- Man vienalga! Mērija nikni iesaucās. Man vienalga, lai visi zina!
- Bet es baiļojos par tevi, Aleks klusi bilda. Viņš pastiepa roku pret brāli, kurš, mazliet pasvārstījies, to saņēma. Tad viņš ielika Mērijas roku Rendela saujā. Mērijas plauksta gulēja nekustīgi Džeka Rendela delnā stīvi kā beigta zivs uz dēlīša, bet Aleks saspieda rokas cieši kopā.
- Es dodu jums vienu otram, mani mīļie, viņš klusi turpināja. Aleks skatījās abu savu mīļo cilvēku sejās, un abās atspoguļojās šī priekšlikuma šausmas, kuras noslīka milzīgajās bēdās par drīzo zaudējumu.
- Bet… Pirmo reizi mūsu pazīšanās laikā es redzēju, ka Džonatans Rendels nespēj atrast vārdus.
- …labi. Tas bija gandrīz čuksts. Aleks atvēra acis, izpūta dvašu, ko bija aizturējis, un uzsmaidīja brālim. Mums nav daudz laika. Es pats jūs salaulāšu. Tagad. Tāpēc es lūdzu Freizera kundzei atvest savu vīru… vai jūs nāksiet par lieciniekiem, cienīts kungs?
- Viņš paskatījās uz Džeimiju, kurš bridi no izbrīna nespēja pakustēties, tad kā robots palocīja galvu.
Nedomāju, ka jebkad savā dzīvē būtu redzējusi trīs tik briesmīgi nelaimīgus cilvēkus.
Aleks bija vārgs, tāpēc Džonatanam vajadzēja brālim palīdzēt. Un viņš ar akmenscietu seju apsēja baznīcas kalpa stāvo balto apkaklīti ap brāļa bālo kaklu. Pats Džonatans neizskatījās neko daudz labāk. Vēl kalsns pēc slimošanas, grumbas sejā iegrauzušās tik dziļi, ka viņš izskatījās vairākus gadus vecāks par savu patieso vecumu, un acis lūkojās no dobumien, kas bija dziļi kā miroņgalvai. Kā allaž nevainojami ģērbies, viņš atgādināja slikti pagatavotu drēbnieka manekenu, kura vaibsti ar cirvi nevērīgi izcirsti koka gabalā.
Kas attiecas uz Mēriju, viņa nelaimīga sēdēja uz gultas, bezpalīdzīgi raudāja sava apmetņa krokās, mati izjukuši un elektrizēti. Es darīju viņas labā, ko varēju, nogludināju tērpu un izķemmēju matus. Viņa sēdēja, izmisumā šņaukājās un nenovērsa acis no Aleka.
Atbalstījies ar roku pret plauktu, Aleks kaut ko meklēja atvilktnē un beidzot izvilka lielu lūgšanu grāmatu. Tā bija pārāk smaga, lai viņš spētu to noturēt sev priekšā, kā parasts laulību ceremonijā. Viņš nevarēja nostāvēt, bet smagi nosēdās uz gultas, noliekot atvērto grāmatu uz ceļiem. Jaunais garīdznieks aizvēra acis, smagi elpoja, un no sejas uz lapas nopilēja sviedru lāse, atstājot tur traipu.
- Dārgie iemīlējušies, Aleks iesāka, un viņa, kā ari visu pārējo dēļ es cerēju, ka viņš izvēlējies ceremonijas īso variantu.
Mērija bija mitējusies raudāt, bet deguns bija sarkans un spīdīgs baltajā sejā, un uz augšlūpas varēja manīt slapju no deguna notecējušu stīdziņu. Džonatans to redzēja un vienaldzīgu seju izņēma no piedurknes lielu lina drānu un, neko nesakot, piedāvāja līgavai.
Viņa neskatoties to paņēma, vārgi ar galvas mājienu pateicās un nevērīgi nobrauca pa seju.
-Jā, viņa teica, kad pienāca īstais bridis, it kā viņai būtu vienalga, ko šobrīd saka.
Džeks Rendels savus solījumus deva stingrā balsī, bet varēja just, ka viņš atrodas tālu no šīs istabas. Bija dīvaini skatīties, kā tiek noslēgta laulība starp diviem cilvēkiem, kuri viens otru gandrīz neapzinās; abu uzmanība pilnībā bija pievērsta vīrietim, kurš sēdēja viņu priekšā un kurš acis bija pievērsis grāmatas lappusei.
Beidzot tas bija padarīts. Likās, ka diez vai būtu pareizi apsveikt jaunlaulātos, tāpēc iestājās neveikls klusums. Džeimijs uzmeta man jautājošu skatienu, un es paraustīju plecus. Es biju noģībusi pēc tam, kad tiku ar viņu salaulāta, un izskatījās, ka Mērija grasījās sekot manam piemēram.
Ceremoniju pabeidzis, Aleks kādu brīdi sēdēja kluss. Tad viegli pasmaidīja un uzkrītoši pavērās apkārt istabai, bridi pakavējoties pie visiem pēc kārtas. Džonatans, Džeimijs, Mērija un es. Kad mūsu skatieni sastapās, es gaišbrūnajās acīs redzēju mirdzumu no dvēseles dzīlēm. Svece bija gandrīz nodegusi, bet pēdējais dakts gabaliņš uz bridi uzliesmoja košs un spēcīgs.
Aleka skatiens kavējās pie Mērijas, tad uz mirkli plaksti aizvērās, it kā viņš nespētu to redzēt, un es dzirdēju klusu apgrūtinātas elpošanas sēkšanu. Vaigu sārtums bālēja un pamazām zuda, svece izdega.
Neatvēris acis, Aleks pacēla roku, akli kaut ko meklēdams. Džonatans to satvēra, saņēma brāli aiz pleciem un lēnām atguldīja
spilvenos. Garās rokas, gludas kā zēnam, neveikli noraustījās, baltākas par kreklu, uz kura tās gulēja.
- Mērij! Zilās lūpas sakustējās čukstā, un viņa satvēra nervozās rokas, piespiežot sev pie krūtīm.
- Esmu te, Alek. Ak, Alek, esmu te! Viņa pieliecās tuvāk mīļotajam, murminot kaut ko ausī. Šī kustība atbīdīja Džonatanu Rendelu mazliet sāņus, tāpēc viņam vajadžēja atkāpties no gultas. Viņš stāvēja un bezkaislīgi raudzījās lejup.
Smagie, izliektie plaksti atvērās vēl reizi, šoreiz tikai līdz pusei, meklējot seju un to atrodot.
- Džonij. Tik labs… pret mani. Vienmēr, Džonij.
Mērija noliecās pār slimo, ēna no noslīgušajiem matiem aizsedza viņa seju. Džonatans Rendels stāvēja nekustīgs kā akmens lielajā lokā, vērojot brāli un savu sievu. Istabā valdīja klusums, tikai liesmu sačukstēšanās un Mērijas Rendelas šņuksti.
Jutu kādu pieskaramies plecam, un es palūkojos uz Džeimiju. Viņš pamāja Mērijas virzienā.
- Paliec pie viņas, viņš klusi sacīja. Ilgi jau vairs nebūs, vai ne?
-Nē.
Viņš pamāja. Tad dziļi ievilka elpu, lēnām izpūta un pāri istabai aizgāja pie Džonatana Rendela. Viņš saņēma sastingušo stāvu aiz rokas un viegli pagrieza pret durvīm.
- Nāc, vecais! viņš aicināja. Aizvedīšu tevi līdz mājām. Šķībās durvis nočīkstēja, kad viņš izgāja, lai palīdzētu Džekam
Rendelam nonākt vietā, kur viņš varēs pavadīt savu kāzu nakti, viens.
Aizvēru aiz sevis mūsu istabas durvis iebraucamajā vietā un pārgurusi atspiedos pret tām. Ārā bija tumšs, un ielā atbalsojās naktssarga saucieni.
Džeimijs, mani vērodams, stāvēja pie loga. Viņš uzreiz pienāca man klāt, cieši apskāva, un es pat nepaguvu noņemt apmetni, kad
sagumu pret viņa plecu, pateicīga par siltumu un spēku, kas plūda no stiprā auguma. Džeimijs mani pacēla, paņēmis ar roku zem ceļiem, un aiznesa pie loga sēdekļa.
- Iedzer kaut ko, Ārmaliet! viņš mudināja. Tu izskaties galīgi beigta, un nav arī brīnums. Džeimijs paņēma no galda blašķi un sajauca kaut ko tādu, kas izskatījās pēc brendija ar ūdeni bez ūdens.
Nogurusi izlaidu roku caur matiem. Bija mazliet pāri brokastlaikam, kad iegājām Leidivokas šķērsielas mājā; tagad pulkstenis rādija pāri sešiem. Sajūta bija tāda, ka esmu bijusi projām vairākas dienas.
- Ilgi tas negāja, nabaga puisis. Likās, viņš bija tikai gaidījis, lai redzētu, ka par Mēriju parūpējas. Aizsūtīju ziņu uz viņas tantes māju; viņai pakaļ atnāca tante ar divām māsīcām. Viņi parūpēsies par… viņu. Es pateicīgi malkoju brendiju. Tas dedzināja man rīkli, un izgarojumi sakāpa man galvā kā migla pār tīreli, bet man bija vienalga.
- Nu… es centos pasmaidīt, vismaz mēs zinām, ka Frenks galu galā ir drošībā.
Džeimijs par šiem vārdiem veltīja man niknu skatienu, rudās uzacis gandrīz bija saplūdušas kopā.
- Nolādētais Frenks! viņš nikni iesaucās. Lai velns parauj visus Rendelus! Nolādētais Džonatans Rendels, nolādētā Mērija Rendela un nolādētais Aleks Rendels ē… lai Dievs mielo viņa dvēseli, tas ir, viņš steigšus sevi izlaboja pārkrustoties.