Viņa roka pieskārās manai pierei un atbīdīja matus no acīm. Man pa vaigu noritēja asara, un viņš to uztvēra ar pirkstu.
- Ne jau par to ir runa, es teicu. Es pametu roku pret tumsu, žestā ietverot armijas, Čārlzu, izbadējušos vīrus mežā un tuvo asinsizliešanu. Ne jau par to. Par to, ko es nodarīju tev.
Džeimijs pasmaidīja neiedomājami maigu smaidu, pārlaida siltu plaukstu manam pavasara vējā nosalušajam vaigam.
- Ak tā? Un ko es esmu nodarījis tev, Armaliet? Atrāvis no tavas īstās vietas, aizvedis nabadzībā, padarījis par beztiesisku cilvēku, vedis cauri kaujas laukiem un riskējis ar tavu dzīvību. Vai tu man to piemini ar ļaunu?
- Tu taču zini, ka ne.
Viņš pasmaidīja.
- Nūjā, un es arī ne, Armaliet. Smaids pagaisa, kad viņš palūkojās uz virsotni, kas slējās mums virs galvas. Akmeņus nevarēja redzēt, bet es jutu to ļauno dabu pavisam tuvu.
- Es neiešu, Džeimij, spītīgi atkārtoju. Es palikšu ar tevi.
- Nē. Viņš papurināja galvu. Balss skanēja klusi, bet stingri, nepieļaujot iebildumus. Man jāiet atpakaļ, Klēra.
- Džeimij, to tu nedrīksti! Es steigšus satvēru viņu. Džeimij, viņi tagad jau būs atraduši Dūgalu! Villijs Koulters kādam būs izstāstījis.
- Skaidrs, ka būs. Džeimijs saņēma manu roku un to noglāstīja. Jājot kalnā, viņš bija pieņēmis lēmumu; redzēju to aizēnotajā sejā, padevībā liktenim un vienlaikus apņēmībā. Tur bija arī bēdas un skumjas, bet tās pagaidām bija atbīdītas malā; šobrīd viņam nebija laika sērot.
- Mēs varam mēģināt aizbēgt uz Franciju, es ieminējos. Džeimij, mums tas jādara! Bet, pat sakot šos vārdus, es zināju, ka nespēšu viņu novirzīt no izvēlētā ceļa.
- Nē, viņš palika pie sava. Pagriezies viņš ar paceltu roku norādīja uz tumstošo ieleju lejā un ēnā grimstošajiem kalniem aiz tās.
- Visa zeme ir kājās, Armaliet. Ostas ir slēgtas; O’Braiens pēdējos trīs mēnešus mēģinājis izvadīt cauri savu kuģi, lai glābtu princi, lai nogādātu viņu drošībā Francijā, man Dūgals pastāstīja… pirms tam. Džeimijam noraustījās seja un pēkšņā bēdu grimasē savilkās uzacis. Taču viņš tūdaļ atbīdīja jūtas malā un turpināja skaidrot mierīgā balsī.
- Čārlzu Stjuartu medī tikai angļi. Bet man pēdas bez angļiem dzītu arī klani. Esmu divkārt nodevējs, dumpinieks un slepkava. Klēra… Viņš apklusa, berzēdams skaustu, tad klusi pabeidza:
- Klēra, es esmu pagalam.
Man uz vaigiem sasala asaras, atstājot ledainas stigas, kas saldēja man seju.
- Nē, es teicu vēlreiz, bet veltīgi.
- Zini, manu ārieni nevar saukt par neuzkrītošu, viņš mēģināja jokot, izbraucot pirkstus caur rūsganajiem matiem. Domāju, ka Sarkanais Džeimijs tālu netiktu. Bet tu… Viņš pieskārās manai mutei, novelkot ar pirkstu pār lūpām. Tevi es varu glābt, Klēra, un es to darīšu. Tas ir pats svarīgākais. Bet tad es iešu atpakaļ pie saviem vīriem.
- Lelibrokas vīriem? Bet kādā veidā?
Džeimijs domīgi sarauca pieri, izklaidīgi ar pirkstiem spaidīdams zobena spalu.
- Manuprāt, es varu dabūt viņus projām. Tīrelī viss ies juku jukām, vīri un zirgi skraidīs uz priekšu un atpakaļ, pavēles izteiks un atsauks; kaujas laukā valda viens liels juceklis. Un, pat ja būs jau zināms, ko es… ko es esmu izdarījis, balss uz mirkli aizķērās, bet tad viņš turpināja: Kad angļi būs turpat acu priekšā un kuru katru mirkli sāksies kauja, nebūs neviena, kas mani apturēs. Kā tad, es to varu izdarīt, viņš teica. Balss bija kļuvusi rāmāka, un pie sāniem bija piespiestas apņēmībā savilktas dūres.
- Viņi sekos man, neko nejautājot… Dievs, stāvi viņiem klāt, tāpēc jau viņi te nonāca! Mērtegs būs savācis visus kopā; es
izvedīšu viņus no kaujas lauka. Ja kāds mēģinās mani aizkavēt, teikšu, ka paturu tiesības pats vest savus vīrus cīņā; to man nevar liegt neviens, pat jaunais Saimons ne.
Viņš ievilka elpu dziļi plaušās, sarauca uzacis, iztēlojoties, kāds izskatīsies karalauks, kad pienāks rīts.
- Es izvedīšu viņus drošībā. Tīrelis ir gana plašs un vīru pietiekams pulks, lai neviens neaptvertu, ka mēs neesam aizgājuši uz jaunām pozīcijām. Es dabūšu viņus prom no tīreļa un pavadīšu līdz Lelibrokas ceļam.
Džeimijs apklusa, it kā tikai tik tālu viņš būtu ticis savos plānos.
- Un pēc tam? es jautāju, gan negribot zināt atbildi, bet nespējot atturēties.
- Un pēc tam es iešu atpakaļ uz Kalodenu. Viņš izpūta elpu, veltot man nervozu smaidu. Es nebaidos mirt, Ārmaliet. Viņa mute sašķobījās. Nu… vismaz ne ļoti. Bet nomirt var dažādi… Raženo augumu uz mirkli sadrebināja nevilšas trīsas, bet viņš centās saglabāt smaidu.
- Šaubos, vai mani uzskatīs par tik vērtīgu, lai sniegtu īsta amata meistara pakalpojumus, bet, ja tomēr, tādā gadījumā droši vien gan man, gan Forēza kungam būs… neērti. Jocīgi, ka sirdi izgriezīs cilvēks, ar kuru kopā esmu dzēris vīnu…
Satraukumā izdvesusi nesakarīgu skaņu, es apmetu rokas Džeimij am ap kaklu un piespiedu viņu sev cieši klāt.
- Viss ir labi, Ārmaliet, viņš čukstēja manos matos. Viss ir labi, Ārmaliet. Musketes lode. Varbūt zobens. Viss būs ātri cauri.
Es zināju, ka tie ir meli; pietiekami bieži biju redzējusi karā gūtu ievainojumu un to, kā karavīrs mirst. Taisnība tikai tiktāl, ka tas bija labāk nekā gaidīt bendes cilpu. Bailes, kas mani bija mocījušas Sendringema muižā, sita augstu vilni, smacējot un žņaudzot mani. Man ausīs dunēja pulss, rīkle bija tā saspringusi, ka trūka elpas.
Tad bailes pēkšņi atkāpās. Es nevarēju viņu atstāt un to nedalīšu.
- Džeimij, es teicu viņa pleda krokās. Es iešu atpakaļ kopā ar tevi.
Viņš salēcās un cieši lūkojās mani.
- Pie velna, nekur tu neiesi!
- lešu. Jutos pilnīgi mierīga, man nebija ne mazākās šaubu ēnas. Es no savas seģenes varu uztaisīt kiltus; armijā ir gana daudz jaunu zēnu, es varu izlikties par kādu puiku. Pats tikko teici, ka tur būs juceklis. Neviens nepamanīs.
- Nē! viņš iesaucās. Nē, Klēra! Zobus sakodis, viņš lūrēja manī caur pieri ar skatienu, kurā šausmas jaucās ar dusmām.
- Tu nebaidies un es tāpat. Arī es apņēmīgi sakodu zobus.
- Tas būs… cauri ātri. Tu tā teici. Man, par spīti apņēmībai, sāka drebēt zods. Džeimij… es ne… es nevaru… pie velna, es nedzīvošu bez tevis, un viss!
Viņš mēmi atvēra muti, tad aizvēra un nogrozīja galvu. Gaisma virs kalniem palēnām dzisa, iekrāsojot mākoņus blāvi sarkanus. Beidzot Džeimijs pastiepa rokas, pievilka mani sev klāt un tā turēja.
- Vai tu domā, ka es to nezinu? viņš klusi jautāja. Man tikusi vieglākā daļa. Ja tu pret mani jūti to pašu, ko es pret tevi, tad tagad es prasu, lai tu izrauj sev sirdi un turpini dzīvot bez tās. Viņa roka glāstīja manus matus, sasprēgājusī āda virs kauliņiem ķērās vēja pluinītajās šķipsnās.
- Bet tev tas jādara, mo duinne. Mana drosmīgā lauvene. Tev tas jāvar.
- Kāpēc? es noprasīju, atvirzoties, lai varētu ieskatīties vīram sejā. Kad tu izrāvi mani no raganu tiesas Kreinsmūrā… toreiz tu teici, ka tu būtu miris kopā ar mani, ka tu būtu kāpis ar mani sārtā, ja nonāktu tik tālu!
Džeimijs satvēra manas rokas un gluži vai caururba ar savu zilo acu ciešo skatienu.
- Kā tad, ka būtu. Bet es nenesu zem sirds mūsu bērnu.