Kad Džeimija dūre triecās Dūgalam pa ribām, gaiss ar troksni izšāvās no viņa plaušām un roka, kas turēja manus matus, atlaidās, tad Džeimija dūre otrreiz triecās pa tēvoča plecu, tā ka tas notirpa. Pēkšņi tikusi brīva, es atkritu pret galdu, iesmilkstoties no sāpēm un šoka.
Tad Dūgals apcirtās pret Džeimiju, notupās cīkstoņa pozā un paslēja dunci ar asmeni uz augšu.
- Nu lai tad būtu, viņš noteica, smagi elpodams. Dūgals viegli sašūpojās un pārvietoja svaru, meklējot izdevīgāko pozu. Asinis visu izšķirs. Tu, nolādētais Freizeru izdzimums! Nodevība ir tev asinīs. Nāc pie manis, lapsēn. Mātes dēļ es tevi nobeigšu ātri.
Šaurajos bēniņos nebija ērti kustēties. Zobenu izvilkt nebija iespējams; tā kā Džeimija duncis bija stingri iedzīts galda virsmā, viņš faktiski bija neapbruņots. Viņš atdarināja Dūgala pozu, vērīgais skatiens nenovērsās no dunča asmens draudīgā gala.
- Liec nost, Dūgal, viņš aicināja. Ja tev prātā mana māte, tad viņas dēļ uzklausi mani!
Makenzijs neatbildēja, bet pēkšņi dūra, nomērķējis uz augšu.
Džeimijs metās pa labi un izvairījās no plašā vēziena, kas nāca no sāniem. Džeimija pusē bija jaunības izveicība, bet Dūgalam bija nazis rokā.
Dūgals spēji novicināja roku, un duncis noslīdēja Džeimijam gar sānu, pārplēšot kreklu un atstājot uz miesas tumšu švīku. Sāpēs nošņācies, viņš atrāvās atpakaļ un brīdī, kad duncis nāca lejup, satvēra tēvoča delnas locītavu.
Nespodrais asmens nozibēja un pazuda starp cīnītāju augumiem. Saķērušies kā mīlētāji, viņi cīkstējās, gaiss pildījās ar cīkstoņu sviedru un niknuma dvaku. Asmens atkal pacēlās, ap tā apaļo spalu tvērās divas rokas. Kustība, dūriens, nevilšs piepūles ņurdiens, vēl viens no sāpēm. Dūgals streipuļodams atkāpās, seja noplūdusi ar asinīm un sviedriem, pie kakla vīdēja dunča spals.
Džeimijs elsodams atkrita pret galdu. Acis no šausmām bija satumsušas, mati sviedros izmirkuši, krekla plīsuma malas iekrāsojušās ar asinīm no sīkās skrambas.
No Dūgala mutes nāca šausminošas šoka un aizžņaugtas elpas skaņas. Kad viņš streipuļoja un krita, Džeimijs viņu satvēra, bet raženā vīra svars nospieda viņu ceļos. Dūgala galva gulēja Džeimijam uz pleca, un viņa rokas bija apskāvušas audžutēvu.
Es nometos ceļos viņiem blakus, pastiepu roku, lai palīdzētu, cenšoties satvert Dūgalu. Bet par vēlu. Lielais augums sašļuka, tad noraustījās, izslīdot no Džeimija tvēriena. Dūgals gulēja, sakumpis uz grīdas, muskuļi raustījās krampjos, līdzīgi kā cīnās no ūdens izmesta zivs.
Galva bija noslīdējusi Džeimijam uz gurna. Nākamā spazma atklāja viņa seju. Tā bija sašķobīta un.tumši sarkana, acis tikai mazās spraudziņās. Mute nemitējās kustēties, kaut ko sakot, no visa spēka, bet bez skaņas; no ievainotās balsenes nāca tikai burbuļošana un sēkšana.
Džeimija seja bija kļuvusi pelnu pelēka; acīmredzot viņš saprata, ko Dūgals runā. Viņš stipri cīnījās, cenšoties noturēt raustīgo ķermeni mierā. Vēl pēdējā krampju lēkme, tad drausmīga, drebelīga skaņa, un Dūgals Makenzijas sastinga, Džeimija rokas cieši turēja viņa plecus, it kā negribētu ļaut viņam vēlreiz piecelties.
- Lai Svētais Mihaēls stāv mums klāt! no durvīm atskanēja piesmacis čuksts. Tas bija Villijs Koulters Makenzijs, viens no Dūgala vīriem. Viņš, no šausmām apdullis, skatījas uz vadoņa līķi. Zem tā sakrājās maza urīna peļķīte, lēnām izstīdzot no pleda apakšas. Villijs, joprojām nenovēršot skatienu, pārmeta sev krustu.
- Villij! Džeimijs piecēlās un pārbrauca ar drebošu roku sev pār seju. Villij! Vīrs likās zaudējis valodu. Viņš pilnīgā neizpratnē ar vaļēju muti skatījās uz Džeimiju.
- Man, vecīt, vajadzīga viena stunda. Džeimijs bija uzlicis roku uz Villij a Koultera pleca, vadot viņu iekšā istabiņā. Stunda, lai nogādātu drošībā sievu. Tad es atgriezīšos, lai atbildētu par šo. Es dodu savu godavārdu. Bet man vajadzīga viena stunda. Viena stunda. Vai tu dosi man vienu stundu, vecīt, pirms kaut ko teiksi?
Villijs aplaizīja sausās lūpas, atskatījās, tad palūkojās uz priekšu, uz sava vadoņa līķi un uz vadoņa māsasdēlu, acīm redzami pārbijies līdz neprātam. Beidzot viņš pamāja ar galvu, skaidrs, ka viņam nebija ne jausmas, ko tagad darīt, tāpēc viņš izvēlējās ievērot lūgumu, jo nekāda cita saprātīga piedāvājuma nebija.
- Labi. Džeimijs skaļi norija siekalas un noslaucīja ar pledu seju. Viņš uzsita Villijam pa plecu. Paliec te, draugs. Lūdz par viņa dvēseli… viņš neskatoties pamāja uz nekustīgo augumu, kas gulēja uz grīdas, …un par manējo. Tad paliecās garām Villijam, lai izvilktu no galda dunci, un, bīdot mani pa priekšu, izveda pa durvīm un lejā pa trepēm.
Pusceļā Džeimijs apstājās un, acis aizvēris, atspiedās pret sienu. Viņš dziļi, drebelīgi elpoja, it kā grasītos ģībt, un es satraukta pieliku roku viņam pie krūtīm. Sirds sitās kā bungas, un augums drebēja, bet pēc brīža viņš izslējās, pamāja man ar galvu un saņēma manu roku.
- Man vajadzīgs Mērtegs, viņš paziņoja.
Mēs sīko vīreli atradām turpat ārā, viņš, satinies pledā, sēdēja sausumā zem jumta pārkares, lai pasargātos no slapjā sniega. Viņam blakus saritinājies, noguris pēc garā jājiena, snauda Fērguss.
Mērtegs uzmeta Džeimija sejai vienu skatienu un piecēlās, drūms un īgns, gatavs uz visu.
- Es nogalināju Dūgalu Makenziju, Džeimijs pavēstīja bez kāda ievada.
Mērtega seja uz brīdi kļuva neizteiksmīga, tad tajā atkal parādījās parastā piesardzīgi nopietnā izteiksme.
- Ak tā, viņš noteica. Kas tad jādara?
Džeimijs kaut ko meklēja sporanā un izvilka salocītu papīru. Rokas viņam drebēja, kad viņš mēģināja to atlocīt, tāpēc es paņēmu lapu un zem pārkares atlocīju.
“īpašuma tiesības”, bija rakstīts lapas augšmalā. Dokuments bija īss, tikai dažas ar melnu tinti rakstītas rindiņas, kurās bija minēts īpašuma nosaukums, kas pazīstams kā Broktūreka, piederošs Džeimsam Džeikobam Freizeram Marejam, un tas, ka minētais īpašums uzticēts apsaimniekošanai minētā Džeimsa Mareja vecākiem, Dženetai Freizerei Marejai un īanam Gordonam Marejam, līdz minētais Džeimss Marejs sasniegs pilngadību. Apakšā bija Džeimija paraksts un vēl divas tukšas vietas, kur katrai blakus bija rakstīts: “Liecinieks.” Dokuments bija datēts ar 1745. gada 1. jūlijumēnesi pirms Čārlzs Stjuarts sāka sacelšanos Skotijā un padarīja Džeimiju Freizeru par valsts nodevēju.
- Man vajag, lai tu to paraksti, tu un Klēra, Džeimijs sacīja, paņemot papīra lapu no manis un sniedzot Mērtegam. Bet tas nozīmē dot nepatiesu zvērestu; man nav tiesību to no tevis prasīt.
Mērtega mazās, melnās acis ātri pārslīdēja papīram.
- Nē, viņš sausi noteica. Nav tiesību un nav arī nekādas vajadzības. Viņš piebikstīja ar kāju Fērgusam, un zēns, mirkšķinādams plakstus, uzšāvās sēdus.
- Iešmauc mājā, puikiņ, un atnes savam vadonim tinti un spalvu, Mērtegs izrīkoja. Un labi ātri aiziet!
Fērguss papurināja galvu, lai pilnīgi atmostos, atskatījās uz Džeimiju, lai saņemtu apstiprinājumu, un aizskrēja.
Man uz muguras pilēja ūdens no jumta pārkares. Es nodrebēju un savilku vilnas seģeni ciešāk ap pleciem. Nez kad Džeimijs bija šo dokumentu uzrakstījis. Neīstais datums lika domāt, ka īpašums atdots, pirms Džeimijs kļuvis par nodevēju, jo no tā brīža viņa manta un zeme bija pakļauta konfiskācijai un, ja datums netiks apstrīdēts, tad īpašums droši pāries mazā Džeimija rokās. Vismaz Dženijas ģimene būs apgādāta, tai vēl piederēs zeme un māja.