desmitiem iesirmu mākslīgu sprogu.
- 0 nē. Šodien ir pirmdiena. Pirmdienās te esam tikai mēs ar doktoru Makjūenu. Ziniet, viņš ir institūta direktors. Viņa pārmetoši palūkojās uz Rodžeru, it kā viņam to būtu vajadzējis zināt. Tad, acīmredzot apmeklētāju cienījamās attieksmes nomierināta, sekretāre nedaudz atmaiga.
- Ja vēlaties apvaicāties par Edgersas kundzi, jums jārunā ar doktoru Makjūenu. Es tikai aiziešu jūs pieteikt, labi?
Viņa centās izspraukties ārā no krēsla, bet Klēra, paliecoties uz priekšu, viņu apturēja.
- Vai jums gadījumā nav kādas Edgersas kundzes fotogrāfijas? viņa tieši pajautāja. Uz Endrūsas kundzes izbrīnīto skatienu Klēra apburoši pasmaidīja un paskaidroja: Saprotiet, mēs nevēlamies velti šķiest direktora laiku, ja tā nav īstā sieviete.
Endrūsas kundzei pavērās mute, viņa apjukusi samirkšķināja plakstus, bet pēc mirkļa pamāja ar galvu un sāka meklēt pa rakstāmgaldu, verot vaļā atvilktnes un runājot ar sevi.
- Es zinu, ka tām te kaut kur jābūt. Es tās redzēju vēl vakar, tāpēc tās nekur tālu nevarēja noklīst… o, te tās ir! Sieviete pielēca kājās, rokās viņa turēja astoņi reiz desmit centimetru melnbaltu fotogrāfiju kaudzīti un steigšus to šķirstīja.
- Te, viņa sacīja. Tā ir viņa, vienā no izrakumu ekspedīcijām ārpus pilsētas, bet te nevar redzēt seju, vai ne? Paskatīšos, vai nav kādas citas…
•*
Viņa, murminādama pie sevis, atkal šķirstīja fotogrāfijas, kamēr Rodžers ieinteresēts pāri Klēras plecam lūkojās uz bildi, ko Endrūsas kundze bija nolikusi uz galda. Tur bija redzama grupiņa
cilvēku, kas stāvēja pie džipa, kurā bija sakrauti vairāki brezenta maisi un zemē nolikti nelieli darbarīki. Tas bija momentuzņēmums, un daži cilvēki bija novērsušies no objektīva. Klēras pirksts bez vilcināšanās pastiepās, pieskaroties slaida auguma meitenei ar gariem, taisniem, gaišiem matiem līdz lāpstiņām. Viņa uzsita pa fotogrāfiju un mēmi pamāja Rodžeram.
- īsti droši nevar pateikt, viņš klusi viņai sacīja.
- Kas ir, mīļais? Endrūsas kundze ievaicājās, izklaidīgi palūkojoties pāri briļļu malai. A, jūs nerunājat ar mani. Tad jau viss kārtībā, es atradu labāku. Tomēr visu seju, vienalga, nevar redzēt viņa it kā pagriezusies sāniski -, bet šī ir labāka. Sekretāre uzmeta jauno uzņēmumu virsū iepriekšējam ar uzvarošu žviks.
Šajā fotogrāfijā varēja redzēt vecāku vīru ar pusmēness brillēm un to pašu gaišmataino meiteni, abi bija pārliekušies pāri galdam ar sarūsējušām motora detaļām, tā vismaz Rodžeram izskatījās, bet tie noteikti bija vērtīgi vēstures priekšmeti. Meitenes mati slīga gar vaigiem un galva bija pavērsta pret vecāko vīru, bet īsā, taisnā deguna līnija, mīlīgi noapaļotais zods un skaisti izliektās lūpas bija skaidri saskatāmas. Acis bija vērstas uz leju, paslēptas aiz garām, biezām skropstām. Rodžers nomāca nevilšu vēlmi atzinīgi iesvilpties. Tas nekas, ka no viņa senčiem, viņa bija īsta drostaliņa, puisis necienīgi nodomāja.
Viņš palūkojās uz Klēru. Viņa, neko nesakot, pamāja ar galvu. Viņa bija bālāka nekā citkārt, un Rodžers redzēja, ka kaklā strauji sitas pulss, bet viņa, kā parasti, savaldīga pateicās Endrūsas kundzei.
- Jā, tā ir īstā. Domāju, ka mēs labprāt aprunātos ar direktoru, ja viņš ir brīvs.
- Nu, es iešu apjautāties, mīļie. Vai varu viņam pateikt, par ko būs runa?
Rodžers vēra vaļā muti, meklējot kādu aizbildinājumu, kad Klēra bez vilcināšanās aizpildīja pauzi.
- Redziet, mēs esam no Oksfordas, viņa sacīja. Edgersas kundze pieteikusies uz studiju stipendiju Arheoloģijas nodaļā un
uzdevusi institūtu kā rekomendējošu iestādi kopā ar visiem izglītības dokumentiem. Ja jums nebūtu iebildumu…?
- 0 jā, saprotu. Izskatījās, ka šis paskaidrojums atstājis uz Endrūsas kundzi iespaidu. Oksforda. Padomā tik! Pajautāšu doktoram Makjūenam, vai viņš var jūs pieņemt.
Kad viņa pazuda aiz baltajām durvīm, apstājoties tikai īsa, pieklājības klauvējiena dēļ, Rodžers pieliecās un iečukstēja Klērai ausī.
- Oksfordā nav Arheoloģijas nodaļas, viņš nošņāca, un jūs to zināt.
- Jūs to zināt, viņa bikli sacīja, un es to zinu, kā jūs tik prātīgi norādījāt. Bet pasaulē ir milzum daudz cilvēku, kuri to nezina, un mēs tikko esam satikuši vienu no viņiem.
Baltās durvis vērās.
- Cerēsim, ka viņi te nav sevišķi attapīgi, Rodžers sacīja, noslaukot pieri, vai ka jūs protat veikli melot.
Klēra piecēlās, uzsmaidot aicinošajai Endrūsas kundzei, un turpināja runāt ar vienu mutes kaktiņu.
- Es? Es, kas Francijas karaļa uzdevumā lasu cilvēku dvēselēs? Viņa nopurināja svārkus tā, ka tie nošūpojās. Tas būs īsts saldais ēdiens.
Rodžers ironiski paklanījās, pamādams viņai uz durvīm.
- Aprиs vous, kundze.
Kad viņa izgāja priekšā, Rodžers čukstus piebilda:
- Aprиs vous, le dйluge1 . Klēras pleci saspringa, bet viņa nepagriezās atpakaļ.
Rodžeram par lielu izbrīnu, tas bija viegli. Viņš īsti nezinaja, vai tur vainīga Klēras maldināšanas prasme vai doktora Makjūena paša izklaidība, bet viņu viltotā identitāte netika apšaubīta. Likās, ka direktoram pat prātā nenāca, ka Oksforda diezin vai sūtītu cilvēku
vervētājus iefiltrēties Invemesas mežonīgajos laukos, lai apvaicātos par potenciālu studentu dzīvi. Bet Rodžeram radās sajūta, ka kaut kas nodarbina doktora Makjūena prātu; varbūt viņa spriešanas spējas nedarbojās tik skaidri kā parasti.
- Nuuu… jā, Edgersas kundzei, neapšaubāmi, ir gaišs prāts. Ļoti gaišs, direktors sacīja, it kā gribētu pārliecināt pats sevi. Viņš bija gara auguma, kalsns vīrs ar garu augšlūpu kā kamielim, kura drebēja, kamēr viņš nedroši meklēja katru jaunu vārdu. Vai jūs esat… vai viņa… tas ir… Viņš aizklīda domās, lūpa raustījās, tad sacīja: Vai jūs esat kādreiz satikuši Edgersas kundzi? viņš pēdīgi izgrūda.
- Nē, Rodžers sacīja, ar zināmu bardzību noskatot doktoru Makjūenu. Tāpēc jau mēs ievācam par viņu ziņas.
- Vai ir kaut kas… Klēra apklusa, neuzkrītoši mudinot atklāt ko vairāk, ko, jūsuprāt, doktor Makjūen, komisijai vajadzētu zināt? Viņa paliecās uz priekšu un iepleta acis. Ziniet, informāciju mēs vācam pilnīgi konfidenciāli. Bet ir ļoti svarīgi, lai mēs būtu labi informēti; runa ir par vietu, kur nepieciešama uzticēšanās.
Rodžers ar lielāko prieku būtu Klēru nožņaudzis, bet doktors Makjūens zinīgi māja ar galvu un lūpa drebēja kā traka.
- 0 jā, mīļā kundze. Jā, protams. Ministrija. Es pilnībā saprotu. Jā, jā. Nu, es… hm, varbūt ziniet, es nekādā gadījumā nevēlētos jūs maldināt. Un tā, bez šaubām, ir brīnišķīga izdevība…
Tagad Rodžers vēlējās nožņaugt viņus abus. Klēra noteikti bija pamanījusi, ka viņa klēpī saliktās rokas dreb no šīs nevaldāmās vēlēšanās, jo viņa noteikti pielika punktu direktora vāvuļošanai.
- Mūs galvenokārt interesē divas lietas, viņa moži sacīja, atverot piezīmju grāmatiņu un atspiežot to uz ceļa, it kā lai pierakstītu faktus. “Nopirkt pudeli heresa T. kundzei,” Rodžers ar acu kaktiņu izlasīja. “Šķiņķis piknikam.”
- Mēs vēlamies zināt, pirmkārt, jūsu viedokli par Edgersas kundzes stipendiju, un, otrkārt, ko jūs par viņu domājat kā personību. Pirmām kārtām mēs esam paši novērtējuši, viņa ievilka mazu ķeksīti bloknotā blakus ierakstam “apmainīt ceļotāju čekus”, bet