Nebija tik slikti, kā biju baidījusies, lai gan tomēr… Kamēr Džeimijs noliektu galvu gēlu valodā izteica līdzjūtību, Hjū atraitne klusēja, tikai asaras kā lietus tecēja viņai pa seju. Sieviete nedroši pieskārās pledam, it kā gribētu to atvilkt, bet pietrūka dūšas, un viņa stāvēja, vienu roku neveikli uzlikusi uz saiņa, bet ar otru piekļāvusi sev pie gurna mazu puisēnu.
Ap pavardu spiedās bariņš bērnu Hjū audžubērni -, un turpat blakus rupji tēstā šūpuli gulēja autiņos satīts mazulis. Raugoties uz zīdaini, jutu nelielu mierinājumu; vismaz tik daudz Hjū bija atstājis. Bet, paskatoties uz bērniem, kuru nosmulētās sejas saplūda ar tumsu, mierinājumu nomainīja saltas bailes. Hjū bija ģimenes lielākais atbalsts. Jūens bija brašs un apņēmīgs puisis, bet viņam bija tikai četrpadsmit gadu, un nākamais bērns bija apmēram divpadsmit gadus veca meitene. Kā viņi tiks galā?
Sievietes seja bija nogurusi un grumbaina, zobu viņai gandrīz nebija. Satriekta aptvēru, ka viņa varētu būt tikai dažus gadus vecāka par mani. Atraitne ar galvu norādīja uz vienigo gultu, un Džeimijs tajā saudzīgi noguldīja mirušo. Viņš atkal vērsās pie sievietes gēlu valodā; viņa bezcerīgi papurināja galvu, joprojām skatoties uz garo saini gultā.
Džeimijs nometās pie tās ceļos, nolieca galvu un uzlika vienu roku uz līķa. Vārdi plūda maigi, bet skaidri, un pat es ar savu ierobežoto gēlu valodas prasmi spēju tos saprast.
- Es zvēru tev, draugs, un lai Visuvarenais Dievs ir mans liecinieks. Mūsu draudzības dēļ tavi tuvinieki nekad nepiedzīvos
grūtus laikus, kamēr vien es spēšu dot. Kādu laiciņu viņš nekustīgi tupēja uz ceļiem un mājā nebija dzirdami citi trokšņi kā vien kūdras degšana pavardā un lietus lāšu klusā pakšķēšana uz niedru jumta. Lietus bija darījis tumšus matus uz Džeimija noliektās galvas; uz pleda kā dimanti zaigoja ūdens pilieni. Tad viena roka sažņaudzās dūrē, atvadoties no drauga, un viņš piecēlās.
Džeimijs paklanījās Manro kundzei un pagriezās, lai saņemtu manu roku. Taču mēs nepaguvām iziet no mājas, kad govs āda, kas karājās priekšā zemajām durvīm, tika pagrūsta sāņus, un es pakāpos malā, lai ielaistu Mēriju Hokinsu, kurai sekoja Mērtegs.
Mērija izskatījās saņurcīta un apjukusi, ap pleciem saņemts salijis pleds, un zem dubļainās rītakleitas malas vīdēja nošķiesto kurpju purngali. Ieraudzījusi mani, viņa nopriecājās un piespiedās man cieši klāt.
- Es n-negribēju nākt iekšā, viņa man čukstēja, bikli skatoties uz Hjū Manro atraitni, bet Mērtega kungs uzstāja.
Džeimijs jautājoši savilka uzacis, kad Mērtegs dziļā cieņā paklanījās Manro kundzei un kaut ko teica gēlu valodā. Mazais vīriņš izskatījās tāds pats kā vienmēr, īgns un lietišķs, bet man likās, ka viņa stājā jaušama lielāka pašcieņa. Viņš nesa vienu no seglu somām, kurai izspiedās sāni, tik pilna tā bija. Varbūt tur ir atvadu dāvana Manro kundzei, es nodomāju.
Mērtegs nolika somu uz grīdas man pie kājām, izslējās un pēc kārtas paraudzījās uz mani, Mēriju, tad Hjū Manro atraitni un beidzot uz Džeimiju, kurš likās tikpat apmulsis kā es. Pārliecinājies, ka visi pievērsuši viņam uzmanību, Mērtegs man svinīgi paklanījās, tā ka tumšo, samirkušo matu šķipsna pārkrita viņam pār pieri.
- Esmu jūs atriebis, kundze, viņš paziņoja; nekad nebiju dzirdējusi viņu runājam tik klusi. Tad viņš izslējās un nolieca galvu vispirms Mērijas, tad Manro kundzes priekšā. Un esmu prasījis taisnīgu maksu par to, kas jums tika nodarīts.
Mērija nošķaudījās un steigšus ar pleda stūri noslaucīja degunu. Viņa nenovērsa ieplestās un mulsuma pilnās acis no
Mērtega. Palūkojos lejup uz izspīlēto seglu somu un pēkšņi sajutu dziļu aukstumu, kuram nebija nekāda sakara ar vēso laiku. Bet Hjū Manro atraitne noslīga ceļos, mierīgi atvēra somu un izcēla no tās Sendringemas hercoga galvu.
45 nodaļa Lai velns parauj visus Rendelus
Ceļš uz ziemeļiem, uz Skotiju, bija ārkārtīgi grūts. Mums vajadzēja mest likumus un slēpties nepārtrauktās bailēs, ka mūs ieraudzīs un sapratis, ka esam kalnieši; nespēdami nopirkt vai izlūgties ēdienu, bijām spiesti nočiept kādu mazumiņu pamestos šķūņos vai izraut dažas ēdamas saknes, kuras varēju atrast laukos.
Soli pa solim mēs virzījāmies uz ziemeļiem. Neviens nezināja, kur šobrīd atrodas skotu armija, tikai to, ka tā dodas uz to pusi. Tā kā mums nebija zināma armijas atrašanās vieta, mēs nolēmām doties uz Edinburgu; tur vismaz uzzināsim kaut ko jaunu par kara norisi. Vairākas nedēļas jau bijām nodzīvojuši neziņā; es sapratu, ka angļu mēģinājums atbrīvot Stērlingas pili bija izgāzies, Džeimijs savukārt zināja, ka Folkērkas kaujā bija gūti panākumi, tā beidzās ar skotu uzvaru. Bet kas bija noticis pēc tam?
Kad mēs beidzot jājām pa “Karaliskās jūdzes” bruģi, Džeimijs uzreiz devās uz armijas štābu, atstājot mani kopā ar Mēriju, un mums abām vajadzēja doties uz Aleka Rendela mitekli. Mēs steidzāmies pa ielu, gandrīz nesarunādamās, bijām pārāk nobijušās par to, ko varētu atrast.
Viņš bija istabā, un es redzēju, ka Mērijai, ejot iekšā, ļima ceļi, tad viņa noslīga uz gultas. Iztraucēts no snaudas, slimnieks atvēra acis un samirkšķināja plakstus, tad Aleka Rendela seja iekvēlojās, it kā būtu ieradies kāds viesis no debesīm.
- Ak Dievs! viņš aizlauztu balsi murmināja Mērijas matos.
- Ak Dievs. Es domāju… ak kungs, es lūdzos… vēl reizi tevi redzēt. Tikai reizi. Ak kungs!
Likās, ka ar novēršanos būs par maz; es izgāju kāpnēs un pusstundu nosēdēju uz pakāpiena, atbalstījusi noguruma pilno galvu uz ceļiem.
Kad man šķita, ka nu jau pieklājība ļauj man atgriezties, es iegāju mazajā istabiņā, kas Mērijas prombūtnes laikā bija kļuvusi netīra un drūma. Es izmeklēju slimo, manas rokas viegli slīdēja pāri kuslajam augumam. Jutos izbrīnīta, ka viņš vēl ir dzīvs, bet daudz laika Alekam vairs nebija atlicis.
Viņš redzēja manā sejā patiesību un bez kāda izbrīna pamāja ar galvu.
- Es gaidīju, pārgurumā atlaidies spilvenos, viņš klusi sacīja.
- Un cerēju… ka viņa atnāks vēl reizi. Tagad miršu mierīgs.
- Alek! Mērijas sāpju kliedziens izlauzās tik spēji, it kā vārdi būtu devuši fizisku triecienu, bet viņš pasmaidīja un saspieda mīļotās roku.
- Mīļā, mēs jau sen to zinām, viņš čukstēja. Nekrīti izmisumā. Es vienmēr būšu pie tevis, vērošu tevi, mīlēšu tevi. Neraudi, mana mīļotā. Mērija paklausīgi noslaucīja sasārtušos vaigus, bet neko nevarēja padarīt, asaras turpināja plūst. Par spīti acīm redzamajam izmisumam, viņa nekad nebija izskatījusies tik ziedoša.
- Freizera kundze! Aleks ierunājās, viņam vajadzēja saņemt dūšu, lai lūgtu vēl vienu pakalpojumu. Man jālūdz… rīt… vai atnāksiet un atvedīsiet arī savu vīru? Tas ir svarīgi.
Es mirkli svārstījos. Lai ko Džeimijs uzzinātu, viņš nekavējoties gribēs doties projām no Edinburgas, pievienoties armijai un meklēt pārējos vīrus. Bet viena diena taču nevar neko grozīt kara iznākumā un es nevarēju atteikt lūgumam, ko pauda divi pāri acu, kas cerību pilni skatījās uz mani.
- Mēs atnāksim, es apsolīju.
Esmu muļķis, Džeimijs ņurdēja, ejot pa stāvajām, bruģētajām ieliņām uz strupceļu, kur atradās Aleka Rendela mītne. Mums vajadzēja doties projām jau vakar, uzreiz, tiklīdz izņēmām
no uzpircēja tavas pērles! Vai tu nezini, cik tālu ir līdz Invernesai? Turklāt mūsu zirgi ir tikai maķenīt labāki par kleperiem.