Klēra izskatījās satrūkusies. Kreisā roka sargājoši uzgūla labajai, pirksti berzēja plato sudraba stīpu ar Hailendas vītņu rakstiem un dadžu ziediem.
- Es nezinu, viņa sacīja. Viegls sārtums sakāpa viņas vaigos.
- Neesmu redzējusi tā iekšpusi. Nekad neesmu gredzenu novilkusi. Viņa, lēnām grozīdama, pārvilka gredzenu pāri kauliņam; pirksti bija slaidi, bet no ilgās valkāšanas gredzens bija atstājis miesā rievu.
Klēra centās saskatīt, vai iekšpusē kaut kas ir iegravēts, tad piecēlās un piegāja pie galda, nostājās blakus Rodžeram un visādi grozīja gredzenu, lai uztvertu no galda lampas krītošo gaismu.
- Te kaut kas rakstīts, viņa nobrīnījās. Nekad nebiju iedomājusies, ka viņš… Ak Dievs. Balss aizlūza, un gredzens, izslīdējis
no pirkstiem, klusi nodžinkstēja uz galda. Rodžers steigšus to pacēla, bet Klēra jau bija novērsusies un cieši piespiedusi dūres pie vidukļa. Viņš zināja, ka Klēra nevēlas rādīt savu seju; savaldība, ko viņa bija saglabājusi visu garo dienu un arī scēnas laikā, kad Brianna izsita logu, tagad viņu pameta.
Rodžers brīdi stāvēja, viņš jutās ārkārtīgi neveikli un lieks. Nekad mūžā viņš nebija juties tik briesmīgi, ka bāž savu degunu, kur nevajag, bet, nezinādams, ko citu lai dara, viņš pacēla mazo metāla riņķīti pie gaismas un izlasīja iekšpusē iegravētos vārdus.
- Da mi basia mille… Bet skaļi šos vārdus izrunāja Klēra, nevis viņš. Viņas balss drebēja, un Rodžers saprata, ka sieviete raud, bet pamazām jau atguva savaldību. Viņa nevarēja ilgi ļauties jūtām; iegrožoto emociju spēks viegli varēja viņu iznīcināt.
- Katuls. Mīlas dzejolis. Hjū… Hjū Manro to viņš man uzdāvināja kāzās, un tajā papīrā bija ietīts dzintara gabals ar spāri. Joprojām dūrēs savilktās rokas bija noslīgušas gar sāniem. Nezināju visu dzejoli, tomēr dažas rindiņas… tik daudz es zinu. Runājot balss kļuva nosvērtāka, bet arvien vēl Klēra stāvēja, muguru uzgriezusi Rodžeram. Klēras delnā spīguļoja mazais sudraba riņķītis, tas vēl glabāja siltumu no pirksta, kurā tas bija atradies.
“…da mi basia mille…"
Aizvien vēl novērsusies, viņa turpināja tulkojot.
Lai mīlas skūpsti kavējas Uz mūsu lūpām, sāc un skaiti!
Tūkstotis un simts, tad Simts un tūkstotis vēl klāt.
Beigusi deklamēt, Klēra brīdi stāvēja nekustīgi, tad lēnām pavērsa seju pret Rodžeru. Pietvīkušie vaigi bija slapji, skropstas salipušas, bet ārēji viņa atkal bija mierīga.
- “Simts un tūkstotis vēl klāt”, viņa sacīja, neveiksmīgi pūloties pasmaidīt. Bet izgatavotāja zīmes nav. Tātad tas nav pierādījums.
- Ir gan. Likās, ka arī Rodžeram rīklē kas ieķēries, un viņš steigšus noklepojās. Tas ir simtprocentīgs pierādījums. Man.
Klēras acu dzīlēs kaut kas iedzirkstījās un smaids kļuva īsts. Tad acis atkal piepildījās asarām, un viņa reizi par visām reizēm zaudēja savaldīšanos.
- Es atvainojos, viņa beidzot izmocīja. Klēra sēdēja uz dīvāna, elkoņus atspiedusi uz ceļiem, seju daļēji paslēpusi vienā no mācītāja Veikfīlda milzīgajiem, baltajiem mutautiem. Rodžers apsēdās viņai cieši blakus, abu augumi gandrīz saskārās. Sieviete likās ļoti maza un viegli ievainojama. Viņš vēlējās noglāstīt pelēki brūnos matus, bet bija pārāk kautrīgs.
- Es nekad nedomāju… man nekad nebija ienācis prātā, viņa sacīja un vēlreiz nošņauca degunu. Nezināju, cik daudz man nozīmēs tas, ka man kāds tic.
- Pat ja tā nav Brianna?
Klēra mazliet saviebās, ar vienu roku atglauda matus un saslējās.
- Tas bija pamatīgs trieciens, viņa aizstāvēja meitu. Dabiski, ka viņa nevarēja… viņa tik ļoti mīlēja savu tēvu… tas ir, Frenku, Klēra steidzās sevi izlabot. Es zināju, ka Brī, iespējams, sākumā to nepieņems. Bet… kad viņai būs pieticis laika visu apdomāt, uzdot jautājumus… Balss pieklusa, un pleci baltā lina kostīmā saguma no šo vārdu smaguma.
It kā gribēdama novērst domas, viņa paskatījās uz galdu, kur aizvien vēl neaizskarta stāvēja spožos vākos iesieto grāmatu kaudze.
- Tas ir savādi, vai ne? Es divdesmit gadus nodzīvoju ar jakobītu kustības pētnieku, bet tik ļoti baidījos no tā, ko es varētu uzzināt, ka neesmu uzdrīkstējusies atvērt kādu no viņa grāmatām. Klēra, joprojām skatoties uz sējumiem, papurināja galvu. Es nezinu, kas notika ar daudziem vīriem man nepietika dūšas to noskaidrot. Visi vīri, kurus pazinu… es nevaru viņus aizmirst. Bet es varu viņus apbedīt, iegrožot atmiņās. Uz laiku.
Tagad šis laiks bija beidzies un sācies cits. Rodžers paņēma no kaudzes virsējo grāmatu, pasvārstīja rokās, it kā šaubītos. Varbūt tas vismaz novērsīs viņas domas no Briannas.
- Vai gribat, lai es jums izstāstu? viņš klusi pajautāja.
Klēra vilcinājās, tad aši pamāja ar galvu, it kā baidītos, ka nožēlos, ja domās vēl ilgāk.
Jaunais vēsturnieks aplaizīja lūpas un sāka runāt. Viņam nevajadzēja ieskatīties grāmatā; šos faktus zināja visi tā perioda pētnieki. Tomēr viņš turēja Frenka Rendela grāmatu piespiestu pie krūtīm kā vairogu.
- Frānsiss Taunsends, viņš iesāka. Cilvēks, kurš noturēja Čārlzam Kārlailu. Viņš krita gūstā. Notiesāts par nodevību, viņu pakāra un izlaida iekšas.
Rodžers apklusa, bet visas asinis jau bija aizplūdušas no baltās sejas, tādēļ nekādas pārmaiņas nebija manāmas. Klēra sēdēja Rodžeram pretī pie galda, nekustīga kā sāls stabs.
- Makdonalds no Kepokas kopā ar savu brāli Donaldu Kalodenas kaujas laukā cīnījās kā kājnieki. Abus nopļāva angļu lielgabalu uguns. Lords Kilmernoks nokrita, bet lords Enkrams, pārmeklējot kritušos, viņu atrada un paglāba no Kamberlenda spēkiem. Nekāds labais pakalpojums tas nebija nākamā gada augustā viņam un Belmerino Tauerhilā nocirta galvu. Rodžers saminstinājās. Kilmernoka mazgadīgais dēls pazuda kaujas laikā; viņa mirstīgās atliekas netika atrastas.
- Man Belmerino patika, Klēra nomurmināja. Un Vecais kūmiņš? Lords Lavets? Šis jautājums izskanēja gandrīz čukstus.
- Cirvja ēna…
- Jā. Rodžera pirksti neapzināti glāstīja grāmatas slideno apvāku, it kā lasītu Braila rakstā. Viņu tiesāja par nodevību un piesprieda nāves sodu, nocērtot galvu. Viņš prata mirt. Visas liecības apgalvo, ka Lavets savu galu sagaidījis ar lielu pašcieņu.
Rodžera acu priekšā pazibēja aina; viena no Hogārta anekdotēm. Viņš stāstīja pēc atmiņas, cik atcerējās.
- Kad viņu veda uz Taueru, pūlis kliedza un auroja, vecais Freizeru klana vadonis likās vienaldzīgs, viņš nepievērsa uzmanību dažādajiem priekšmetiem, kas lidoja viņam gar galvu, un viņš bija gandrīz labā noskaņā. Par atbildi uz kādas vecas sievietes
kliedzienu: “Tev nocirtīs galvu, tu vecais skotu kranci!” viņš izliecies pa karietes logu un jautri uzkliedzis pretī: “Laikam jau tā būs, tu neglītā vecā angļu kuce!”
Klēra pasmaidīja, bet skaņa, kas nāca pār viņas lūpām, bija kaut kas starp smiekliem un šņukstu.
- Es par to nebrīnos, vecais nelietis.
- Kad Lavetu veda uz ešafotu, Rodžers piesardzīgi turpināja,
- viņš lūdza atļauju apskatīt cirvi un pateica, lai bende strādā, kā nākas. Viņš teica: “Izdari visu, kā nākas, citādi es būšu ļoti nikns.”
Klēra bija aizvērusi acis, bet asaras, kas tecēja no plakstiņu apakšas uguns gaismā zaigoja kā dārgakmeņi. Rodžers gribēja iet pie viņas, bet viņa to sajuta un, joprojām neatvērusi acis, papurināja galvu.