- Es zinu, nepacietīgi attraucu. Bet es apsolīju. Un, ja tu būtu viņu redzējis… nu, pēc brīža tu viņu redzēsi un pats sapratīsi.
- Mphm. Bet Džeimijs atvēra mājas durvis un palaida mani pirmo pa vītņu kāpnēm bez tālākas žēlošanās.
Mērija pussēdus, pusguļus bija uzmetusies uz gultas malas. Joprojām ģērbusies netīrajās ceļojuma drēbēs, viņa turēja Aleku izmisīgi piekļautu sev pie krūtīm. Viņa noteikti bija palikusi te visu nakti.
Ieraudzījis mani, Aleks noglāstīja meitenes rokas un maigi izraisījās no skavām. Viņš atspiedās uz elkoņa, seja bija baltāka par linu palagiem, uz kuriem viņš gulēja.
- Freizera kundze! viņš ierunājās un viegli pasmaidīja par spīti neveselīgu sviedru spīdumam un pelēcīgajam bālumam, kas vēstīja par nopietnu lēkmi.
- Cik labi, ka jūs atnācāt, slimais, mazliet aizelsies, sacīja. Un raidīja skatienu tālāk man aiz muguras. Jūsu vīrs… ir atnācis?
It kā atbildot uz šo jautājumu, Džeimijs ienāca istabā. Mērija, kuru no izmisuma bija izrāvis mūsu ierašanās saceltais troksnis, skatījās uz mani un Džeimiju, tad piecēlās kājās un bikli uzlika roku uz mīļotā rokas.
- Es… mums… v-vajadzīga jūsu palīdzība, Broktūrekas kungs. Domāju, ka Džeimiju vairāk aizkustināja stostīšanās nekā titula piesaukšana. Kaut arī viņš aizvien vēl rādīja neapmierinātu seju, tomēr bija jau nedaudz nomierinājies. Pieklājīgi noliecot galvu, viņš sveicināja Mēriju.
- Es lūdzu jūsu sievai, lai atved jūs, cienīts kungs. Redziet, es mirstu. Aleks Rendels bija ar mokām uzslējies sēdus un sēdēja uz gultas malas. Zem apspurušā naktskrekla malas varēja redzēt izģindušos stilbus. Kāju pirksti gari, kārni un sliktas asinsrites dēļ ēnojās zilgani.
Biju jau agrāk pietiekami bieži redzējusi nāvi, visādos veidos, bet šī bija vissliktākā un arī vislabākā; cilvēks, kas drosmīgi
satikās ar nāvi pie pilnas apziņas, kamēr dziednieka veltīgās pūles pamazām atkāpās tās priekšā. Lai arī pūles ir veltīgas, es meklēju savā somā uzpirkstītes uzlējumu, ko biju viņam sagatavojusi. Man bija vairāki dažādas koncentrācijas uzlējumi, vesela sērija mazu pudelīšu ar brūnu šķidrumu. Bez šaubīšanās paņēmu vistumšāko; dzirdēju, kā Aleka elpā burbuļo plaušās sakrājies ūdens.
Ne jau digitālīns, bet izvirzītais mērķis pacientu šobrīd uzturēja pie dzīvības, viņa vaska bālā seja staroja, it kā iekšpusē degtu svece. Arī to biju jau vairākkārt pieredzējusi: vīrietis vai sieviete -, kuram ir pietiekami spēcīga griba, lai uz laiku gūtu virsroku pār ķermeņa prasībām.
Varbūt dažkārt tā var izskaidrot spoku parādīšanos, kur griba un mērķis palicis dzīvs, ignorējot vājo miesu, kas, nespējot pietiekami ilgi uzturēt dzīvību, atkritusi. Nevēlējos, lai Aleks Rendels mani vajātu; tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ biju pierunājusi Džeimiju šodien nākt man līdzi.
Šķiet, ari Džeimijs bija izdarījis tādus pašus secinājumus.
- Kā tad, viņš klusi sacīja. Redzu gan. Vai jūs kaut ko vēlaties no manis?
Aleks pamāja ar galvu, uz mirkli aizverot acis. Viņš pacēla pudelīti, ko biju viņam iedevusi, un izdzēra, noskurinoties no rūgtās garšas. Tad atvēra acis un uzsmaidīja Džeimijam.
- Tikai jūsu klātbūtni. Apsolu, ka ilgi jūs nekavēšu. Mēs gaidām vēl vienu cilvēku.
Kamēr gaidījām, es darīju Aleka Rendela labā, ko varēju, kas šajos apstākļos nekas daudz nebija. Vēl viena deva uzpirkstītes uzlējuma un mazliet kampara, lai atvieglotu elpošanu. Likās, ka pēc šo zāļu lietošanas viņš jūtas nedaudz labāk, bet, kad pieliku pie iekritušajām krūtīm paštaisīto stetoskopu, dzirdēju smagnējo sirds dauzīšanos, kuru tik bieži pārtrauca ritma traucējumi, ka šķita tā kuru katru mirkli apstāsies.
Mērija visu laiku turēja Aleka roku, un viņš nenovērsa skatienu no meitenes, it kā gribētu atcerēties katru viņas sejas līniju. Likās gandrīz nepieklājīgi atrasties ar viņiem vienā telpā.
Atvērās durvis, un uz sliekšņa nostājās Džeks Rendels. Viņš neizpratnē vienu brīdi lūkojās uz mani un Mēriju, tad, ieraugot Džeimiju, skatiens kļuva gaišāks un viņš sastinga kā akmens. Džeimijs droši uztvēra jaunatnācēja skatienu, tad pagriezās un pamāja ar galvu uz gultu.
Redzot šo izvārgušo seju, Džeks Rendels ātri šķērsoja istabu un nometās ceļos pie gultas.
- Alek! viņš iesaucās. Mans Dievs, Alek…
- Viss ir labi, brālis sacīja. Viņš saņēma Džeka seju savās vārgajās rokās un pasmaidīja, cenšoties viņu nomierināt. Viss ir labi, Džonij.
Satvēru Mēriju zem elkoņa, maigi mudinot piecelties no gultas. Lai kāds nelietis bija Džeks Rendels, viņš bija pelnījis pēdējo reizi pārmīt dažus vārdus divatā ar savu brāli. No izmisuma apstulbusi, viņa nepretojās, bet nāca man līdzi uz istabiņas otru pusi, kur es nosēdināju viņu uz sola. Ielēju no krūzes mazliet ūdens un samitrināju mutautu. Mēģināju iedot viņai, lai noslauka acis, bet Mērija to saņēma un vienkārši sēdēja kā bez dzīvības. Nopūšoties es paņēmu mutautu, noslaucīju viņai seju un, cik nu varēju, noglaudu matus.
Aizmugurē atskanēja klusa, aizžņaugta skaņa, un es atskatījos uz gultu. Džeks, joprojām tupēdams uz ceļiem, bija paslēpis seju brāļa klēpī, bet Aleks glāstīja viņa galvu, turot viņa roku.
- Džon! viņš sacīja. Tu zini, ka es to nelūdzu vieglu sirdi. Bet tāpēc, ka tu mani mīli… Viņš apklusa, jo sāka klepot, un no šīs piepūles vaigi pietvīka drudžainā karstumā.
Jutu, ka Džeimijs saspringst vēl vairāk, ja tas vispār bija iespējams. Arī Džonatans Rendels saspringa, it kā juzdams, ar kādu spēku viņā urbjas Džeimija skatiens, bet neatskatījās.
- Alek, viņš klusi sacīja un uzlika roku jaunākā brāļa plecam, it kā gribētu apklusināt klepu. Neraizējies, Alek. Tu zini, ka tev nevajag lūgt; darīšu visu, ko vēlies. Vai tā ir… tā meitene? Viņš palūkojās Mērijas virzienā, bet nespēja piespiest sevi paskatīties uz viņu.
Aleks pamāja, joprojām klepodams.
- Viss ir labi, Džeks Rendels teica. Tad uzlika abas rokas Alekam uz pleciem, cenšoties viņu lēnām atguldīt spilvenos. Es nepieļaušu, ka viņai kaut kā pietrūkst. Esi mierīgs.
Džeimijs platām acīm skatījās lejup uz mani. Es lēnām purināju galvu, jutu, ka mati uz skausta saslienas stāvus un drebuļi pārskrien pār muguru. Tagad viss kļuva skaidrs Mērijas sārtie vaigi, par spīti uztraukumiem, un acim redzamā vēlēšanās precēties ar bagātu ebreju no Londonas.
- Ne jau naudas dēļ, es teicu. Viņa gaida bērnu. Viņš grib… es apklusu noklepojoties, es domāju, ka viņš grib, lai tu viņu appreci.
Aleks pamāja ar galvu, joprojām turot acis ciet. Bridi viņš smagi elpoja, tad atvēra plakstus, parādījās mirdzošas, gaišbrūnas zīlītes, kas kā piekaltas palika pie brāļa satriektās un neizpratnes pilnās sejas.
-Jā, viņš apstiprināja. Džon… Džonij, man vajag, lai tu parūpējies par viņu manā vietā. Es gribu… lai manam bērnam būtu Rendelu vārds. Tu vari… dot viņiem zināmu stāvokli sabiedrībā vairāk nekā es. Viņš meklējot pastiepa roku, un Mērija to satvēra, piespieda pie krūtīm, it kā tas spētu saglabāt mīļotā vīrieša dzīvību. Viņš maigi uzsmaidīja Mērijai un pacēla roku augstāk, lai pieskartos spožajām, melnajām sprogām pie vaiga, kas apslēpa viņas seju.
- Mērij! Es vēlos… nu, tu zini, ko es vēlos, mana mīļā, tik daudz ko. Un tik daudz ko es nožēloju. Bet es nespēju nožēlot mūsu mīlestību. Iepazinis tādu prieku, es miršu apmierināts, izņemot bailes, ka tu varētu krist kaunā un negodā.