Man blakus stāvēja Džeimijs un skatījās lejup. Viņš neko neteica, tikai saņēma manu elkoni un izveda no meža, atstājot kritušo, pārklātu ar kara un upura krāsu sūnām.
Bija pavēla rīta stunda 15. aprīlī, kad, nežēlīgi nodzinuši sevi un zirgus, ieradāmies Kalodenhausā. Mēs pienācām no dienvidiem, izejot cauri saimniecības ēku pudurim. Uz ceļa karavīrus bija pārņēmis satraukums varētu gandrīz teikt, ka neprāts, bet staļļa pagalms bija dīvaini tukšs.
Džeimijs nokāpa no zirga un pasvieda grožus Mērtegam.
- Pagaidiet brīdi te, viņš sacīja. Izskatās, ka kaut kas nav lāgā.
Mērtegs paskatījās uz staļļa durvīm, kas stāvēja pavērtas šaurā spraudziņā, un piekrītoši pamāja. Fērguss, kas sēdēja aiz Mērtega, labprāt būtu gājis līdzi Džeimijam, bet vecais vīrs ar strupu uzsaucienu puiku apturēja.
No ilgās jāšanas stīviem kauliem es nošļūcu no zirga un sekoju Džeimijam, kājām slīdot pagalma dubļos. Stallis nudien likās savāds. Tikai tad, kad es iegāju pa staļļa durvīm, es sapratu, kas tas ir, te valdīja pārāk dziļš klusums.
Iekšā viss bija mierīgi; ēka bija auksta un tumša, bez parastā siltuma un staļļa rosības. Tomēr gluži visa dzīvība nebija pazudusi; puskrēslā sakustējās kāda tumša ēna, pārāk liela, lai būtu žurka vai lapsa.
- Kas tur ir? Džeimijs uzsauca, automātiski paejot uz priekšu, lai es paliktu viņam aiz muguras. Alek? Vai tas esi tu?
Siena pantā gulošais cilvēks lēnām pacēla galvu, un pleds noslīdēja uz leju. Leohas pils zirgu uzraugam bija tikai viena acs, otra zaudēta kādā nelaimes gadījumā pirms daudziem gadiem, un to
sedza melns ielāps. Parasti viņam ar vienu aci pietika; ar šo možo un pārsteidzoši zilo redzokli pietika, lai valdītu pār staļļu puikām un zirgiem, to kopējiem un arī jātniekiem.
Tagad Aleka Makmāna Makenzija acs bija nespodra kā noputējis slāneklis. Muskuļotais, reiz enerģiskais stāvs bija salīcis, un vaigi badošanās izraisītās apātijas dēļ iekrituši.
Zinot, ka veco vīru mitrā laikā moka artrīts, Džeimijs notupās, lai večukam nevajadzētu celties augšā.
- Kas te notiek? viņš jautāja. Mēs tikko ieradāmies. Kas te notiek?
Likās, ka vajadzēja daudz laika, lai Vecais Aleks uztvertu jautājumu, sagremotu to un vārdos noformulētu atbildi; varbūt vainīgs bija tikai tukšajā, krēslainajā stallī valdošais klusums, bet viņa vārdi, kad tie beidzot atskanēja, šķita tukši.
- Viss ir aizbraucis uz elli. Pirms divi dienām armija aizsoļoja uz Nērnu un vakar atmuka atpakaļ. Viņa Augstība teica, it kā ieņemšot pozīcijas Kalodenā; lords Džordžs ir tur ar to karaspēku, ko jaudāja savākt.
Izdzirdot vārdu Kalodena, man nevilšus izlauzās kluss vaids. Tad nu tas bridis bija klāt. Par spīti visam, tas būs jāpārdzīvo, un mēs bijām šeit.
Arī Džeimijam pārskrēja drebuļi; redzēju, ka uz viņa apakšdelmiem saslejas sarkanie matiņi, bet balss nenodeva ne drusku no satraukuma, ko viņš noteikti juta.
- Karaspēks viņi nav piemēroti apgādāti, lai varētu doties kaujā. Vai lords Džordžs nezina, ka armijai vajag atpūsties un paēst?
Krekšķošā skaņa, kas atskanēja no Vecā Aleka, laikam bija kaut kas līdzīgs smiekliem.
- Tam, ko lords zina, nav nekādas nozīmes, puis. Armijas komandēšanu uzņēmies Viņa Augstība. Un Viņa Augstība saka: mēs stāvēsim pretim angļiem Dramosijas tīrelī. Runājot par ēdmaņu… Vecā vīra uzacis bija biezas un ķerainas, pagājušā gada laikā pilnīgi nosirmojušas, no tām spraucās pa kādam rupjam matam. Viena uzacs tagad savilkās uz augšu, lēnām, it kā pat šī nelielā grimases
maiņa būtu nogurdinoša. Viena mezglainā roka, kas gulēja klēpī, sakustējās, norādot uz tukšajiem steliņģiem.
- Izgājušomēnes notiesāja zirgus, viņš vienkārši sacīja. Kopš tā laika nekas daudz nav palicis.
Džeimijs spēji izslējās visā augumā, atspiedās pret sienu un satriekts nodūra galvu. Nevarēju redzēt viņa seju, bet augums bija stīvs kā dēlis.
- Nūjā, viņš beidzot izmocīja. Nūjā. Mani vīri… vai viņi dabūja taisnīgu daļu gaļas? Donass… tas bij… liels zirgs. Vārdi skanēja klusi, bet no pēkšņā skarbuma, kas parādījās Aleka vienīgajā acī, redzēju, ka viņš saklausījis to pašu, ko es, Džeimijs centās nepieļaut, ka aizlūst balss.
Vecais vīrs lēnām pieslējās no siena kaudzes; kustoties sakropļotais ķermenis sāpēja. Mezglainā roka uzgūla Džeimijam uz pleca; artrīta savilktie pirksti nevarēja saliekties, bet roka tur gulēja un tas bija mierinoši.
- Donasu šie nepaņēma, viņš klusi sacīja. To paturēja… ar ko jāt princim Tcharlach, kad viņš, uzvarām vainagots, atgriezīsies Edinburgā. O’Salivens melsa, ka nebūtum… lāgā… Viņa Augstībai iet kājām.
Džeimijs aizklāja seju ar rokām un stāvēja drebēdams pie tukšā steliņģa.
- Es esmu muļķis, viņš beidzot teica, cenšoties atgūt elpu.
- Ak Dievs, kāds es esmu muļķis. Viņš nolaida rokas, un tagad varēja redzēt, ka asaras izgrauzušas taciņas pār ceļa putekļiem klātajiem vaigiem. Viņš pārlaida ar delnas virspusi sejai, bet asaras neapturamas turpināja līt.
- Karš ir zaudēts, mani vīri aizvesti nogalēt, mežā trūd miroņi… bet es pinkšķu par zirgu! Ak Dievs, viņš, purinādams galvu, čukstēja. Es esmu muļķis.
Vecais Aleks nopūtās, un plauksta smagnēji noslīdēja pār Džeimija roku.
- Labi, ka tu to vēl vari, puis, viņš teica. Es pats vairs nejaudāju.
Vecais vīrs neveikli salieca vienu kāju celī un atkal lēnām nosēdās siena kaudzē. Džeimijs brīdi stāvēja, raugoties lejup uz Aleku. Asaras neapvaldītas tecēja pa seju, bet tās bija kā lietus, kas notek pār nospodrinātu granīta akmeni. Tad viņš saņēma manu elkoni un, ne vārda vairs neteicis, pagriezās projām.
Kad bijām tikuši līdz staļļa durvīm, es atskatījos uz Aleku. Viņš sēdēja nekustīgi, tumšs, sagumis, pledā ietinies siluets, viena zilā acs tikpat neredzīga kā otra.
Vīri, galīgi pārguruši, bija nokrituši kur nu kurais pa visu māju, meklējot aizmiršanos no mokošā izsalkuma un apziņas, ka gaidāma nenovēršama katastrofa. Sieviešu te nebija; tie vadoņi, kuriem līdzi bija nākušas sievietes, bija tās aizsūtījuši uz mājām drošībā tuvā nolemtība meta garu ēnu.
Džeimijs, kaut ko nomurminājis, atstāja mani pie durvīm, kas veda uz prinča pagaidu apmešanās vietu. Mana klātbūtne nekādā veidā nevarēja nākt par labu. Es nedzirdami staigāju pa māju, kurā murdēja aizmigušu vīru smagā elpošana un gaiss no izmisuma truluma bija kļuvis gluži biezs.
Pašā augšējā stāvā es uzgāju mazu pieliekamo telpu. Tā bija kā piebāzta ar dažādiem krāmiem un nevajadzīgām mēbelēm, bet cilvēka neviena. Es iespraucos šajā savādu lietu labirintā un jutos kā sīks grauzējs, kas meklē patvērumu no pasaules, kurā palaisti vaļā milzīgi noslēpumaini spēki, kas nes iznīcību.
Te bija viens lodziņš, pa kuru varēja redzēt dūmakaini pelēku ritu. Ar apmetņa stūri notrausu no rūts netīrumus, taču neko citu, izņemot visaptverošu miglu, saskatīt nevarēja. Atspiedu pieri pret auksto stiklu. Kaut kur tur pletās Kalodenas tīrelis, bet es neredzēju neko, tikai izplūdušu pašas atspulgu.
Es zināju, ka ziņas par Sendringemas hercoga baismīgo un noslēpumaino nāvi bija sasniegušas prinča Čārlza ausis; gandrīz visi, ar kuriem runājām ceļā uz ziemeļiem, mums to stāstīja, tāpēc mēs atkal drošāk varējām parādīties atklātībā. Ko tad mēs īsti bijām