- Jūs nezināt, kāpēc, viņa turpināja. Jūs nezināt, un es nezinu, un mēs nekad nezināsim. Vai jūs neredzat? Jūs nezināt, jo nevarat pateikt, kāds ir gals, gala nav. Jūs nevarat pateikt: “Šim konkrētajam notikumam bija lemts notikt un tāpēc notika arī viss pārējais.” Ko Čārlzs nodarīja Skotijas ļaudīm vai tam bija jānotiek? Vai tam bija “paredzēts” notikt tā, kā tas notika, un Čārlza īstais nolūks bija kļūt par to, kas viņš tagad ir, varonis, ikona? Ja nebūtu viņa, vai Skotija būtu izturējusi divus simtus gadu savienībā ar Angliju un vēl vēl aizvien, viņa pamāja ar roku uz garo uzrakstu virs galvas, būtu saglabājusi savu identitāti?
- Es nezinu! sacīja Rodžers; viņam vajadzēja kliegt, jo prožektora svārstīgie staru kūļi apgaismoja kokus un sliežu ceļu un virs galvas pāri tiltam aizdārdēja vilciens.
Krietnu brīdi tikai klandēja un dārdēja, likās, ka sākusies zemestrīce, un šis troksnis neļāva viņiem pakustēties. Tad beidzot vilciens aiztraucās, dunēšana pārgāja vientuļā, gari stieptā žēlabainā svilpienā, un līdz ar to izzuda skatienam sarkanā gaisma pēdējā vagona galā.
- īsta elle, vai ne? Klēra sacīja un novērsās. Tu nekad nezināsi, bet rīkoties tomēr vajadzēja, vai ne?
Viņa pēkšņi papleta rokas, pakustinot spēcīgos pirkstus tā, ka gredzeni pirkstos uzmirdzēja.
- To iemācās, kad kļūst par ārstu. Ne jau skolā katrā ziņā, ne jau tur mācās -, bet, kad pieskaries cilvēkiem un it kā viņus ārstē… tur ir tik daudzi, kurus tu nevari aizsniegt. Tik daudzi, kuriem nevarēsi pieskarties, tik daudzi, kuru kodolu tu nevari atrast, tik daudzi, kas izslīd caur pirkstiem. Bet tu nedrīksti par viņiem domāt. Vienīgais, ko vari, vienīgais ir mēģināt glābt to, kas ir tavā priekšā. Rīkoties tā, it kā šis slimnieks būtu vienīgais pasaulē jo rīkoties citādi nozīmē zaudēt arī to. Pa vienam, tikai
to tu vari izdarīt. Un tu iemācies nekrist izmisumā par visiem tiem, kuriem nevari palīdzēt, bet darīt tikai to, ko vari.
Klēra atkal pagriezās pret Rodžeru, seja nogurumā izskatījās novājējusi, bet acis mirdzēja gaismā, kas plūda no lietusmākoņiem, matu cirtās bija ieķērušies ūdens vizuļi. Viņas roka uzgūla Rodžera rokai, pavēloša kā vējš, kas iepūš burās un dzen laivu uz priekšu.
- Iesim atpakaļ uz māju, Rodžer, viņa sacīja. Man jums jāpastāsta kaut kas īpašs.
Visu ceļu līdz mācītājmājai Klēra klusēja, vairoties no Rodžera piesardzīgajiem jautājumiem. Viņa atteicās no pastieptās rokas, gāja viena, galvu domās noliekusi. Neizskatās gan, ka viņa pieņemtu kādu lēmumu, Rodžers sprieda, viņa jau to bija izdarījusi agrāk. Viņa tikai pārdomāja, ko teikt.
Arī Rodžers lauzīja galvu. Klusums deva atelpu pēc dienā piedzīvoto atklājumu virpuļa pietiekami, lai mēģinātu tikt gudrs par īsto iemeslu, kāpēc Klēra bija izvēlējusies tajos iesaistīt arī viņu. Ja būtu gribējusi, tikpat labi varēja noslēpumu atklāt Briannai vienai pašai. Vai Klēra tikai baidījās par to, kā meita reaģēs, un nelabprāt saskārās ar to viena? Vai ari viņa bija riskējusi, ka Rodžers noticēs stāstam tā arī bija noticis -, un tādējādi varēs viņu uzskatīt par savu sabiedroto patiesības viņas vai arī Briannas patiesības vārdā?
Kad viņi pienāca pie mājas, Rodžera ziņkāre jau bija tuvu vārīšanās temperatūrai. Tomēr vispirms bija darāms darbs; divatā viņi iztukšoja vienu no augstākajiem grāmatplauktiem un aizstūma priekšā izsistajam logam, aizšķērsojot ceļu aukstajam nakts gaisam.
Pietvīkusi no piepūles, Klēra apsēdās uz dīvāna, kamēr Rodžers, piegājis pie maza dzērienu galdiņa kabineta kaktā, ielēja divās glāzēs viskiju. Kad bija dzīva Greiema kundze, viņa vienmēr atnesa dzērienus uz paplātes, kā nākas, ar salvetēm, sedziņām un cepumiem. Fiona, ja viņai ļautu, ar lielāko prieku darītu tāpat, bet
Rodžers daudz labāk izvēlējās vienkārši ieliet dzērienu sev pats un palikt viens.
Klēra viņam pateicās, iedzēra malciņu, tad nolika glāzi un paskatījās uz namatēvu nogurusi, bet pilnībā savaldījusies.
-Jūs droši vien nevarat saprast, kāpēc es gribēju, lai jūs uzklausāt visu stāstu, viņa ierunājās, nodemonstrējot biedējošu spēju lasīt domas.
- Man bija divi iemesli. Tūlīt pateikšu arī otro, bet pirmām kārtām es uzskatīju, ka jums ir tiesības to dzirdēt.
- Man? Kādas tiesības?
Zeltainās acis raudzījās viņā tieši, satraucošas kā leoparda zeltainais skatiens.
- Tāds pats kā Briannai. Tiesības zināt, kas tu esi. Viņa pāri istabai aizgāja pie tālākās sienas. To no grīdas līdz griestiem sedza korķa plāksne, apaugusi ar vairākās kārtās piespraustām fotogrāfijām, tabulām, zīmītēm, nejauši iegūtām vizītkartēm, veciem draudzes plāniem, rezerves atslēgām un citādu drazu.
- Es atceros šo sienu. Klēra smaidīja, pieskaroties fotogrāfijai, kurā bija redzama balvu pasniegšanas diena vietējā vidusskolā.
- Vai jūsu tēvs kādreiz kaut ko no šejienes arī noņēma?
Rodžers apjucis papurināja galvu.
- Nē, šaubos gan. Viņš mēdza teikt, ka atvilktnēs neko nevarot atrast; viņš vēlējās, lai svarīgais vienmēr ir acu priekšā.
- Tad jau tas droši vien vēl ir te. Viņš to uzskatīja par svarīgu.
Pastiepusi uz augšu rokas, Klēra sāka viegli šķirstīt pārklājušās
kārtas, saudzīgi atdalot sadzeltējušās lapas citu no citas.
- Man šķiet, šī ir īstā, viņa nomurmināja, kad bija šur tur parakņājusies. Augstu zem drazām, ko veidoja sprediķu uzmetumi un kvītis par mašīnas mazgāšanu, viņa paņēma vienu lapu un nolika to uz galda.
- 0, tas ir mans dzimtas koks!.Rodžers pārsteigts iesaucās.
- Gadiem neesmu redzējis šo veco plānu. Bet, kad redzēju, nepievērsu tam nekādu uzmanību, viņš piebilda. Ja grasāties man teikt, ka esmu adoptēts, tad es jau to zinu.
Klēra, pētot shēmu, pamāja ar galvu.
- 0 jā. Tāpēc jūsu tēvs es domāju, Veikfilda kungs uzzīmēja šo shēmu. Viņš gribēja nodrošināties, ka jūs zināsiet par savu īsto ģimeni, lai arī viņš deva jums savu vārdu.
Rodžers nopūtās, domājot par mācītāju un mazo bildīti sudraba ietvarā uz viņa galda, kurā smaidīja viņam līdzīgs, nepazīstams jauns vīrietis, tumšiem matiem Otrā pasaules kara Karalisko Gaisa spēku formastērpā.
- Jā, to es arī zinu. Manas dzimtas uzvārds ir Makenziji. Vai jūs gribat teikt, ka esmu saistīts ar kādu no tiem Makenzijiem, kurus jūs… ē… pazināt? Nevienu no tiem vārdiem es šajā zīmējumā neredzu.
Klēra izturējās tā, it kā neko nebūtu dzirdējusi, brauca ar pirkstu pa drebelīgajām, ar roku rakstītajām līnijām dzimtas kokā.
- Veikfilda kungs bija kā apsēsts ar precizitāti, Klēra murmināja pie sevis. Viņš nevēlētos pieļaut kļūdas. Pirksts sastinga uz lapas.
- Šeit, viņa noteica. Te tas notika. Zem šī punkta, pirksts strauji noslīdēja uz leju, viss ir pareizi. Šie bija jūsu vecāki, jūsu vecvecāki un jūsu vecvecvecāki un tā tālāk. Bet ne uz augšu. Pirksts uzskrēja augstāk.
Rodžers noliecās pār dzimtas koku, tad pacēla skatienu, sūnu zaļās acis likās domīgas.
- Šis? Viljams Beklejs Makenzijs, dzimis 1744. gadā, Viljama Džona Makenzija un Sāras Inisas dēls. Miris 1782. gadā.
Klēra papurināja galvu.
- Miris 1744. gadā, divu mēnešu vecumā, no bakām. Viņa pagriezās, un zeltainās acis satika Rodžera acis, tajās bija tāds spēks, ka viņam skudriņas noskrēja pār muguru. Ziniet, jūs šajā ģimenē nebijāt pirmais pieņemtais bērns. Pirksts uzsita pa ierakstu.