Čārlza Stjuarta nāve neizsmels jautājumu par sacelšanos; viss bija aizgājis daudz par tālu. Lords Džordžs Marejs, Belmerino, Kilmernoks, Lokiels, Klenrenelds mēs visi bijām nodevēji, valsts varēja atņemt mums dzīvību un īpašumu. Hailendas armija bija satriekta driskās; bez priekšvadoņa Čārlza personā, kas to uzkurināja, viss pasākums izkūpēs kā dūmi. Angļi, piedzīvojuši bailes un pazemojumu Prestonā un Folkērkā, nekavēsies vajāt bēgļus, cenšoties atgūt zaudēto godu un ar asinim nomazgāt apvainojumu.
Maz izredžu, ka Jorkas Henrijs, Čārlza svētulīgais jaunākais brālis, kuru jau saistīja Baznīcas solījumi, ieņems sava brāļa vietu, lai turpinātu cīņu par troņa atgūšanu. Nākotnē negaidīja nekas cits kā vien katastrofa un sabrukums, un nebija nekādas iespējas to novērst. Vienīgais, ko vēl varētu saglābt, bija to vīru dzīvība, kas rit kritīs tīrelī.
Tas bija Čārlzs, kurš bija izvēlējies kauju Kalodenas laukā, Čārlzs, kura stūrgalvīgā, īsredzīgā autokrātija atteicās uzklausīt savu ģenerāļu padomus un viņš devās iekarot Angliju. Sendringema piedāvājums labs vai slikts bija miris reizē ar viņu. No dienvidiem atbalsta nebija; tādi angļu jakobīti, kādi tur bija, nealka, kā cerēts, nākt zem sava karaļa karoga. Spiests atkāpties pret savu gribu, Čārlzs bija izvēlējies vēl pēdējo reizi spītīgi atsperties, nolikt slikti bruņotos, iztukšotos, izsalkušos vīrus kaujas ierindā lietus piemirkušajā tīrelī, lai tie stājas pretī Kamberlenda lielgabalu niknajai ugunij. Ja Čārlzs Stjuarts būtu miris, Kalodenas kauja, iespējams, nenotiktu. Viena dzīvība pret diviem tūkstošiem. Viena dzīvība, tomēr tā bija karaliska dzīvība, un tā nebūtu ņemta kaujā, bet aukstasinīgi noslepkavojot.
Mazajā istabiņā, kur mēs sēdējām, bija kamīns, tikai uguns nebija iekurta nebija ar ko. Džeimijs cieši skatījās kurtuvē, it kā meklētu atbildi neredzamajās liesmās. Slepkavība. Ne vienkārši slepkavība, bet karaļa slepkavība. Ne parasta slepkavība, bet bijušā drauga nogalināšana.
Un tomēr Hailendas klanu vīri jau drebinājās atklātajā tīrelī, pārvietojoties ciešās rindās, kad tika labots kaujas plāns, pārkārtots, pārlikts, kad arvien vairāk vīru viņiem pievienojās. Starp tiem bija Leohas Makenziji, Bjūlijas Freizeri, četri simti vīru ar Džeimija asinīm. Un trīsdesmit viņa paša, no Lelibrokas.
Džeimija seja palika neizteiksmīga, sastingusi maska, kamēr viņš domāja, bet rokas, uz ceļiem noliktās rokas, sažņaugušās iekšējā cīņā. Sakropļotie un veselie pirksti tiecās savienoties, saķerties. Sēdēju viņam blakus, tik tikko uzdrošinoties elpot, un gaidīju, kad tiks pieņemts lēmums.
Beidzot viņš gandrīz nedzirdami izdvesa elpu, pagriezās pret mani, un viņa acīs bija neizsakāmas skumjas.
- Es nevaru, viņš nočukstēja. Rokas uz brīdi pieskārās manai sejai, noglāstot vaigu. Kaut Dievs dotu, ka es to varētu, Armaliet. Bet es to nevaru.
Atvieglojuma vilnis, kas brāzās man pāri, atņēma spēju runāt, bet viņš redzēja, ko es jutu, un saņēma manas rokas savējās.
- Ak, Dievs, Džeimij, kā es priecājos par to! nočukstēju.
Viņš nolieca galvu pār manām rokām. Pagriezos, lai piespiestu
vaigu pie viņa matiem, un sastingu.
Durvīs ar riebuma izteiksmi sejā mani vēroja Dūgals Makenzijs.
Pēdējo mēnešu laikā viņš bija novecojis; Ruperta nāve, neauglīgie strīdi, bezmiega naktis, smago cīņu spriedze un tagad rūgtums par drīzo sakāvi. Viņa rūsganajā bārdā bija ievijušies sirmi pavedieni, āda pelēcīga, sejā dziļas grumbas, kuru novembrī vēl nebija. Satriekta es aptvēru, ka viņš atgādina savu brāli Kolamu. Viņš, Dūgals Makenzijs, bija gribējis valdīt. Tagad viņš bija mantojis klana vadību un maksāja par to.
- Netīrā… nodevīgā… izlaidīgā… ragana!
Džeimijs sarāvās, it kā viņam būtu iešauts, seja kļuva balta kā sniegs aiz loga. Es pielēcu kājās, apgāžot solu, tas nokrita ar blīkšķi, kas atbalsojās telpā.
Dūgals Makenzijs lēnām man tuvojās, atmezdams apmetni tā, lai zobena rokturis būtu brīvs. Nebiju dzirdējusi, ka man aiz muguras atvērās durvis; tās laikam bijušas tikai pievērtas. Cik ilgi viņš aiz tām bija stāvējis un klausījies?
- Tu! viņš šņāca. Man vajadzēja to zināt; no pirmā brīža, kad tevi ieraudzīju, man vajadzēja to zināt. Man pievērstā skatiena dūmakainajās, zaļajās dzīlēs atspoguļojās kaut kas vidējs starp šausmām un niknumu.
Likās, ka man blakus pēkšņi sakustas gaiss; Džeimijs stāvēja man pie sāniem, saņēmis manu roku, mudinot paslēpties viņam aiz muguras.
- Dūgal! viņš sacīja. Nav tā, kā tu domā, vecīt. Tas…
- Nav? Dūgals iesaucās. Ciešais skatiens uz mirkli atrāvās no manis, un es paslēpos Džeimijam aiz muguras, priecīga par atelpas bridi.
- Nav tā, kā es domāju? Viņš aizvien vēl runāja klusi. Es dzirdu šo sievišķi mudinām tevi uz riebīgu slepkavību… uz tava prinča slepkavību! Ne tikai uz neķītru slepkavošanu, bet ari uz nodevību! Un tu man saki, ka es neesmu to dzirdējis? Viņš papurināja galvu, izspūrušie, rūsganie mati sataukojušies nokarājās līdz pleciem. Viņš badojās tāpat kā mēs pārējie; sejā izspiedušies kauli, bet acis tumšajos dobumos dega.
- Es tev, puis, nepārmetu, viņš runāja. Pēkšņi balsī ieskanējās nogurums, un es atcerējos, ka viņam ir jau pāri piecdesmit. Tā nav tava vaina, Džeimij. Viņa tevi ir nobūrusi… to visi redz. Lūpas noraustījās, kad viņš atkal paskatījās uz mani.
- Kā tad, es ļoti labi saprotu, kā tev tas bij. Viņa savulaik tās pašas burvestības darījusi arī ar mani. Dūgala degošais skatiens slīdēja man pāri. Slepkavnieciska, melīga padauza saņem vīrieti aiz daikta un, nagus ielaidusi viņam pautos, noved viņu ellē. Tādu burvestību viņas tev uzliek viņa un tā otra ragana. Liekas ar tevi gultā un, kamēr tu aizmidzis guli, uzlicis galvu viņai uz krūtīm, nozog tev dvēseli. Viņa paņem tavu dvēseli un izēd tavu vīrestību, Džeimij.
Dūgala mēle izšāvās no mutes un apslapināja lūpas. Viņš joprojām skatījās uz mani, un roka sažņaudza zobena spalu.
- Paej malā, puis. Es tevi atbrīvošu no tās ārmaliešu padauzas.
Džeimijs nostājās man priekšā, uz mirkli aizklādams man skatu
uz Dūgalu.
- Tu esi noguris, Dūgal, viņš sacīja mierīgi, gandrīz glāsmaini.
- Noguris un dzirdi to, kā nav, vecīt. Un tagad ej. Es…
Viņam nebija iespējas pabeigt teikumu. Dūgals viņā neklausījās; dziļi iegrimušās, zaļās acis neatrāvās no manas sejas, un Makenziju vadonis izrāva savu dunci, kas karājās pie siksnas.
- Es pārgriezīšu tev rīkli, viņš man draudīgi sacīja. Man to vajadzēja izdarīt jau pirmajā reizē, kad tevi ieraudzīju. Tas mums visiem būtu aiztaupījis lielas bēdas.
Nebiju droša, vai viņam nav taisnība, bet tas nenozīmēja, ka ļaušu Dūgalam izlabot kļūdu. Aši atkāpos trīs soļus un stipri atsitos pret galdu.
- Atkāpies, vecais! Džeimijs aizspraucās man priekšā, pacēlis aizsardzībai roku, kad Dūgals nāca man virsū.
Makenziju vadonis papurināja galvu kā bullis, apsarkušās acis piekalis man.
- Viņa ir mana, viņš piesmacis izgrūda. Ragana. Nodevēja. Paej malā, puika! Tev es neko nedarīšu, bet, Dieva vārdā, ja tu aizsargāsi to sievieti, es nogalināšu arī tevi, lai gan esi mans audžudēls.
Viņš metās garām Džeimijam un satvēra manu roku. Kaut arī viņš bija pārguris, izbadējies un jau krietni gados, tomēr vēl gana ražens vīrs, viņa pirksti dziļi iespiedās man rokā.
Es sāpēs iekunkstējos un drudžaini spēru ar kāju, kad viņš rāva mani sev klāt. Dūgals centās satvert manus matus un, kad viņam tas izdevās, atgāza manu galvu atpakaļ. Sejā sitās viņa karstā un skāņā elpa. Es iekliedzos un situ, ielaidu nagus uzbrucējam vaigā, lai atbrīvotos.