- Ar mani viss ir kārtībā. Turpiniet.
- Nekā daudz jau vairs nav, ko teikt. Ziniet, daži palika dzīvi. Lokiels aizbēga uz Franciju. Viņš piesardzīgi atturējās pieminēt vadoņa brāli Arčibaldu Kameronu. Ārstu Taibērnā pakāra, izlaida iekšas un nocirta galvu, sirdi izrāva un iemeta sārtā. Šķiet, Klēra nebija pamanījusi šo robu Rodžera stāstā.
Viņš, vērojot savu klausītāju, steidzās beigt uzskaitījumu. Asaras bija apsīkušas, bet Klēra sēdēja nokārtu galvu, biezie, cirtainie mati neļāva saskatīt sejas izteiksmi.
Visu pateicis, viņš brīdi klusēja, tad piecēlās un stingri saņēma Klēru aiz rokas.
- Nāciet, viņš sacīja. Jums vajag svaigu gaisu. Lietus vairs nelīst; mēs iesim ārā.
Pēc mācītāja smacīgā kabineta ārā gaiss bija spirdzinoši vēss un gandrīz reibinošs. Ap saulrietu stiprais lietus bija pārstājis, un tagad, pievakarē, kā pirmītējo gāzmu atbalss no kokiem un krūmiem, klusi čabēdamas, pilēja palāses.
Jutu milzīgu atvieglojumu, ka esmu tikusi ārā no mājas. Tik ilgi biju dzīvojusi bailēs, un tagad tas bija padarīts. Pat ja Brī nekad…
bet nē, tā nebūs. Pat ja paies ilgs laiks, viņa noteikti saskatīs patiesību. Citādi nevar būt; tā katru ritu skatījās viņai sejā no spoguļa; tā plūda viņas asinīs. Pagaidām es biju viņai visu izstāstījusi, tāpēc izbaudīju vieglumu, ko jūt dvēsele, kurai noņemta grēku nasta, pametot biktskrēslu, bet pagaidām to vēl nespiež gaidāmās grēku izpirkšanas smagums.
Gluži kā dzemdības, es nodomāju. īsu brīdi mokas un plosošas sāpes, zināmas nojautas par negulētām naktīm un satraucošām dienām nākotnē. Bet pagaidām vienu svētītu, mierīgu brīdi dvēseli piepildīja tikai klusa svētlaime, kas neatstāja vietu ļaunām priekšnojautām. Pat bēdas, ko atkal izjutu par vīriem, kurus biju pazinusi, pieklusa, jo sāpes mīkstināja zvaigznes, kas spulgoja saplosīto mākoņu spraugās.
Nakts bija mitra, kā jau agrā pavasarī, un pa netālo šoseju garām braucošo mašīnu riepas šņāca uz slapjā asfalta. Rodžers klusējot veda mani lejup pa nogāzi aiz mājas seklā, sūnainā ieplakā un tālāk lejup pa taku uz upi. Te pār upi liecās melns metāla dzelzceļa tilts; takas malā pie vienas no sijām bija piestiprinātas metāla kāpnes. Kāds drosmes uzplūdā ar baltas krāsas aerosolu bija uzrakstījis uz sijas “BRĪVA SKOTIJA”.
Par spīti skumjajām atmiņām, es jutos mierīga vai tuvu tam. Smagāko biju paveikusi. Bri tagad zināja, kas viņa ir. No visas sirds cerēju, ka viņa ar laiku sāks ticēt, es zināju, ka ne tikai viņas pašas, bet ari manis dēļ. Vairāk nekā jebkad spētu atzīt pati sev, es vēlējos kādu cilvēku, ar kuru kopā atcerēties Džeimiju, kādu, ar kuru varētu parunāt par viņu.
Jutu nepārvaramu nogurumu, kas skāra gan miesu, gan prātu. Bet es vēl vienu reizi iztaisnoju muguru, spiežot ķermeni pārsniegt robežas, kā biju darījusi tik daudz reižu agrāk. “Drīz,” es solīju savām sāpošajām locītavām, savam jutīgajam prātam, savai no jauna salauztajai sirdij. Drīz es varēšu atpūsties. Varēšu sēdēt viena mazā, mājīgā pansijas istabā pie kamīna kopā ar saviem rēgiem. Varēšu mierīgi par tiem pasērot, ļaujot nogurumam aiztecēt kopā
ar asarām, un beidzot varēšu meklēt īslaicīgu aizmiršanos miegā, kur būtu iespējams vēlreiz satikt viņus dzīvus.
Bet vēl ne. Pirms eju gulēt, man vēl kaut kas jāizdara.
Kādu brīdi viņi gāja klusēdami, neizdvešot ne skaņu, vienīgi tālumā bija dzirdami satiksmes trokšņi un tepat tuvumā šļaksti, upes ūdeņiem skalojoties pret krastu. Rodžers nejuta vēlēšanos sākt sarunu, lai nejauši neatgādinātu to, ko Klēra gribēja aizmirst. Bet slūžas bija vaļā un neko nosargāt vairs nebija iespējams.
Viņa sāka uzdot Rodžeram nenozīmīgus jautājumus, nedroši un saraustīti. Viņš atbildēja, cik labi prata, un arī nedroši uzdeva pats savus jautājumus. Likās, ka pēkšņi iegūtā brīvība runāt vaļsirdīgi pēc tik ilgiem uzspiestas slepenības gadiem uz Klēru iedarbojas kā narkotika, un Rodžers, aizrautīgi klausoties, gluži nevilšus vēl pamudināja viņu stāstīt. Kad viņi nonāca pie dzelzceļa tilta, Klēra jau bija atguvusi to enerģiju un rakstura spēku, ko Rodžers uzreiz bija šajā sievietē pamanījis.
- Viņš bija muļķis, dzērājs un vājš, smieklīgs cilvēciņš, viņa kaismīgi paziņoja. Viņi visi bija muļķi Lokiels, Glengerijs un pārējie. Viņi visi pārāk daudz dzēra un ļāvās Čārlza muļķīgajiem sapņiem. Runas ir lētas, un Dūgalam bija taisnība ir viegli būt drosmīgam, sēžot siltā istabā pie alus kausa. Sadzērušies viņi zaudēja veselo saprātu un pēc tam bija pārāk lepni, lai atkāptos un aptraipītu savu sasodīto godu. Klana vadoņi pēra savus vīrus un draudēja viņiem, kukuļoja un vilināja, beigās noveda līdz nāvei asinspirtī… goda un slavas dēļ.
Nicīgi nosprauslojusies, Klēra brīdi klusēja. Tad gluži negaidot sāka smieties.
- Bet vai jūs zināt, kas patiešām ir smieklīgi? Tas nabaga muļķa plencis un viņa alkatīgie, stulbie palīgi, un ģeķīgie, godājamie vīri, kas nespēja piespiest sevi griezties atpakaļ… viņiem visiem kopā bija viens mazs tikumiņš viņi ticēja. Un jocīgākais, ka tas arī vienīgais palicis no viņiem muļķība, neprasme, gļēvulība un
dzērāju lielība viss izgaisis. Viss, kas šodien palicis no Čārlza Stjuarta un viņa vīriem, ir slava, ko viņi meklēja un tā arī neatrada. Varbūt Raimonam ir taisnība, jau mazliet atmaigusi, viņa piebilda, galvenais ir būtība. Kad laiks visu aizvāc, paliek tikai cietais kodols.
- Laikam jau jūs jūtat zināmu rūgtumu pret vēsturniekiem, Rodžers ieminējās. Visiem autoriem, kas nepareizi interpretējuši notikumus padarījuši viņu par varoni. Es gribēju teikt, ka nav iespējams staigāt pa Hailendu un neredzēt “skaisto princi” uz konfekšu kastēm un suvenīru krūzēm.
Klēra, skatoties tālumā, papurināja galvu. Sabiezēja nakts migla, krūmos no lapām atkal sāka pilēt lietus lāses.
- Ne jau uz vēsturniekiem es dusmojos. Nē, uz viņiem ne. Viņu lielākais noziegums ir pārliecība, ka viņi zina, kas notika, kā viss bijis, bet viņu rīcībā ir tikai tas, ko pagātne izvēlējās atstāt aiz sevis, pa lielākai daļai viņi domā to, kas viņiem jādomā, un tikai retais aiz artefaktu un dokumentu priekškara saskata to, kas noticis patiesībā.
Pamalē kaut kas klusi nodunēja. Rodžers zināja, ka tur aizbrauc vakara pasažieru vilciens no Londonas. Skaidrās naktīs lokomotīves svilpienus varēja dzirdēt arī mācītājmājā.
- Nē, vaina ir māksliniekos, Klēra turpināja. Rakstnieki, dziedātāji, stāstnieki. Tie ir viņi, kas ņem pagātni un pārrada to pēc savas patikšanas. Viņi var muļķi padarīt par varoni un plenci par karali.
- Vai tad viņi visi ir meļi? Rodžers jautāja. Klēra paraustīja plecus. Par spīti vēsajam gaisam, viņa bija novilkusi žaketi; mitrā kokvilnas blūze bija piekļāvusies augumam tā, ka varēja redzēt smalko atslēgkaulu un lāpstiņas.
- Meļi? viņa pārjautāja. Varbūt burvji? Vai viņi zemes putekļos saskata kaulus, redz lietas būtību un ietērpj to miesā, kā neveikls zvērs iznirst no iztēles un pārvēršas pasaku briesmonī?
- Un vai viņi rīkojas nepareizi? Rodžers atkal jautāja. Sliežu tilts drebēja, kad “Lidojošais skots” pārbrauca pārmijām lejā. Viļņainie, baltie burti vibrācijās drebēja “BRĪVA SKOTIJA”.
Klēra skatījās augšup uz uzrakstu, un viņas seju apgaismoja mainīgā zvaigžņu gaisma.
- Jūs vēl aizvien nesaprotat, vai ne? viņa vaicāja. Viņa bija aizkaitināta, bet piesmakusī balss nebija kļuvusi skaļāka.