Džeimijs bija paredzējis, ka, iespējams, tas būs nepieciešams; tomēr viņš nebija devis dokumentu parakstīt, pirms mēs pametām Lelibroku; viņš bija cerējis kaut kādā veidā atgriezties un atkal pieteikt tiesības uz savu zemi. Tagad tas vairs nebija iespējams, bet muižu varēja glābt no atsavināšanas. Nebija neviena, kas varētu pateikt, kad dokuments patiesībā parakstīts, izņemot lieciniekus, mani un Mērtegu.
Aizelsies atgriezās Fērguss ar mazu tintes pudelīti un apspurušu zoss spalvu. Mēs viens pēc otra parakstījām dokumentu, atspieduši papīru pret mājas sienu un vispirms uzmanīgi nopurinājuši spalvu, lai tinte nenopilētu. Mērtegs pirmais; ievēroju, ka viņa vidējais vārds ir Ficgibons.
- Vai tu gribi, lai aizgādāju to cedeli tavai māsai? Mērtegs jautāja, kamēr es uzmanīgi vēdināju papīra lapu, lai tinte ātrāk nožūst.
Džeimijs papurināja galvu. Uz pleda no lietus lāsēm bija izveidojušies monētas lieluma mitri traipi, kas mirdzēja kā asaras skropstās.
- Nē. To izdarīs Fērguss.
- Es? Zēna acis izbrīnā iepletās.
-Jā, tu, draugs. Džeimijs paņēma no manis dokumentu, salocīja, tad notupās ceļos un aizbāza Fērgusam aiz krekla.
- Šim papīram jānonāk pie manas māsas, Mareja kundzes, noteikti. Tas ir vairāk vērts par manu dzīvību, draugs, un arī par tavējo.
Faktiski no milzīgās viņam uzticētās atbildības Fērguss bija palicis bez elpas un stāvēja izslējies, rokas piespiedis pie vidukļa.
- Es jūs nepievilšu, kungs!
Viegls smaidiņš pārslīdēja Džeimija lūpām, un viņš uz mirkli uzlika roku uz zēna gludajiem matiem.
- Es to zinu, draugs, un esmu tev pateicīgs, viņš sacīja. Kreisajā rokā viņš grozīja gredzenu, lielo rubīnu, kas bija piederējis viņa tēvam. Še, viņš sniedza to Fērgusam. Ej uz staļļiem un parādi to vecajam vīram, ko tur satiksi. Saki, ka es liku tev ņemt Donasu. Ņem zirgu un jāj uz Lelibroku. Neapstājies! Ja nu vienīgi tad, ja vajag pagulēt, un, kad guli, tad kārtīgi paslēpies.
Fērguss no satraukuma un aizrautības bija palicis bez valodas, bet Mērtegs ar sarauktu pieri šaubīdamies viņu vēroja.
- Vai tu domā, ka puiškāns tiks ar to nešķīsto lopu galā? viņš ieprasījās.
- Kā tad, tiks, Džeimijs stingri noteica. Jūtu pārņemts, Fērguss stostījās, tad noslīga ceļos un dedzīgi noskūpstīja savam pavēlniekam roku. Pielēcis atkal kājās, viņš aizšāvās uz staļļiem, un drīz vien tievais augumiņš saplūda ar miglu.
Džeimijs aplaizīja sausās lūpas un uz mirkli pievēra acis, tad izlēmis pagriezās pret Mērtegu.
- Un tu mo caraidh man vajag, lai tu sasauc vīrus.
Mērtega plānās uzacis saraucās, bet viņš tikai pamāja ar galvu.
- Kā tad. Un pēc tam?
Džeimijs uzmeta skatienu man, tad vēlreiz pavērās uz krusttēvu.
- Domāju, ka tagad viņi būs tīrelī kopā ar jauno Saimonu. Sasauc viņus visus vienkopus. Nogādāšu drošībā savu sievu un pēc tam… Viņš svārstījās, tad paraustīja plecus. Es jūs sameklēšu. Gaidiet mani.
Mērtegs kārtējo reizi palocīja galvu un pagriezās, lai ietu projām. Tomēr tūlīt apstājās un atkal vērsās pie Džeimija. Plānās lūpas noraustījās, kad viņš sacīja:
- Es tevīm prasīšu vienu lietu, puis… lai tie ir angļi. Ne tavi paša cilvēki.
Džeimijs sarāvās, bet pēc brīža pamāja. Tad, nesakot ne vārda, pastiepa rokas pret veco vīru. Viņi īsi un cieši apskāvās, un Mērtegs aizsteidzās, noplīsušajam tartānam plandot.
Tagad bija pienākusi kārta pēdējam dienaskārtības punktam.
- Nāc, Armaliet! Viņš saņēma mani pie rokas. Mums jāiet.
Neviens mūs neapturēja; pa ceļiem šurpu turpu staigāja tik
daudz ļaužu, ka mūs gandrīz nepamanīja, līdz jau bijām tīreļa tuvumā. Tālāk, kad nogriezāmies no galvenā ceļa, nebija neviena, kas varētu mūs redzēt.
Džeimijs bija pilnīgi kluss, koncentrējies tikai uz to, kas darāms. Es viņam neko neteicu, pārāk iegrimusi savā šokā un bailēs, lai vēlētos runāt.
“Nogādāšu drošībā savu sievu.” Es nezināju, ko viņš ar to bija domājis, bet tas kļuva skaidrs pēc divām stundām, kad viņš pagrieza zirgu vēl vairāk uz dienvidiem un varēja redzēt Kreignedana stāvās, zaļās nogāzes.
- Nē! to ieraugot un aptverot, uz kurieni ejam, es iekliedzos.
- Džeimij, nē! Es negribu!
Viņš neatbildēja, tikai iecirta zirgam sānos piešus, aizauļoja uz priekšu, un man nebija citas izvēles kā sekot.
Manās jūtās valdīja juceklis; bez tuvās sagrāves kaujas laukā un piedzīvotajām šausmām par Dūgala nāvi tagad parādījās akmeņu loks. Tas nolādētais aplis, pa kuru es biju te ieradusies. Skaidrs, ka Džeimijs domāja sūtīt mani atpakaļ uz manu laiku ja kaut kas tāds bija iespējams.
Domā, cik gribi, es, zobus sakodusi, apņēmos, aiz viņa kāpjot lejup pa šauro taku cauri viršiem. Uz zemes nav tādas varas, kas šobrīd varētu piespiest mani Džeimiju atstāt.
Mēs stāvējām kalna nogāzē sabrukušas mājeles pagalmā netālu no virsotnes. Te gadiem neviens nebija dzīvojis; vietējie runāja, ka kalnā spokojas: Feju kalns.
Džeimijs, gan pierunādams, gan ar varu vilkdams, bija dabūjis mani kalnā, nepievēršot uzmanību nekādiem iebildumiem. Taču pie mājiņas viņš bija apstājies un noslīdzis zemē, krūtis viņam cilājās, it kā trūktu elpas.
- Viss ir labi, viņš beidzot sacīja. Tagad mums ir mazliet laika; te mūs neviens neatradīs.
Džeimijs sēdēja zemē, pledā ietinies, jo sala. Uz brīdi bija mitējies līt, bet no tuvējiem kalniem, kur sniegs bija uzlicis baltas cepures virsotnēm un noslēdzis pārejas, pūta auksts vējš. Bēgšanas nogurdināts, viņš ļāva galvai noslīgt uz ceļiem.
Es apsēdos viņam cieši blakus, satinusies savā apmetnī, un jutu, ka viņa elpa, panikai atkāpjoties, pakāpeniski pierimst. Mēs ilgi sēdējām klusēdami, baidoties kustēties, jo likās, ka sēžam uz bīstamas pārkares virs apakšā valdošā haosa. Man bija sajūta, ka biju palīdzējusi to radīt.
- Džeimij, es beidzot pārtraucu klusumu. Pastiepu roku, jo gribēju viņam pieskarties, tad tomēr atvilku un ļāvu tai noslīgt.
- Džeimij… piedod.
Viņa skatiens palika vērsts tālumā, uz plašo tīreli lejā, kas arvien vairāk satumsa. Vienu acumirkli man likās, ka viņš nav dzirdējis. Viņš aizvēra acis. Tad pavisam viegli papurināja galvu.
- Nē, viņš nočukstēja. Man nav nekā, ko piedot.
- Ir gan. Bēdas mani žņaudza vai nost, bet man bija sajūta, ka tas tomēr jāpasaka; jāpasaka, ka es apzinos, ko esmu viņam nodarījusi.
- Man vajadzēja aiziet atpakaļ. Džeimij… ja es būtu aizgājusi toreiz, kad tu atvedi mani no Kreinsmūras… varbūt tad…
- Kā tad, varbūt, viņš mani pārtrauca, spēji pagriezās pret mani, un es redzēju, ka viņa acis pievērsušās man. Tajās atspoguļojās ilgošanās un bēdas, tikpat lielas kā manējās, bet ne miņas no dusmām vai pārmetumiem.
Džeimijs atkal papurināja galvu.
- Nē, viņš atkārtoja. Es zinu, ko tu gribi teikt, mo duinne. Bet tā nav. Ja tu toreiz būtu aizgājusi, varbūt nekas nebūtu mainījies.
Varbūt būtu, bet varbūt ari ne. Varbūt tas notiktu ātrāk. Varbūt citādi. Varbūt tikai varbūt vispār nenotiktu. Bet šajā lietā savu roku pielikuši ari citi cilvēki, nevis tikai mēs divi, un es neļaušu tev uzņemties visu vainu.