Vējš bija mani nosaldējis. Es drebu no aukstuma, es sev sacīju. Tik auksts, ka elpa aizraujas.
- Tas vēl nav zināms, es beidzot sacīju. Vēl ir daudz par agru.
Viņš īsi iespurcās, un ari acis pazibēja sīka jautrības dzirksts.
- Man kā zemniekam tu vari nestāstīt! Ārmaliet, tev reizes nav kavējušās ne dienu, kopš mēs pirmo reizi gulējām. Tagad tu neesi asiņojusi četrdesmit sešas dienas.
- Maita tāds! es aizsvilos. Tu skaitīji! Visapkārt iet vaļā īsta elle, cilvēki karo, un tu skaiti dienas.
- Vai tad tu ne?
- Nē! Es nebiju to darījusi; biju pārāk nobijusies, lai atzītu to, ko tik sen biju vēlējusies un lūgusies, kas tagad daudz par vēlu ir piepildījies.
- Turklāt, es piebildu, joprojām cenšoties noliegt šādu iespēju,
- tas vēl neko nenozīmē. Asiņošana var pazust badošanās dēļ; tā bieži notiek.
Džeimijs savilka uz augšu vienu uzaci un saņēma savā lielajā plaukstā manu krūti.
- Kā tad, tu esi diezgan tieva; bet, lai cik kārna tu būtu, tavas krūtis ir apaļīgas un krūšu galiņi tādā krāsā kā šampanieša vīnogas. Tu aizmirsti, ka esmu to jau reiz redzējis. Man nav šaubu un arī tev nav.
Es centos nomākt nelabuma viļņus tos ir ļoti viegli norakstīt uz bailēm un badu -, bet es jutu nelielu smagumu, kas pēkšņi dega manā dzemdē. Stipri iekodu lūpā, bet nelabums mani tomēr pārmāca.
Džeimijs atlaida mani un, rokas sānos iespiedis, nostājās man priekšā, melns siluets uz tumstošo debesu fona.
- Klēra, viņš klusi sacīja. Rit es miršu. Šis bērns… būs viss, kas no manis atlicis… uz mūžīgiem laikiem. Es tev lūdzu, Klēra… lūdzu… parūpējies, lai viņš ir drošībā.
Es stāvēju kā sastingusi, skatienam aizmiglojoties, un tajā brīdi dzirdēju, kā salūst mana sirds. Klusa, dzidra skaņa, it kā būtu aizlauzts puķes kāts.
Beidzot es, vējam bēdīgi gaudojot man ausīs, palocīju galvu.
- Jā, es čukstēju. Jā. Es iešu.
Bija jau gandrīz tumšs. Džeimijs nostājās man aiz muguras un apskāva, es atspiedos pret viņa krūtīm, kad viņš raudzījās man pār plecu uz ieleju. Cits aiz cita iedegās sargu ugunskuri mazi, gailējoši punktiņi pamalē. Mēs ilgi klusējām, kamēr pavisam satumsa. Uz kalna bija ļoti kluss; es neko nedzirdēju, tikai Džeimija līdzeno elpu, katra šī skaņa bija man dārga.
- Es tevi atradīšu, viņš čukstēja man ausī. Apsolu. Ja man vajadzēs izturēt divsimt gadus šķīstītavā, divsimt gadus bez tevis tad tas ir mans sods, ko esmu pelnījis par saviem noziegumiem. Bet ir viena lieta, kas to atsvērs. Kad es stāvēšu Dieva priekšā, man būs viens attaisnojums, kas atsvērs visu pārējo.
Džeimija balss noklusa gandrīz līdz čukstam un rokas ciešāk apskāva manu augumu.
- Kungs, tu man dāvāji izcilu sievieti, un, Dievs, es viņu mīlēju no visas sirds.
Viņš kustējās lēni un saudzīgi. Es arī. Katrs pieskāriens, katrs brīdis jāizbauda un jānoglabā atmiņās dārgs kā talismans nākotnei, kurā viņa nebūs.
Es pieskāros katram maigajam iedobumam, viņa auguma slēptajām vietām. Izjutu katra kaula izliekuma grāciju un spēku, apbrīnojami stingros muskuļus, kas stīgri un elastīgi stiepās pāri platajiem pleciem, gludi un pamatīgi gar visu muguru, gurnos cieti kā nobriedis ozolkoks.
Izgaršoju sāļos sviedrus kakla bedrītē, ieelpoju silto muskusu matos starp kājām, mīkstās, platās mutes siltumu, kas garšoja mazliet pēc žāvētiem āboliem un kadiķogu sīvuma.
- Cik tu esi skaista, mana mīļotā, viņš čukstēja, pieskaroties mitrumam un jutīgajai ādai manā klēpī.
Džeimija galva melnēja kā tumšs, izplūdis traips uz manām baltajām krūtīm. Pa cauro jumtu iespiedās tikai pavisam vārga atblāzma no mākoņu klātajām debesīm; aiz nedrošajām sienām
kalnos pastāvīgi bija dzirdami pavasara pērkona dārdi. Turēju rokā kaislē tik ļoti piebriedušo locekli, ka mans pieskāriens, gandrīz sāpīgs, lika viņam ievaidēties.
Kad ilgāk vairs nevarēja gaidīt, viņš paņēma mani, ieslīdot mani kā nazis maksti, un mēs sakļāvāmies, cieši, alkstoši, tik stipri ilgojoties pēc galīgās savienošanās brīža un baidoties no tā, jo zinājām, ka pēc tam gaida šķiršanās uz mūžu.
Viņš atkal un atkal veda mani uz jutekliskuma virsotnēm, apvaldot savas vēlmes, elsojot un drebot uz piepildījuma robežas. Līdz beidzot es pieskāros Džeimija sejai, ielaidu pirkstus viņa matos, cieši piekļāvos viņa augumam, izliecu muguru un gurnus mudinot un prasot.
- Tagad, es čukstus aicināju. Tagad. Nāc kopā ar mani, nāc pie manis! Tagad!
Džeimijs padevās man un es viņam, izmisumam darot kaisli vēl asāku, tā ka mūsu kliedzienu atbalsis lēnām apklusa, nozvanot aukstās akmens būdas tumsā.
Mēs gulējām apskāvušies, nekustīgi, viņa auguma smagums kā liktenīgs svētījums, vairogs un mierinājums. Tik stiprs, tik kvēles un dzlvesspēka pilns ķermenis. Kā tas iespējams, ka pēc dažām stundām tā vairs nebūs?
- Klausies! viņš pēdīgi nočukstēja. Vai tu dzirdi?
Sākumā es nedzirdēju neko, tikai vēja brāzmas un lietus lāšu
pilēšanu no caurā jumta. Tad es sadzirdēju vienmērīgo, lēno sirds dunēšanu, kas sabalsojās ar maniem sirdspukstiem, saskaņojoties dzīvības ritmā. Asinis strāvoja pa viņa dzīslām, cauri mūsu trauslajai saiknei, pa manām dzīslām un atkal atpakaļ.
Tā mēs gulējām savijušies, sasiluši zem segām, ko bijām izveidojuši no Džeimija pleda un mana apmetņa. Tad beidzot viņš atraisījās, pagrieza mani ar muguru pret sevi, uzlika plaukstu uz vēdera, un elpa sildīja man skaustu.
- Tagad maķenīt paguli, mo duinne, viņš čukstēja. Es vēlreiz tā gulēšu turot tevi un mazo.
Biju domājusi, ka nevarēšu aizmigt, bet noguruma smagums bija tik liels, ka paslīdēju zem apziņas virskārtas, to pat nesaviļņojot. Tuvojoties rītausmai, es pamodos Džeimija roku apskāvienā un vēroju tikko jaušamo nakts atvēršanos dienā, velti ilgojoties atgūt nakts draudzīgo patvērumu.
Pavēlos uz sāniem un, mazliet pacēlusies uz augšu, skatījos Džeimijā, redzot, kā gaisma aizskar viņa izteiksmīgo seju, miegā tik nevainīgu, lai redzētu austošās saules uzsliesmošanu viņa matos pēdējo reizi.
Man pāršalca sāpju vilnis, tik ass, ka laikam ievaidējos, jo Džeimijs atvēra acis. Ieraugot mani, viņš pasmaidīja un sāka pētīt manu seju. Es zināju, ka viņš cenšas iegaumēt manus vaibstus, tāpat kā es centos paturēt atmiņā viņējos.
- Džeimij! Mana balss bija piesmakusi no miega un norītām asarām. Džeimij! Es gribu, lai tu mani iezīmē.
- Ko? Viņš satrūkās.
Mazais nazītis, ko viņš nēsāja zeķē, gulēja turpat pa rokai; uz drēbju kaudzes vīdēja tā tumšais no brieža raga izgrieztais spals. Es pastiepu roku un pasniedzu to viņam.
- Iegriez man, es dedzīgi mudināju. Pietiekami dziļi, lai paliek rēta. Gribu paņemt līdzi tavu pieskārienu, lai man būtu kaut kas no tevis, kas vienmēr paliks ar mani. Man vienalga, lai sāp; nekas nesāp vairāk par to, ka man tevi jāpamet. Vismaz, kad es rētai pieskaršos, lai kur es būtu, es jutīšu tavu pieskārienu.
Viņa roka gulēja uz manējās, kas turēja naža spalu. Pēc brīža viņš to saspieda un pamāja ar galvu. Turot rokā nazi, kas bija ass kā žilete, viņš nevarēja izšķirties, bet es pastiepu savu labo roku. Tā bija zem segām sasilusi, bet viņa elpa plūda nevienmērīgi, saskatāma telpas aukstajā gaisā.
Džeimijs pavērsa manu delnu uz augšu, uzmanīgi izpētīja, tad pacēla pie lūpām. Delnu pašā vidū skāra maigs skūpsts, zobi iecirtās īkšķa pamatnē. Atrāvis muti no manas plaukstas, viņš izdarīja ašu griezienu nejutīgajā miesā. Tikai viegli dedzinoša sajūta, bet asinis uzreiz sāka plūst. Viņš atkal ātri pielika manu roku pie mutes