, bet laikam jau pagājis krietns laiciņš, jo pat bailes saslimt ar botulismu nespēja sabojāt treknās, pikantās desas garšu.

-     Ko tu ar to gribi teikt? Domāji, ka pēc nedēļas atšķirtības es tevi vairs nepazīšu?

Vēl aizvien smaididams, Džeimijs papurināja galvu un norija desas kumosu.

-     Kur nu. Tikai tad, kad iegāju mājā, es puslīdz droši zināju, kur tu atrodies, pēc restēm pie loga. Viņš savilka vienu uzaci.

-     Spriežot pēc to resnuma, tu gan laikam ellīgi sabiedēji Viņa Gai­šību.

-    Tā bija. Nevēlēdamās domāt par hercogu, es neielaidos ga­rās runās. Turpini!

-     Nu… Džeimijs paklausīja, atkal nokoda desu un runājot veikli aizbāza kumosu aiz vaiga, …es to istabu zināju, bet man taču vajadzēja atslēgu, vai ne?

-    0 jā, es piekritu. Tu taisījies man par to pastāstīt.

Viņš mazliet pakošļāja desu un norija.

-     Atslēgu es dabūju no saimniecības vadītājas, bet nācās pa­pūlēties. Viņš saudzīgi paberzēja sev zem jostasvietas. Pēc paskata, es teiktu, tas sievišķis jau šonakt bija pamodināts vairākas reizes un tas viņai negāja pie dūšas.

-    0 jā, es priecājos par iztēles ainu, ko radīja Džeimija vārdi.

-     Nu, es teiktu, ka tu viņai nāci kā rets un atspirdzinošs auglis.

-     Es gan par to stipri šaubos, Ārmaliet. Viņa kliedza kā kauta, iespēra man pa pautiem un, kamēr es saliecies vaidēju, gandrīz pārsita man galvu ar svečturi.

-    Un ko tu darīji?

-    Iebelzu viņai… tajā brīdī par pieklājību nedomāju… un sasēju ar auklām no pašas naktsmices. Tad iestūķēju viņai mutē dvieli, lai izbeidz apsaukāties, un pārmeklēju istabu, līdz atradu atslēgas.

-     Labs darbiņš, uzslavēju vīru, un tad man kaut kas ienāca prātā, bet kā tu zināji, kur saimniecības vadītāja guļ?

-    Es nezināju, viņš mierīgi atteica. To man pateica vešeriene kad biju viņai izstāstījis, kas es esmu, piedraudēju viņai izlaist zar­nas un pašu izcept uz iesma, ja neteiks to, ko gribu zināt. Viņš man greizi uzsmaidīja. Kā jau es teicu, Armaliet, reizēm ir labi, ja tevi uzskata par barbaru. Man liekas, tagad jau visi ir dzirdējuši par Sarkano Džeimiju Freizeru.

-     Nu, ja līdz šim nebija, tad tagad būs, es teicu. Nopētīju viņu, cik nu puskrēslā varēju saskatīt. Ko, vai tad vešeriene neda­būja pa galvu?

-     Viņa rāva mani aiz matiem, Džeimijs atcerējās. Izrāva vienu kušķi ar saknēm. Es tev teikšu tā, Armaliet, ja kādreiz mek­lētu citu darbu, diez vai es uzņemtos uzbrukt sievietēm sasodīti grūts darbs.

Tuvojoties rītausmai, sāka stipri snigt slapjš sniegs, bet mēs vēl kādu laiku turpinājām jāt, līdz Jūens Gibsons nedroši apturēja savu poniju ceļmalā, neveikli piecēlās kāpšļos, lai palūkotos apkārt, tad pamāja uz kalnu kreisajā pusē.

Tādā tumsā likt zirgiem doties augšup pa nogāzi nebija iespē­jams. Vajadzēja kāpt zemē un vest zirgus pie pavadas, soli pa solim pa staignu, slideniem dubļiem klātu gandrīz neredzamu taku, kas līkumoja starp viršiem un granīta bluķiem. Kad mēs apstājāmies ievilkt elpu kalna galā, rītausma sāka izgaismot debesis. Apvār­sni tikpat kā nevarēja redzēt, jo to sedza biezi mākoņu vāli, bet blāvais pelēkums, nez no kurienes radies, nomainīja nakts tumšo segu. Tagad vismaz bija iespējams saskatīt aukstos strautus, kuros es iebridu līdz potītēm, apiet asākās klintsradzes, aiz kurām aizķe­roties varēja izmežģīt potīti, un brikšņus, kas gadījās mums ceļā, kāpjot lejā no kalna.

Piekājē bija neliela ieplaka ar sešām mājām, lai gan vārds “māja” bija pārāk lepns tām pavirši saslietajām būdiņām, kas sarā­vušās čurnēja zem lapeglēm. Niedru jumtu malas no zemes šķīra dažas pēdas, tāpēc no akmens sienām bija redzama tikai šaura josla.

Pie vienas no noplukušajām mājelēm mēs apstājāmies. Jūens paskatījās uz Džeimiju, saminstinājās, it kā būtu apmaldījies, bet pēc Džeimija galvas mājiena, pieliecies būdas zemajās durvīs, iegāja iekšā. Es pievirzījos tuvāk Džeimijam un uzliku roku viņam uz elkoņa.

-    ŠI ir Hjū Manro māja, viņš man klusi sacīja. Esmu atvedis viņu mājās pie sievas. Puika iegāja iekšā to pateikt.

Novērsu skatienu no tumšās, zemās durvju ailas un palūkojos uz ļengano, pledā satīto saini, ko divi viri šobrīd raisīja vaļā no segliem. Jutu, ka Džeimija rokai pārskrien sīki drebuļi. Viņš uz bridi aizvēra acis, un es redzēju, kā viņam kustas mute, tad viņš panāca uz priekšu un pastiepa rokas pēc nastas. Es dziļi ievilku elpu, atglaudu no sejas matus un sekoju viņam, pieliecoties zem durvju pārsedzes.