paveikuši, es prātoju. Vai tās vienas nakts piedzīvojumos bijām reizi par visām reizēm nolēmuši jakobltu lietu neveiksmei vai ari, paši negribot, bijām izglābuši Čārlzu Stjuartu no angļu izliktajiem slazdiem? Mans pirksts, klusi čikstēdams, slīdēja pa apsarmojušo stiklu, atzīmējot vēl vienu jautājumu, uz kuru nekad neradīšu atbildi.
Likās, ka pagājis ļoti ilgs laiks, līdz es sadzirdēju soļus uz kāpņu kailajiem grīdas dēļiem pie mana patvēruma. Piegāju pie durvīm un ieraudzīju, ka laukumiņā iznāk Džeimijs. Viņa sejas izteiksme izteica visu.
- Alekam bija taisnība, viņš bez kādiem ievadiem sacīja. Ada sejā bija tik saspringta, ka izcēlās kaulu aprises, vaibstus asākus darīja izsalkums un sakāpinātās dusmas. Karaspēks iet uz Kalodenu kā nu kurš var. Cilvēki nav ēduši un gulējuši divas dienas, nav saņemta pavēle par lielgabaliem, un tomēr viņi iet. Pēkšņi ar spēku izlauzās dusmas, un viņš uzsita ar dūri pa ļodzīgo galdu. No kaudzē sakrautajiem mājsaimniecības krāmiem nobira vara bļodiņu lavīna, ar neiedomājamu grabēšanu pamodinot bēniņos atbalsis.
Ar nepacietīgu žestu Džeimijs izrāva aiz jostas aizbāzto dunci un no visa spēka ietrieca galdā, kur tas palika šūpojamies no spēcīgā sitiena.
- Laucinieki saka, ja redz asinis uz dunča, tas nozīmē nāvi. Viņš ar šņācienu ievilka elpu, atspiedis uz galda sažņaugtu dūri.
- Nu esmu to redzējis! Un visi ir redzējuši. Viņi zina Kilmernoks, Lokiels un pārējie. Un nekāda labuma no tās redzēšanas nav!
Ar rokām atbalstījies uz galda, Džeimijs nolieca galvu un blenza uz dunci. Viņš izskatījās krietni par lielu šīs istabeles apmēriem, dusmās kūsājošs tēls, kas kuru katru mirkli var uzliesmot. Tomēr neuzliesmoja, bet pameta uz augšu rokas un atkrita uz noplukušā dīvāniņa, kur sēdēja, galvu plaukstās saņēmis.
- Džeimij! es ierunājos un noriju siekalas. Gandrīz nespēju izrunāt nākamos vārdus, bet pateikt tos vajadzēja. Es biju zinājusi, kādas ziņas viņš atnesīs, un jau apdomāju, ko vēl varētu darīt.
- Džeimij! Atlicis tikai viens tikai viena iespēja.
Viņš sēdēja, noliekto galvu atbalstījis pret dūrēm. Tagad viņš to papurināja, uz mani pat neskatoties.
- Nekādu iespēju vairs nav, Džeimijs iebilda. Viņš ir kā apsēsts. Marejs centās grozīt viņa prātu, tāpat Lokiels. Belmerino. Es. Bet viri šajā stundā stāv līdzenumā. Kamberlends devies uz Dramosiju. Izejas nav.
Māka dziedināt ir liela dāvana, un ikviens ārsts, kas kaut ko saprot no ārstnieciskām vielām, pazīst ari tām piemītošo varu darīt ļaunu. Es biju iedevusi Kolamam cianīdu, kuru viņam nepietika laika likt lietā, un biju paņēmusi pudelīti ar nāvējošo šķidrumu no galdiņa pie gultas, kur gulēja viņa mirstīgās atliekas. Tā tagad atradās manā lādē, rupji, destilēti kristāli nespodri brūni baltā krāsā, mānīgi nekaitīga izskata.
Man mute bija tā izkaltusi, ka uzreiz nespēju parunāt. Blašķē bija atlicis nedaudz vīna, un es to izdzēru, skābā garša uz mēles atgādināja žulti.
- Viena iespēja ir, es atkārtoju. Tikai viena.
Džeimija galva palika paslēpta rokās. Mēs bijām ilgi jājuši, un šoks, ko izsauca Aleka pastāstītie jaunumi, nogurumam bija pievienojis nomāktību. Mēs bijām metuši likumu, lai atrastu Džeimija vīrus vai vismaz lielāko daļu no viņiem, pārvērtušos par nožēlojamu lupatlašu baru, kurus nevar atšķirt no izkāmējušajiem Laveta Freizeriem turpat blakus. Saruna ar Čārlzu jau sen bija tālu pāri pēdējam pilienam.
- Ak tā? Džeimijs pārjautāja.
Es šaubījos, bet man vajadzēja runāt. ŠI iespēja jāpiemin; vienalga, vai viņš vai varbūt es spēs piespiest sevi to izmantot.
- Pie visa vainīgs ir Čārlzs Stjuarts, es beidzot saņēmos. Tas ir viņš… viss. Kauja, karš viss atkarīgs no viņa, vai saproti?
- Ak tā? Tagad Džeimijs skatījās uz mani, apsarkušajās acīs vīdēja jautājums.
-Ja viņš būtu miris… es pēdīgi nočukstēju.
Džeimija acis aizvērās, un pēdējās asinis aizplūda no viņa sejas.
- Ja viņš nomirtu… tagad. Šodien. Vai šonakt. Džeimij, bez Čārlza nav jēgas karot. Nav neviena, kas liktu vīriem doties uz Kalodenu. Kaujas nebūs.
Kakla garie muskuļi sakustējās, kad viņš norija siekalas. Viņš atvēra acis un riebumā skatījās uz mani.
- Jēzus Kristus! viņš izdvesa. Jēzus, tu taču nerunā nopietni.
Mana roka saņēma dūmakaino, zeltā iestrādāto kristālu, kas karājās man kaklā.
Viņi bija mani aicinājuši pie prinča pirms Folkērkas. O’Salivens, Taliberdīns un citi. Viņa Augstība bija slims sasirdzis, kā viņi izteicās. Biju izmeklējusi Čārlzu, liku atklāt krūtis, izpētīju viņa muti un acu baltumus.
Tā bija cinga un vairākas citas nepilnvērtīga uztura izraisītas slimības. Tā arī pateicu.
“Blēņas!” sadusmojies iesaucās Šeridans. “Viņa Augstībai nevar būt skorbuts kā prastam zemniekam!”
“Viņš ēdis kā zemnieks,” es atcirtu. “Vai vēl sliktāk.” Zemnieki bija spiesti ēst sīpolus un kāpostus, jo nekā cita nebija. Nicinot tādu ēdienkarti, Viņa Augstība ar saviem padomniekiem ēda gaļu un gandrīz neko citu. Laižot skatienu pa apli izbiedētajās, atturīgajās sejās, tikai retajam nebija manāmi simptomi, ka viņiem pietrūcis svaiga ēdiena. Vaļīgi un izbiruši zobi, mīkstas, asiņojošas smaganas, strutainas, niezošas pumpas, skorbuts, kas tik dāsni izdaiļoja Viņa Augstības balto ādu.
Man nebija vēlēšanās atdot savu dārgo mežrozīšu krājumu un žāvētās ogas, tomēr negribīgi biju piedāvājusi, lai uzvāra princim no tām tēju. Piedāvājums tika noraidīts, teju nepieklājīgi, un es sapratu, ka tika atsaukts Arčijs Kamerons ar savām dēlēm un lanceti, lai redzētu, vai karalisko asiņu nolaišana neatvieglos karalisko niezi.
- Es varētu to izdarīt, teicu. Man krūtīs smagi sitās sirds un kļuva grūti elpot. Es varētu sajaukt dzērienu. Un domāju, ka man izdotos pierunāt viņu to iedzert.
- Un, ja nu viņš, tavas drapēs dzerot, nomirst? Jēziņ, Klēra! Viņi tevi uz vietas nogalētu!
Iespiedu plaukstas padusēs, lai sasildītu.
- V-vai tam ir kāda nozīme? Es izmisīgi centos savaldīt savu balsi. Patiesība bija tāda, ka bija gan. Tieši šajā brīdī mana dzīvība atsvēra krietni vairāk par simtiem, ko es varētu izglābt. Es sažņaudzu dūres, bailēs drebēdama kā pele slazda priekšā.
Vienā mirklī Džeimijs bija man blakus. Man īsti nedarbojās kājas; viņš gandrīz nešūs aiznesa mani līdz salauztajam dīvāniņam un, cieši mani apskāvis, apsēdās līdzās.
- Tev ir lauvas drosme, mo duinne, viņš čukstēja man ausī.
- Kā lācim, kā vilkam! Bet tu zini, ka es neļaušu tev to darīt.
Drebuļi pierima, lai arī man aizvien vēl bija auksti un nelabi no šausmām par to, ko tagad runāju.
- Varētu būt vēl viena iespēja, es sacīju. Pārtikas nav daudz, bet tas mazumiņš aiziet princim. Domāju, ka nebūtu grūti nepamanītiem kaut ko piešaut viņa šķīvim; te valda tāds juceklis. Tas bija tiesa visā mājā virsnieki gulēja uz galdiem un uz grīdas, nenovilkuši zābakus, pārāk noguruši, lai noliktu ieročus. Mājā valdīja haoss, kur visu laiku šurpu turpu staigāja cilvēki. Nebūtu grūti novērst kalpa uzmanību tik ilgi, lai vakariņām piebērtu nāvējošu pulverīti.
Pirmais satraukums bija drusku atkāpies, bet šausmas par manu priekšlikumu kavējās kā inde, saldējot man asinis. Džeimija roka uz mirkli ciešāk apskāva manus plecus, tad tā noslīga, jo viņš sāka apdomāt situāciju.