- Bet… es esmu īsts! viņš iesaucās. Es nevaru vienkārši… izkūpēt!
Klēra apdomājot savilka uzacis.
- Es nezinu, vai varat. Man nav ne jausmas, kas notiks. Varbūt jūs nekad neeksistēsiet? Tādā gadījumā jums pašlaik nevajadzētu pārāk uztraukties. Varbūt daļai no jums, kas padara jūs unikālu, dvēselei sauciet, kā gribat, varbūt lemts pastāvēt jebkurā gadījumā un jūs, vienalga, būtu jūs, lai ari dzimis citā ģimenē. Galu galā cik daudz no jūsu fiziskā ķermeņa varētu būt no senčiem, kuri dzīvojuši pirms sešām paaudzēm? Puse? Desmit procenti? Viņa paraustīja plecus un savilka lūpas, rūpīgi nopētot jauno cilvēku.
- Kā jau teicu, acis jums ir no Geilisas. Bet es redzu jūsos ari Dūgalu. Ne jau kaut ko noteiktu, lai arī jums ir Makenziju vaigukauli, Brī arī tādi ir. Nē, tas ir kaut kas smalkāks, veids, kā jūs kustaties, graciozitāte, spontānums nē… Klēra papurināja galvu.
- Nevaru aprakstīt. Bet tas tur ir. Vai tas ir kaut kas tāds, kas vajadzīgs, lai jūs būtu tas, kas esat? Vai jūs varētu iztikt bez tā mazumiņa, ko esat mantojis no Dūgala?
Viņa smagnēji piecēlās. Pirmo reizi kopš viņas ierašanās Klēras izskats atbilda viņas vecumam.
- Divdesmit gadus esmu meklējusi atbildes, Rodžer, es varu jums pateikt tikai vienu: atbilžu nav, vienīgi izvēles. Pati esmu vairākkārt izvēlējusies, un neviens nevar man pateikt, vai tas bija pareizi vai nepareizi. Varbūt vienīgi metrs Raimons spētu, lai gan arī par to es šaubos; viņš ticēja mistikai. Par pareizu es uzskatu tikai to, ka man jums jāizstāsta un izvēle jāatstāj jūsu ziņā.
Rodžers paņēma viskija glāzi un izdzēra tukšu.
Tā Kunga 1968. gads. Gads, kad Geilisa Dankena izgāja cauri akmeņu lokam. Gads, kad viņa devās pretim savam liktenim, kurš gaidīja zem pīlādža kalnā netālu no Leohas. Ārlaulības bērns un nāve uz sārta.
Viņš piecēlās un klejoja starp grāmatplauktu rindām, kas sedza kabineta sienas. Grāmatas pilnas ar vēsturi, šo izsmējīgo un mainīgo zinību priekšmetu.
Atbilžu nav, tikai izvēles.
Nemiera pārņemts, Rodžers taustīja grāmatas uz augšējā plaukta. Tajās bija stāsti par jakobītu kustības vēsturi, par sacelšanos, par 1715. un 1745. gadu. Klēra bija pazinusi vairākus vīriešus un sievietes, par kuriem rakstīts šajās lappusēs. Bijusi kopā ar viņiem, cīnījusies un cietusi, lai glābtu sev svešu tautu. Šajā cīņā zaudējusi visu, kas viņai bijis dārgs. Un beigās piedzīvojusi neveiksmi. Bet viņa bija to izvēlējusies, tāpat kā tagad jāizvēlas viņam.
Vai pastāvēja iespēja, ka viņš sapņo, ka šī situācija ir kaut kāds māns? Rodžers zagšus palūkojās uz Klēru. Viņa bija atlaidusies krēslā, acis aizvērusi, nekustīga, bet pulss sitās tikko saredzams
kakla bedrītē. Nē. Viņš varēja sevi uz brīdi pārliecināt, ka tas ir apmāns, bet tikai tik ilgi, kamēr neskatījās uz viņu. Lai cik ļoti viņš vēlējās ticēt citam izskaidrojumam, viņš nevarēja skatīties uz Klēru un apšaubīt kaut vienu viņas sacīto vārdu.
Rodžers atspieda uz galda plaukstas ar izplestiem pirkstiem, tad pagrieza uz augšu un skatījās līniju labirintā, kas satīkloja viņa delnas. Vai tas bija tikai viņa liktenis, kas atradās šajās mazliet saliektajās plaukstās, vai arī viņš tajās turēja nepazīstamas sievietes dzīvību?
Atbilžu nav. Viņš viegli salieca rokas, it kā turētu kaut ko dūrēs, un izdarīja izvēli.
- Meklēsim viņu, viņš sacīja.
Klusais stāvs, kas zvilnēja atzveltnes krēslā, neizdvesa ne skaņu un nepakustējās, vienīgi pilnīgās krūtis cilājās elpā. Klēra bija aizmigusi.
48 nodaļa Raganu medības
Kaut kur dziļāk dzīvokli tirkšķēja vecmodīgs elektriskais zvans.
Māja atradās ne labākā, ne arī sliktākā pilsētas daļā. Te lielākoties bija strādnieku mitekļi, dažas ēkas, kā, piemēram, šī, bija sadalītas divos vai trijos dzīvokļos. Ar roku rakstīta zīmīte zem zvana pogas vēstīja “MAKHENRIJS OTRAJĀ STĀVĀ ZVANĪT DIVAS REIZES”. Rodžers vēlreiz piesardzīgi nospieda pogu, tad noslaucīja roku gar biksēm. Viņam svīda delnas, un tas viņam stipri krita uz nerviem.
Pie durvīm stāvēja garena kaste ar dzeltenām narcisēm, puķes bija apvītušas, jo sen nebija laistītas. Smailo lapu galiņi nobrūnējuši, sačokurojušies, un spurainās, dzeltenās galviņas bēdīgi nokārušās līdz Rodžera kurpēm.
Arī Klēra tās redzēja.
- Varbūt neviena nav mājās, viņa minēja, pieliekusies pataustīt sauso zemi kastē. Puķes nav laistītas vismaz nedēļu.
Pie šīs atziņas Rodžers juta uzvilnījām atvieglojuma sajūtu; neatkarīgi no tā, vai viņš ticēja, ka Geilisa Dankena ir Giliana Edgersa, vai ne, pēc šī apciemojuma viņš sevišķi neilgojās. Rodžers jau pagriezās, lai ietu projām, kad pēkšņi aiz muguras atvērās durvis, piebriedušais koks tā nočīkstēja, ka viņa sirds salēcās.
- Jā? Vīrietis, kas stāvēja uz sliekšņa, samiegtām acīm skatījās uz viņiem, plakstiņi satūkuši sārtajā, gaļīgajā sejā, ko apēnoja neskūtas bārdas rugāji.
- Ē… Mēs atvainojamies, ka iztraucējām jūs, cienīts kungs. Rodžers centās saņemties. Pakrūtē izpletās tukšums. Mēs meklējam Gilianu Edgersas jaunkundzi. Vai viņa šeit dzīvo?
Vīrietis ar strupu, melnām spalvām apaugšu roku paberzēja sev galvu, un mati saslējās kareivīgos pīķos.
- Draudziņ, viņa ir Edgersas kundze. Un ko tad jūs tādu gribēsiet no manas sievas? Alkohola smaka vīrieša elpā mudināja Rodžeru atkāpties, tomēr viņš palika uz vietas.
- Mēs tikai vēlētos ar viņu aprunāties, viņš sacīja, cik nu samiemieciski spēja. Vai viņa, lūdzu, būtu mājās?
- Vai viņa, lūdzu, būtu mājās? atkārtoja vīrietis, kuram vajadzēja būt Edgersa kungam, bet kurš, savilcis muti, dusmīgā, smalkā balstiņā izmēdīja Rodžera Oksfordas izrunu. Nē, viņas nav vis mājā. Tinies, viņš ieteica un tik spēcīgi aizsita durvis, ka mežģīņu aizkariņš nodrebēja.
- Es saprotu, kāpēc viņas nav mājās, Klēra secināja, pastiepjoties uz pirkstgaliem, lai ielūkotos pa logu. Es arī nebūtu, ja mani gaidītu kaut kas tāds.
- Tieši tā, Rodžers piebalsoja. Un izskatās, ka tas ir viss. Vai jums ir kāds cits variants, kā atrast šo sievieti?
Klēra palaida vaļā palodzi.
- Viņš iekārtojies pie televizora, viņa ziņoja. Lai sēž, vismaz līdz brīdim, kad slēdz krodziņu. Pa to laiku mēs varam aiziet un izmēģināt laimi tajā institūtā. Fiona sacīja, ka Giliana Edgersa tur apmeklējusi kursus.
Hailendas Folkloras un senlietu pētniecības institūts atradās tūlīt aiz darījumu rajona robežas šauras ēkas augšējā stāvā. Sekretāre, maza, apaļīga sieviete brūnā adītā jakā un rakstainā kleitā, likās ļoti priecīga par viņu apmeklējumu; laikam jau te reti kāds ienāk, Rodžers nosprieda.
- 0, Edgersas kundze! viņa iesaucās, uzklausījusi viesus. Rodžeram likās, ka Endrūsas kundzes balsī pēkšņi iezagusies zināma
šaubu pieskaņa, tomēr viņa saglabāja savu možo un jautro garu.
- Jā, viņa sacīja, Edgersas kundze ir institūta regulāra apmeklētāja, samaksājusi par kursiem visu summu. Jā gan, viņa te nāk bieži. Pēc balss intonācijas varēja spriest, ka daudz biežāk, nekā Endrūsas kundzei patiktu.
- Vai gadījumā viņas šobrīd nav šeit? jautāja Klēra.
Endrūsas kundze papurināja galvu, un viņas sasukā nodejoja