Brianna nekustējās; viņa nenovērsa skatienu no mātes sejas.
Tikai lūpas pavērās, stīvi, it kā nebūtu radušas runāt.
- Cik ilgi… tu mani ienīdi?
Zeltainās acis satikās ar zilajām, nevainīgām un nežēlīgām kā piekūnam.
- Līdz tu piedzimi. Kad es turēju tevi rokās, baroju ar krūti un redzēju, ka tu skaties manī ar tēva acīm.
Brianna klusi, aizžņaugti iekunkstējās, bet māte turpināja mazliet maigākā balsī, raugoties uz meiteni, kas sakņupusi sēdēja zemē.
- Un tad es iepazinu tevi, būtni, kas ir pati par sevi, nav saistīta ar mani un Džeimiju. Tad es mīlēju tevi tevis pašas dēļ, ne tikai vīrieša dēļ, kurš bija tavs tēvs.
Uz paklāja kaut kas strauji sakustējās, un Brianna stīvi izslējās. Mati spurojās uz visām pusēm kā lauvas krēpes, un zilās acis liesmoja tikpat svelmaini kā uguns kamīnā viņai aiz muguras.
- Mans tēvs bija Frenks Rendels! viņa sauca. Viņš! Es to zinu! Dūres savilkusi, viņa nikni lūrēja uz māti. Balss dusmās drebēja.
- Es nesaprotu, kāpēc tu to dari. Varbūt tu patiešām mani ienīdi, varbūt vēl tagad ienīsti! Briannai pa vaigiem sāka ritēt asaras, neslēptas, un viņa dusmīgi notrauca tās ar delnas virspusi.
- Tētis… Tētis mani mīlēja to viņš nespētu, ja es nebūtu viņa meita! Kāpēc tu gribi man iestāstīt, ka viņš nebija mans tēvs? Vai tu biji uz mani greizsirdīga? Vai tur tā vaina? Vai tev tik ļoti nepatika, ka viņš mani mīlēja? Viņš nemīlēja tevi, to es zinu! Zilās acis samiedzās kā kaķim, tās liesmoja sejā, kas bija kļuvusi gluži balta.
Rodžeram radās stipra vēlēšanās izslīdēt pa durvīm, iekams Brianna nav pamanījusi viņa klātbūtni un pavērsusi savas karstās dusmas pret viņu. Bet viņš apzinājās, ka blakus neveiklībai pieaug ari apbrīna. Meitene, kas pie kamīna šņācot un sprauslājot aizsargāja savu tēvu, kvēloja pirmatnīgā spēkā, līdzīgi kā Hailendas karotāji, kuri kā aurojoši meža zvēri metās virsū saviem pretiniekiem. Garais, taisnais deguns ēnā likās vēl garāks, acis samiegtas kā niknam kaķim, viņa līdzinājās tēvam kā divas ūdens lāses un tēvs pilnīgi droši nebija tumsnējais, klusais zinātnieks, kura fotogrāfija rotāja uz galda gulošās grāmatas vāku.
Klēra vienu reizi atvēra muti, bet atkal aizvēra, vērojot savu meitu ar aizrautīgu apbrīnu. Spēcīgais auguma saspringums, plato,
plakano vaigukaulu izliekums; Rodžers domāja, ka viņa to redzējusi neskaitāmas reizes agrāk, bet ne Briannā.
Tik pēkšņi, ka viņi abi satrūkās, Brianna apcirtās uz papēža, paķēra no galda sadzeltējušos avižu izgriezumus un iemeta uguni. Sagrāba biguli un nikni iegrūda pelnos, nepievēršot uzmanību dzirksteļu spietam, kas uzlidoja no kamīna un šņākdamas virpuļoja ap viņas zābakiem.
Strauji novērsusies no ātri melnējošās, kvēlojošās papīru kaudzes, Brianna iespēra kāju kamīnā.
- Maita! viņa uzkliedza mātei. Tu tātad mani ienīdi? Nu, bet es ienīstu tevi! Viņa atvilka roku ar biguli, un Rodžeram instinktīvi savilkās muskuļi, gatavojoties mesties pie viņas. Bet meitene pagriezās un, atvēzējusies kā šķēpmetēja, izlidināja biguli cauri milzīgajam logam, kura nakts aptumšotās rūtis vēl vienu mirkli atspoguļoja degošu sievieti, tad sašķīda gabalos un iebruka melnajā tukšumā.
Klusums kabinetā vai ausis plēsa pušu. Rodžers, kurš bija pielēcis kājās, lai sekotu Briannai, palika stāvam istabas vidū, sastindzis neveiklā pozā. Viņš, galvu nodūris, skatījās uz savām rokām, it kā īsti nezinātu, ko ar tām iesākt, pēc tam palūkojās uz Klēru. Viņa sēdēja pilnīgi mierīgi, patvērusies atzveltnes krēslā kā dzīvnieks, kuru sastindzinājusi garām slīdoša plēsēja ēna.
Pēc krietna brīža Rodžers aizgāja līdz rakstāmgaldam un atspiedās pret to.
- Es nezinu, ko teikt, viņš pārtrauca klusumu.
Klērai viegli sakustējās lūpas.
- Es arī ne.
Vairākas minūtes viņi sēdēja nerunādami. Vecā māja nosēžoties čīkstēja, un pa gaiteni no virtuves plūda katlu šķindēšana, Fiona rīkojās uz vakariņām. Šoku un apvaldītu apjukumu pamazām nomainīja citas jūtas, tikai Rodžers nesaprata, kādas. Pēkšņi likās, ka rokas kļuvušas ledusaukstas, un viņš tās parīvēja pret ciskām, sajūtot zem plaukstām velveta silto raupjumu.
- Es… Viņš gribēja ko teikt, tad apklusa un papurināja galvu.
Klēra dziļi ievilka elpu, un viņš attapās, ka viņa kopš Briannas
aiziešanas nebija pakustējusies, vismaz viņš nebija redzējis. Sievietes skatiens bija skaidrs un tiešs.
- Vai jūs man ticat? viņa iejautājās.
Rodžers domīgi skatījās uz Briannas māti.
- Velns parāvis, ja es to zinātu, viņš pēc brīža atbildēja.
Par šādu atbildi Klēra nedroši pasmaidīja.
- To pašu teica Džeimijs, kad es jautāju, no kurienes es, pēc viņa domām, esmu ieradusies.
- Es viņam nepārmetu. Rodžers šaubījās, tad, pieņēmis lēmumu, iztaisnojās, atgāja no rakstāmgalda un pienāca pie Klēras.
- Vai drīkstu? Viņš notupās un saņēma viņas pakļāvīgo roku, tad pagrieza to pret gaismu. īstu ziloņkaulu no mākslīgā atšķirt ir viegli, viņš pēkšņi atcerējās, jo īstais šķiet silts. Klēras plauksta bija maigi rozā, bet neskaidrais “D” pie īkšķa pamatnes bija balts kā kauls.
- Tas neko nepierāda, viņa sacīja, vērojot puiša seju. Rēta varēja palikt pēc kāda negadījuma; es varēju iegriezt sev pati.
- Bet jūs to neizdarījāt, vai ne? Rodžers nolika roku atpakaļ klēpī, it kā tā būtu trausls, vēsturisks priekšmets.
- Nē. Bet es to nevaru pierādīt. Pērles, Klēras pirksti pieskārās rotai, kas viņai bija ap kaklu, tās ir īstas; to var pārbaudīt. Bet vai es varu pierādīt, kur es tās dabūju? Nē.
- Un Elenas Makenzijas portrets… viņš iesāka.
- Tas pats. Sagadīšanās. Varbūt tieši tas radījis manas iedomas. Manus melus. Lai gan viņa runāja rāmi, balsī skanēja viegls rūgtums. Vaigos bija parādījušies sārti plankumi, un stingums sāka zust. It kā atdzīvotos statuja, viņš nodomāja.
Rodžers piecēlās. Viņš lēnām staigāja pa istabu uz priekšu un atpakaļ un berzēja pakausi.
- Bet jums tas ir svarīgi, vai ne? Tas ir ļoti svarīgi.
- Jā. Ari Klēra piecēlās un piegāja pie rakstāmgalda, uz kura gulēja Rodžera mape ar savāktajiem dokumentiem. Viņa uzlika tai
roku bijīgi, it kā pieskartos kapa piemineklim; laikam jau Klērai tā tas arī bija.
- Man vajadzēja uzzināt. Balss viegli iedrebējās, bet Rodžers redzēja, ka Klēra vienā mirklī savaldās un zods saspringst. Man vajadzēja uzzināt, vai viņš to izdarīja vai izglāba savus vīrus vai arī upurējās veltīgi. Un man vajadzēja pateikt Briannai. Pat ja viņa tam netic ja viņa nekad tam neticēs. Džeimijs bija viņas tēvs. Man vajadzēja viņai to pateikt.
- Jā, es saprotu. Un jūs to nevarējāt izdarīt, kamēr doktors Rendels jūsu vī… tas ir, Frenks, Rodžers pietvīcis sevi izlaboja,
- bija dzīvs.
Klēra pasmaidīja.
- Tas nekas; varat saukt Frenku par manu vīru. Galu galā viņš bija mans vīrs daudzus gadus. Un Brī zināmā mērā ir taisnība Frenks bija viņas tēvs tāpat kā Džeimijs. Viņa palūkojās lejup uz savām rokām un papleta pirkstus, tā ka gaisma iezaigojās divos laulības gredzenos sudraba un zelta. Rodžeram iešāvās prātā kāda doma.
-Jūsu gredzens, viņš atkal pienāca pie Klēras. Sudraba. Vai uz tā ir izgatavotāja zīme? Daži 18. gadsimta sudrabkaļi tādu lietoja. Varbūt tas nebūtu simtprocentīgs pierādījums, tomēr kaut kas.