- Man likās, ka tu neskaudi… es iesāku teikumu. Viņš vēlreiz nikni palūrēja uz mani.
- Es meloju.
Džeimijs sagrāba mani aiz pleciem un viegli sapurināja, turot rokas attālumā.
- Un nolādēta arī tu, Klēra Rendela Freizere, ja jau par to runājam! viņš teica. Un kā vēl skauž! Man skauž katrs atmiņu brīdis, kurā nav manis, un katra asara, ko tu esi lējusi par kādu citu, un katra sekunde, ko esi pavadījusi cita vīrieša gultā! Nolādēts! Viņš
izsita man no rokas brendija glāzi domāju, ka nejauši, pievilka sev klāt un strauji noskūpstīja.
Viņš atkāpās tik daudz, lai sapurinātu mani.
- Tu esi mana, sasodīts, Klēra Freizere! Manējā, un es nedalīšu tevi ar kādu citu ne ar vīrieti, ne ar atmiņām, ne ar ko citu tik ilgi, kamēr mēs abi dzīvosim. Nepiemini man vairs šī vīrieša vārdu. Dzirdi? Viņš mani agresīvi noskūpstīja, lai uzsvērtu sacīto. Vai tu dzirdi mani? viņš jautāja, un balss aizlūza.
-Jā, es ar zināmām grūtībām apstiprināju. Ja tu… izbeigtu… mani purināt, es varētu… tev atbildēt.
Visai bikli viņš atlaida manus plecus.
- Piedod, Armaliet. Tikai… ak Dievs, kāpēc tu… jā, es zinu, kāpēc… bet vai tev vajadzēja… es pārtraucu šo nesakarīgo murmulēšanu, ar roku pievelkot klāt viņa galvu.
-Jā, es stingri noteicu un palaidu viņu vaļā. Man vajadzēja. Bet tagad tas ir beidzies. Es atraisīju apmetņa auklas un ļāvu tam noslīdēt man no pleciem uz grīdas. Džeimijs pieliecās, lai to paceltu, bet es viņu apturēju.
- Džeimij, es teicu. Esmu nogurusi. Vai tu aiznesīsi mani uz gultu?
Viņš dziļi ievilka elpu, lēnām izpūta, skatoties uz mani, acis dziļi iegrimušas no noguruma un sasprindzinājuma.
- Kā ta’, viņš beidzot klusi izteica. Kā ta’, ka aiznesīšu.
Viņš palika kluss un sākumā skarbs, dusmas darīja viņa mīlestību asu.
- Oo! vienā bridi es izdvesu.
-Jēziņ, piedod, mo duinne. Es nevarēju…
- Nekas. Ar lūpām aizspiežot viņa muti, es pārtraucu atvainošanos un turēju cieši, jūtot, kā dusmas aizplūst un starp mums izaug maigums. Viņš neatrāvās no skūpsta, bet palika nekustīgs, maigi iztaustot manas lūpas; mēles galiņš, tik tikko pieskaroties, glāstīja. ^
Es atbildēju ar savu mēli un turēju viņa seju rokās. Viņš nebija skuvies kopš rīta, un īsi, sarkani rugāji patīkami sprakšķēja man zem pirkstu galiem.
Džeimijs nolaidās zemāk un mazliet paripoja uz vienu malu, lai nesaspiestu mani ar savu svaru, un mēs turpinājām, saplūstot augumiem, savienojošā tuvībā, klusējot runājot mēlēs.
Dzīvi un viens vesels. Mēs esam viens, un, kamēr mīlam, nāve mūs neskars. “Kaps ir laba un noslēgta vieta, Bet, šķiet, neviens tur neapskaujas." Aleks Rendels gulēja savā aukstajā gultā, un Mērija Rendela viena savējā. Bet mēs bijām te kopā, un trīsas, kas izskrēja cauri manam augumam, satricināja arī viņa augumu, it kā mums būtu viena miesa.
Es pamodos naktī, joprojām Džeimija skavās, un zināju, ka viņš nav aizmidzis.
- Guli vien, mo duinne. ~ Balss skanēja klusi, zema un mierinoša, bet tajā bija kaut kas tāds, kas lika man pastiept roku, un es sajutu mitrumu uz viņa vaigiem.
- Kas ir, mīļais? es čukstēju. Džeimij, es taču mīlu tevi.
- Es to zinu, viņš klusi atsaucās. Es to zinu, mana mīļotā. Ļauj man pateikt tev miegā, cik ļoti es tevi mīlu. Jo nav nekā daudz, ko es tev varētu teikt nomodā, tikai tos pašus trūcīgos vārdus, atkal un atkal. Kamēr tu guli manās rokās, es varu tev teikt to, kas būtu muļķīgi un stulbi nomodā, un tavi sapņi zinās, ka šie vārdi ir patiesi. Guli vien, mo duinne.
Es pagriezu galvu tik daudz, lai manas lūpas pieskartos Džeimija kaklam, kur zem mazas trīsstūra rētiņas lēnām sitās pulss. Noliku galvu viņam uz krūtīm un atdevu savus sapņus viņa ziņā.
46 nodaļa Tini o r mortis conturfrat me1
Kad devāmies ceļā uz ziemeļiem, sekojot Hailendas armijai, kas atkāpās, visapkārt bija redzami karavīri vai liecības par viņu klātbūtni. Mēs pajājām garām nelieliem karotāju pulciņiem, kas gāja kājām, viņi slāja, galvas nodūruši pret lietainajām vēja brāzmām. Citi gulēja grāvjos un zem dzīvžogiem, pārāk noguruši, lai turpinātu iet. Ceļmalas bija piemētātas ar pamestu aprīkojumu un ieročiem vienā vietā gulēja apgāzušies rati, tajā esošie miltu maisi bija pārplīsuši un mitruma sabojāti, citā vietā zem koka paēnā vīdēja neliela, salauzta lielgabala stobrs.
Visu ceļu mūs kavēja sliktais laiks. Bija 13. aprīlis, es pamīšus gan jāju, gan gāju kājām, bet sirdī pastāvīgi jutu baismu priekšnojautu smeldzi. Lords Džordžs un klanu vadoņi, princis un viņa vecākie padomnieki visi bija sapulcējušies Kalodenhausā, tā vismaz mums bija sacījis viens no Makdonaldiem, ko satikām ceļā. Neko daudz vairāk viņš nezināja, tāpēc mēs viņu nekavējām; vīrs aizsteberēja miglā kā zombijs. Apgāde ar ēdienu nebija nekāda labā, kad pirms mēneša kritu angļu gūstā, un stāvoklis nepārprotami kļuva arvien sliktāks. Tie karavīri, kurus redzējām, kustējās lēnām, daudzi no noguruma un bada streipuļoja. Viņi, vienalga, spītīgi virzījās uz ziemeļiem, klausot prinča pavēlēm. Tuvojoties vietai, ko skoti sauca par Dramosijas tīreli. Kalodenai.
Vienā brīdī ceļš kļuva tik slikts, ka nogurušie poniji vairs nespēja paiet. Tos vajadzēja vest gar neliela mežiņa malu, cauri
slapjiem pavasara viršiem, līdz vietai kādu pusjūdzi tālāk, kur ceļš atkal kļuva ciešams.
- Būs ātrāk, ja iesim pa mežu, Džeimijs sacīja, paņemot no manas nejutīgās rokas grožus. Viņš pamāja ar galvu uz priežu un ozolu audzi, kur no samirkušās zemes cēlās saldena, vēsa slapju lapu smarža. Ej pa turieni, Armaliet! Otrā galā satiksimies.
Biju pārāk nogurusi, lai iebilstu. Vajadzēja stipri piepūlēties, lai liktu vienu kāju priekšā otrai, un noteikti daudz mazāk spēka vajadzētu, ejot pa gludu nobirušu lapu un skuju paklāju mežā nekā brienot cauri dūksnainam, nodevīgam virsājam.
Mežs bija kluss, vēja gaudas slāpēja priežu zari virs galvas. Tik lietus lāšu, cik izlija cauri zariem, viegli bira uz cietajām nobirušajām ozolu lapām, kuras čabēja un pakšķēja, pat slapjas.
Viņš gulēja tikai dažas pēdas no meža otras malas, blakus lielam, pelēkam laukakmenim. Gaiši zaļais klints ķērpis bija tādā pašā krāsā kā tartāns, un brūnā krāsa saplūda ar pērnajām lapām, kas bija sabirušas viņam virsū. Viņš bija tā saplūdis ar mežu, ka es būtu uzkāpusi viņam virsū, ja mani nebūtu apstādinājis kāds koši zils laukumiņš.
Mīkstas kā samts nepazīstamās sēnes bija izpletušas savu apmetni pār kailajiem, baltajiem locekļiem. Tās izliecās līdz ar kaula apaļumu un cīpslām un bija pacēlušas uz augšu mazas, drebošas viciņas kā meža zāle un koki, kas iekaro neauglīgu zemi.
Tas bija elektrisks, dzīvs zilums, salts un svešs. Nekad nebiju tādu redzējusi, bet dzirdējusi gan, to man hospitālī pastāstīja kāds vecs zaldāts, kas bija cīnījies Pirmā pasaules kara ierakumos.
“Mēs tās saucam par līķu svecēm,” viņš man stāstīja. “Zilas, koši zilas. Tās nevar redzēt nekur citur kā vien kaujas laukā uz kritušajiem.” Viņš bija paskatījies uz mani, vecās acis apmulsušas vīdēja zem baltā apsaitējuma.
“Vienmēr esmu prātojis, kur tās mīt starp kariem.”
Varbūt neredzamās sporas gaida, kad radīsies izdevība, es domāju. Krāsa bija koša, neiederīga, koša kā puķe, ar kuru šī vīra senči bija izkrāsojušies pirms došanās karā.
Cauri mežam iztraucās vēja brāzma, sakustinot miroņa matus. Tie kustējās un slējās stāvus, zīdaini, gluži kā dzīvi. Man aiz muguras iečabējās lapas, un es spēji pamodos no transa, kurā biju iegrimusi, blenžot uz līķi.