- Zēnam vajadzēja zīdītāju, viņa skaidroja. Viņa māte bija mirusi, tāpēc viņu atdeva ģimenei, kurai bija miris zīdainis. Un sauca to zaudētā bērna vārdā tā bija pieņemts -, nedomāju, ka kāds vēlējās pievērst uzmanību viņa senčiem, reģistrējot jauno bērnu
Baznīcas grāmatās. Galu galā pēc dzimšanas viņš bija kristīts; nebija nekādas vajadzības darīt to vēlreiz. Kolams man izstāstīja, kur viņu lika.
- Geilisas Dankenas dēls, Rodžers lēnām noteica. Raganas bērns.
- Tā ir. Klēra, galvu piešķiebusi, vērtējoši skatījās jaunajā Veikfīldā. Kad jūs ieraudzīju, es uzreiz sapratu, ka citādi nevar būt. Ziniet, acis. Tādas pašas kā viņai.
Rodžers apsēdās, pēkšņi viņam bija kļuvis auksti par spīti grāmatplauktam, kas aizturēja vēju, un no jauna iekurtajam kamīnam.
- Vai esat par to pārliecināta? viņš jautāja, bet viņa, protams, bija pārliecināta. Pieņemot, ka viss šis stāsts nav sadomāts, ka to nav izperinājis slims prāts. Rodžers palūkojās uz sarunbiedri, kas rāmi sēdēja ar viskija glāzi rokā, mierīga, it kā grasītos pasūtīt siera standziņas.
Slims prāts? Doktore Klēra Bīčema-Rendela, nodaļas vadītāja lielā, nozīmīgā slimnīcā? Murgains neprāts, krāšņas ilūzijas? Tad jau drīzāk viņš pats ir sajucis prātā. Patiesību sakot, viņš jau sāka tam ticēt.
Rodžers dziļi ievilka elpu un uzlika abas plaukstas uz dzimtas koka, nosedzot vietu, kur bija ierakstīts Viljama Bekleja Makenzija vārds.
- Jā, tas nudien ir interesanti, un laikam jau es priecājos, ka man to pastāstījāt. Bet patiesībā tas neko nemaina, vai ne? Vienīgi to, ka es laikam varu noplēst šīs lapas augšējo daļu un izmest. Galu galā mēs nezinām, no kurienes nāca Geilisa Dankena, tāpat nezinām, kurš vīrietis kļuva par viņas bērna tēvu; jūs, šķiet, esat pārliecināta, ka tas nebija nabaga Artūrs.
Klēra papurināja galvu, un skatiens viņas acīs liecināja, ka domas klīst kaut kur tālumā.
- 0 nē, Artūrs Dankens tas nebija. Geilisas bērna tēvs bija Dūgals Makenzijs. Tas bija īstais iemesls, kādēļ viņa tika nogalināta. Ne jau burvestības. Kolams Makenzijs nevarēja pieļaut, ka visi uzzina par viņa brāļa dēku ar prokurora sievu. Bet viņa gribēja ar
Dūgalu precēties; pieļauju, ka Geilisa varbūt draudēja Makenzijiem izstāstīt patiesību par Heimišu.
- Heimišu? O, Kolama dēlu. Jā, es atceros. Rodžers paberzēja pieri. Viņam griezās galva.
- Viņš jau nebija Kolama dēls, Klēra izlaboja. Dūgala. Kolamam nevarēja būt bērnu, bet Dūgalam varēja un bija. Heimišs bija Makenziju klana vadoņa mantinieks; Kolams nogalinātu ikvienu, kurš apdraudētu Heimišu, un viņš to arī izdarīja.
Viņa dziļi ievilka elpu.
- Un tā mēs nonākam pie otrā iemesla, kādēļ es jums visu izstāstīju.
Rodžers iegrūda pirkstus matos, blenza uz galdu, kur dzimtas koka zīmējuma līnijas likās izlokāmies kā čūskas, kuras starp senču vārdiem izsmējīgi šaudīja šķeltas mēles.
- Geilisa Dankena, viņš piesmacis noteica. Viņai bija vakcinācijas rētiņa.
- Jā. Un tas galu galā lika man atgriezties Skotijā. Kad mēs ar Frenku aizbraucām, es zvērēju, ka nekad vairs te neatgriezīšos. Es zināju, ka nespēšu aizmirst, bet varēju apglabāt visu, ko zināju; varēju palikt malā un necensties noskaidrot, kas notika pēc tam, kad es devos projām. Likās, tas ir mazākais, ko varu darīt viņu abu, Frenka un Džeimija, labā. Un nedzimušā bērna dēļ. Uz brīdi Klēra cieši saknieba lūpas.
- Bet Geilisa izglāba man dzīvību Kreinsmūras tiesā. Varbūt viņas liktenis tāpat bija izlemts; domāju, ka viņa bija par to pārliecināta. Bet viņa atteicās no jebkādām izredzēm, kas viņai varēja būt, lai glābtu mani. Un atsūtīja man ziņu. To man nodeva Dūgals Hailendas alā, kad pavēstīja, ka Džeimijs ir cietumā. Šis vēstījums sastāvēja no divām daļām. “Es domāju, ka tas ir iespējams, bet pārliecināta neesmu” un skaitļu virkne viens, deviņi, seši un astoņi.
- Tūkstoš deviņi simti sešdesmit astotais, Rodžers sacīja, bet viņam likās, ka sapņo. Viņš noteikti drīz pamodīsies. Šis gads. Ko viņa gribēja teikt ar to, ka tas ir iespējams?
- Atgriezties. Cauri akmeņiem. Viņa nebija mēģinājusi, bet domāja, ka es varētu. Un viņai, protams, bija taisnība. Klēra pagriezās un paņēma no galda savu viskija glāzi. Pāri tās malai viņa skatījās uz Rodžeru, acis bija tādā pašā krāsā kā šķidrums glāzē. Šis ir 1968. gads gads, kad Geilisa pati aizgāja. Tikai es domāju, ka viņa vēl nav aizgājusi.
Glāze gandrīz izslīdēja Rodžeram no rokas, un viņš tik tikko to noķēra.
- Ko… šeit? Bet viņa… kāpēc… nē… jūs nevarat zināt… viņš kaut ko juceklīgi murmināja, jo domas, sašķīdušas druskās, kļuva nesaprotamas.
- Es nezinu, Klēra atgādināja. Bet es tā domāju. Esmu puslīdz droša, ka viņa bija skotiete, un ļoti ticams, ka viņa iznāca kaut kur Hailendā. Pats par sevi saprotams, ka te ir neskaitāmi daudz stāvakmeņu, mēs zinām, ka Kreignedans ir izeja tiem, kas to spēj. Turklāt, viņa piebilda ar tāda cilvēka pārliecību, kas saka pēdējo argumentu, Fiona viņu ir redzējusi.
- Fiona? Rodžers juta, ka tas nu ir par daudz. Kronis visam. Viņš ir gatavs noticēt pārvietošanās laikā, klanu nodevība, vēsturiskās atklāsmes -, bet Fionas iejaukšana, to viņa veselais saprāts nespēj pieņemt. Viņš lūdzoši paskatījās uz Klēru. Sakiet, ka nedomājat to nopietni, viņš lūdzās. Ne jau Fiona.
Klērai noraustījās mutes kaktiņš.
- Diemžēl, viņa sacīja ar zināmu līdzjūtību. Es jautāju viņai par druīdu grupu, kurai piederēja viņas vecmāmiņa. Protams, viņa bija apsolījusi klusēt, bet es jau diezgan daudz par viņām zināju un nu… Klēra paraustīja plecus it kā atvainodamās. Nebija pārāk grūti panākt, lai meitene sāk runāt. Viņa man izstāstīja, ka vēl viena sieviete uzdevusi šādus jautājumus gara auguma, gaišiem matiem ar ārkārtīgi spožām, zaļām acīm. Fiona sacīja, ka sieviete viņai kaut ko atgādinājusi, viņa piesardzīgi piebilda, cenšoties neskatīties uz Rodžeru, bet nespēja atcerēties, ko.
Rodžers tikai novaidējās un lēnām liecās uz priekšu, līdz piere atspiedās pret galdu. Viņš aizvēra acis un juta zem galvas cieto, vēso koka plāksni.
- Vai Fiona zina, kas šī sieviete bija? viņš jautāja vēl aizvērtām acīm.
- Viņas vārds bija Giliana Edgersa, Klēra atbildēja. Viņš dzirdēja, ka viešņa pieceļas, pāriet pāri istabai un vēlreiz papildina viskija glāzi. Tad viņa atgriezās un nostājās pie galda. Rodžers juta sev uz skausta viņas skatienu.
- To es atstāšu jūsu ziņā, viņa klusi sacīja. Tās ir jūsu tiesības, teikt vai ne. Vai man viņu sameklēt?
Rodžers atrāva pieri no galda un neticīgi samirkšķināja acis.
- Vai jums viņu sameklēt? viņš atkārtoja. Ja tas… ja tā ir patiesība… tad mums viņa jāatrod, vai ne? Vai viņa ies atpakaļ, lai dzīva sadegtu? Protams, jums viņa jāatrod! viņš iesaucās. Kā jūs vēl varat šaubīties?
- Un ja es viņu atradīšu? Klēra atbildēja ar pretjautājumu. Viņa uzlika slaido roku uz apdriskātās shēmas un palūkojās puisim acīs. Kas notiks ar jums? viņa klusi jautāja.
Viņš bezpalīdzīgi laida skatienu apkārt pa gaišo, ar mēbelēm pieblīvēto kabinetu, pa ziņojumu dēli visas sienas platībā, ieplīsušo tējkannu uz senlaicīgā ozolkoka galda. Stabila kā… Viņš ieķērās sev kājās, spiežot raupjo velvetu kā pierādījumu, ka viņš ir tikpat reāls kā krēsls, uz kura sēž.