un turēja, līdz asins plūsma mitējās. Viņš rūpīgi ar kabatlakatu apsēja ievainojumu, kas tagad sūrstēja, bet tikai pēc tam, kad biju redzējusi mazo, iešķībo burtu “D”, ko bija atstājis naža asmens.
Pacēlusi skatienu, es ieraudzīju, ka viņš sniedz mazo duncīti man. Es, mazliet šaubīdamās, to paņēmu un satvēru arī pastiepto roku.
Uz mirkli viņš aizvēra acis un saknieba lūpas; kad es iespiedu naža galiņu mīkstajā uzkalniņā pie īkšķa, Džeimijs sāpēs klusi iekunkstējās. Veneras paugurs, tā man bija teikusi kāda sieviete, kas prata lasīt pēc rokas; mīlestības un kaisles rādītājs.
Tikai tad, kad beidzu īso, pusapaļo griezienu, es sapratu, ka viņš man iedevis kreiso roku.
- Man vajadzēja ņemt otru roku, es sacīju. Zobena spals tev to spiedīs.
Viņš viegli pasmaidīja.
- Vai es varu gribēt vēl ko vairāk kā sajust tavu pieskārienu savā pēdējā kaujā lai arī kad tā pienāktu?
Attinot asiņaino mutautu, es piespiedu ievainoto roku cieši pie viņa rokas, mūsu pirksti savijās. Asinis bija siltas un slidenas, bet vēl nebija kļuvušas lipīgas starp mūsu rokām.
- Asinis no manas asins… es čukstēju.
- …un kauls no mana kaula, viņš atbildēja tikpat klusi. Neviens no mums nespēja pabeigt zvērestu “līdz mūža galam”, bet neizteiktie vārdi sāpīgi palika gaisā starp mums. Beidzot Džeimijs šķībi pasmaidīja.
- Vēl ilgāk, viņš stingri noteica un vēlreiz pievilka mani sev klāt.
- Frenks, viņš beidzot izdvesa līdz ar nopūtu. Es atstāju tavā ziņā, ko tu viņam par mani stāstīsi. Droši vien viņš neko nevēlēsies dzirdēt. Bet, ja tomēr, ja tev liksies, ka vari ar viņu runāt par mani, kā tu varēji runāt ar mani par viņu, saki, ka es… esmu pateicīgs. Pasaki, ka es viņam uzticos, jo man nekas cits neatliek.
Un vēl pasaki viņam… Džeimija rokas pēkšņi saspieda manējās, un tālākajos vārdos smiekliem piejaucās dziļi izjusta patiesība.
- Saki, ka es ienīstu viņu līdz sirds dziļumiem un kaulu smadzenēm!
Mēs bijām apģērbušies, un rītausma bija izaugusi par dienu. Ēdiena nebija, neviena kumosiņa. Nebija atlicis nekas, ko darīt… un nekas, ko teikt.
Džeimijam tagad vajadzēs doties projām, lai pagūtu laikā nonākt Darmosijas tīrelī. Šīs bija mūsu galīgās atvadas, šķiršanās, bet mēs nezinājām, kā to izdarīt.
Beidzot viņš šķībi pasmaidīja, pieliecās un maigi noskūpstīja mani uz lūpām.
- Ļaudis runā… viņš iesāka un apklusa, lai nokremšļotos.
- Runā, ka vecos laikos, kad vīrietim bij jāiet darīt diženus darbus, viņš vērsies pie viedās sievietes un lūdzis viņai svētību. Vīrietim jāstāv ar skatienu uz priekšu, uz to pusi, kur viņam jāiet, viedā pienāk no mugurpuses un noskaita par viņu lūgšanu. Kad viņa beigusi, viņš iet taisni uz priekšu un neskatās atpakaļ, jo tas nāktu par ļaunu viņa darbam.
Džeimijs pieskārās manai sejai un pagriezās pret atvērtajām durvīm. Pa tām būdā plūda rīta saules stari, iededzinot viņa matos tūkstošiem liesmu. Iztaisnojis platos plecus, ko sedza pleds, viņš dziļi ieelpoja.
- Nu tad svētī mani, viedā sieviete, viņš klusi sacīja, un ej.
Meklējot vārdus, uzliku roku viņam uz pleca. Dženija bija
iemācījusi man dažas senās gēlu aizsardzības lūgšanas; es centos atsaukt atmiņā šos vārdus.
- Jēzus, Marijas dēls, es sāku piesmakušā balsī, piesaucu tavu vārdu un mīļā apustuļa Jāņa vārdu. Un visu svēto vārdus, lai sargā tevi kaujā…
Es apklusu, jo mani pārtrauca skaņas, kas plūda no ielejas. Balsis un soļi.
Džeimijs uz sekundi sastinga, plecs kļuva zem manas plaukstas ciets, tad viņš apcirtās, iegrūda mani dziļāk būdā pie sabrukušās sienas.
- Tur! viņš teica. Tie ir angļi! Klēra, ej!
Es skrēju uz caurumu sienā, sirds sitās kaklā, kad viņš ar zobenu rokā pagriezās pret durvīm. Uz mirkli apstājos, lai vēl pēdējo reizi paskatītos uz savu vīru. Viņš pagrieza galvu, ieraudzīja, ka es stāvu, metās pie manis un pēkšņi izmisuma sāpēs piespieda mani pie sienas. Viņš drudžaini kļāva mani sev klāt. Jutu vēderā spiežamies viņa piebriedušo locekli, bet sānos dunča spalu.
Džeimijs piesmacis runāja man matos.
- Vēl vienu reizi. Man to vajag! Bet ātri! Viņš piespieda mani pie sienas, un es sarāvu uz augšu brunčus, bet viņš kiltus. Tā nebija mīlēšanās. Viņš paņēma mani ātri un spēcīgi, un pēc pāris sekundēm viss jau bija beidzies. Balsis tuvojās; tās skanēja jau tikai simts jardus no būdas.
Džeimijs vēlreiz mani noskūpstīja, tik stipri, ka mutē palika asins garša.
- Nosauc viņu par Braienu, viņš teica, mana tēva vārdā. Tad viņš pagrūda mani uz caurumu sienā. Steidzoties pie tā, es pametu skatienu atpakaļ un redzēju, ka viņš stāv durvīs, zobens līdz pusei izvilkts no maksts, bet labajā rokā gatavībā satverts duncis.
Angļi, nezinādami, ka mājiņā kāds ir, nebija iedomājušies atsūtīt izlūku uz būdas aizmuguri. Nogāze aiz mājas bija tukša, kad es skrēju tai pāri, lai tiktu uz alkšņu biežņu virsotnē.
Asaru aizmiglotām acīm lauzos cauri krūmiem un zariem, klupu pār akmeņiem. Dzirdēju, kā aiz muguras mājā skan kliedzieni un šķind tērauds. Manas ciskas bija slapjas un slidenas no Džeimija sēklas. Šķita, ka kalna virsotne nemaz netuvojas; es taču visu atlikušo mūžu pavadīšu, laužoties cauri žņaudzošiem zariem!
Krūmos aiz manis lūza zari. Kāds bija redzējis, ka es izskrienu no būdas. Notraucu asaras un nometos četrrāpus, kad nogāze kļuva stāvāka. Biju iznākusi atklātā vietā, es atcerējos šo granīta plato. Te uz klints auga mazs kizils un bija sakrauta neliela laukakmeņu kaudze.
Apstājos akmeņu loka malā, paraudzījos lejup, izmisīgi cenšoties saskatīt, kas tur notiek. Cik karavīru ieradušies mājiņā? Vai Džeimijs varēja izlauzties tiem cauri un tikt līdz sapītajam zirgam? Bez tā viņš nemūžam nepagūs uz Kalodenu.
Pēkšņi krūms manā priekšā pavērās un pazibēja kaut kas sarkans. Angļu karavīrs. Es pagriezos, elpai aizraujoties, skrēju pār apaļo velēnu apaugušo laukumiņu un ieklupu klints spraugā.
Septītā daļa Atskats
..
47 nodaļa Neaizsieti pavedieni
Viņam, protams, izrādījās taisnība. Sasodītais maitasgabals, viņam vienmēr bija taisnība. Izklausījās, ka Klēra dusmojas. Skumīgs smaids pavīdēja lūpās, tad viņa paskatījās uz Briannu, kura ar pilnīgi neizteiksmīgu seju, ceļus rokām aptvērusi, sēdēja uz paklājiņa pie kamīna. Šī aina bija absolūti nekustīga, vienīgi karstā gaisa plūsma no kamīna pavisam viegli cilāja atsevišķus meitenes matiņus.
- Grūtniecībai bija sarežģījumi jau atkal -, un dzemdības bija smagas. Ja es būtu riskējusi dzemdēt tur, tad mēs abas gandrīz droši būtu nomirušas. Klēra runāja ar meitu, it kā viņas istabā būtu vienas. Rodžers, kurš lēnām modās no pagātnes transa, sajutās lieks.
- Tātad tagad runāju tikai patiesību, visu. Es nespēju iedomāties, ka man viņš jāatstāj, Klēra klusi atzinās. Pat tevis dēļ ne… pirms tavas piedzimšanas es mazliet ienīdu tevi, jo tevis dēļ viņš piespieda mani iet projām. Es biju gatava mirt kopā ar viņu. Bet turpināt dzīvot, dzīvot bez viņa Džeimijam bija taisnība, man tika līguma smagākā daļa. Bet es to izpildīju, jo mīlēju viņu. Un mēs dzīvojam, tu un es, jo viņš tevi mīlēja.