- Kā jūs domājat, vai viņa zina?
Jautājums, kas izskanēja pieklusinātā tonī, solot vissulīgākās tenkas, manas ausis sasniedza tieši tajā brīdī, kad grasījos iet iekšā istabā. Tāpēc es apstājos uz sliekšņa, lai mani neredz.
Runāja Marija d’Arbanvila. Šī dāma, kuru viņas pavecā vīra sabiedriskā stāvokļa dēļ uzņēma ikvienā vietā un kura bija komunikabla pat pēc franču mērauklas, dzirdēja visu, ko Parīzes apkārtnē bija vērts dzirdēt.
- Ko tad? atjautāja Luīze; viņa runāja savā augstajā, skaļajā balsī, un kā jau dzimušai aristokrātei viņai piemita tāda pašapziņa, ka viņai nenāca ne prāta raizēties, ko kurš dzird.
- 0, jūs neko vēl nezināt! Marija uzklupa šiem vārdiem kā kaķēns, kas priecīgs, ka nomedījis rotaļām jaunu peli. Mīļā pasaulīt! Protams, es pati to dzirdēju tikai pirms stundas.
Un skrējusi pa īsāko ceļu šurp, lai izstāstītu man, es nodomāju. Vienalga, kas bija “tas”. Nospriedu, ka lielākas izredzes dzirdēt nesaīsinātu versiju man ir no pašreizējās stratēģiskās vietas gaiteni.
- Runa ir par Broktūrekas kungu, Marija izdvesa, un man nevajadzēja viņu redzēt, lai iztēlotos, kā šī tenku vācele paliecas uz priekšu, kā zaļās acis, dzirksteļojot no prieka par jaunajām ziņām, šaudās uz visām pusēm. Šorīt viņš izsaucis uz dueli kādu angli… saplēsušies par priekameitu!
- Ko! es noelsos, bet šo skaņu nomāca Luīzes izbrīna sauciens. Steigšus pieķēros mazam galdiņam un turējos, bet acu priekšā griezās melni punkti un pasaule šķīda pa vīlēm.
- 0 jā! Marija turpināja. Žaks Vensāns bija klāt; viņš visu izstāstīja manam vīram. Tas noticis tajā bordeli netālu no zivju tirgus iedomājieties, iet uz priekamāju tik agri no rīta! Vīrieši gan ir savādi. Lai nu kā, Žaks bija dzēris kopā ar Ellzas madāmu, kura vada to iestādi, kad pēkšņi augšstāvā kāds drausmīgi iekliedzies, tad atskanējis blīkšķis un vēlāk jau klaigas.
Viņa apklusa, lai ieelpotu un dramatiski iepauzētu -, varēja dzirdēt, ka tiek liets kāds šķidrums.
- Žaks, protams, meties uz kāpnēm nu, tā vismaz viņš saka. Es gan domāju, ka viņš noslēpās aiz dīvāna Žaks ir tāds zaķpastala. Kādu laiku vēl skanējuši kliedzieni un blīkšķi, tad nodārdējis briesmīgs grāviens un pa kāpnēm klupdams krizdams novēlies angļu džentlmenis, puspliks, bez parūkas, viņš streipuļojis un atsities pret sienām. Un kā jūs domājat, kas parādījies kāpņu augšgalā kā īsts Dieva dusmu iemiesojums mūsu pašu petit Džeimss!
- Nē! Es būtu gatava zvērēt, ka viņš nu ir pēdējais, kurš… bet turpiniet! Kas notika tālāk?
Klusi nošķinda, tējas tasei atsitoties pret apakštasīti, un tūlīt atkal ierunājās Marijas balss, kur aizrautība bija ņēmusi virsroku pār slepenību.
- Nu… vīrietis brīnumainā kārtā tika lejā pa kāpnēm uz savām kājām, uzreiz apcirtās un paskatījās augšup uz Tūrekas kungu. Žaks stāsta, ka šis cilvēks izturējies ļoti savaldīgi, ja ņem vērā, ka
tikko ar kājas spērienu nolidināts pa kāpnēm, turklāt vēl ar vaļēju bikšupriekšu. Viņš smaidījis… ziniet, ne jau īstu smaidu, nu, tādu ņirdzīgu smīnu… un sacījis: “Nav vajadzības palaist rokas, Freizer; gan jau jūs būtu varējis pagaidīt savu kārtu. Man bija licies, ka jums ir gana ar to, ko dabūjat mājās. Bet dažiem vīriešiem sagādā baudu par to maksāt.”
Luīze izdvesa skaņas, kas liecināja, ka viņa ir satriekta.
- Cik šausmīgi! Canaille'! Bet, zināms, nav jau ko pārmest Tūrekas kungam… Dzirdēju, kā balss saspringst, draudzībai cīnoties ar alkām patenkot. Tenkošanas kāre, protams, uzvarēja.
- Tūrekas kungs šobrīd nevar izbaudīt sievas tuvību; viņa gaida bērnu, un radušies bīstami sarežģījumi. Tāpēc dabiski, ka viņš savām vajadzībām risinājumu rod bordelī. Kurš gan darītu citādi? Bet turpiniet, Marij! Kas notika tālāk?
- Labi. Marija ievilka elpu, jo tuvojās stāsta kulminācija.
- Tūrekas kungs noskrēja pa kāpnēm, sagrāba angli pie rīkles un purināja kā žurku!
- Non! Ce n’estpas vrai!2
- 0 jā! Madāmai vajadzēja atsaukt trīs kalpotājus, lai viņu apturētu… tāds brīnišķīgs, liels vīrietis, vai ne? Tik nevaldāms!
- Jā, bet tālāk?
- 0… nu, Žaks stāsta, ka anglis kādu bridi smagi elpojis, tad izslējies un sacījis Tūrekas kungam tā: “Nu daudz netrūka, lai jūs mani būtu gandrīz nogalinājis jau otru reizi, Freizer. Kādu dienu jums tas var izdoties.” Tad Tūrekas kungs sācis lādēties tajā briesmīgajā skotu valodā es nesaprotu ne vārda, bet jūs? un izrāvies no rokām kalpiem, kas viņu turējuši, un ar kailu plaukstu iesitis anglim pa seju pļauku, Luīze par šādu apvainojumu noelsās, un sacījis: “Rīt saullēktā tu būsi miris!” Pēc tam viņš apcirties riņķī un uzskrējis pa kāpnēm, bet anglis devies projām. Žaks teica, ka viņš izskatījies gluži balts nav jau ari brīnums! Iedomājieties tikai!
Es spēju to iedomāties.
1 Nelietis. (Franču vai.)
2 Nē! Tas nevar būt! (Franču vai.)
- Vai jums kas kaiš, kundze? Magnusa rūpju pilnā balss apslāpēja Luīzes tālākos izsaucienus. Es izstiepu roku, mēģinot kaut kur pieķerties, un sulainis to uzreiz satvēra, ar otru atbalstīdams mani zem elkoņa.
-Jā. Nejūtos labi. Lūdzu… pasakiet dāmām… Es vārgi pamāju uz dzīvojamās istabas pusi.
- Protams, kundze. Vienu mirklīti, bet tagad ļaujiet, es jūs pavadīšu līdz guļamistabai. Šeit, chиre Madame… Mierinoši kaut ko dudinādams un balstīdams, Magnuss uzveda mani pa kāpnēm. Pieveda pie dīvāna un, apsolījis tūlīt uzsūtīt man palīgā istabeni, devās projām.
Es negaidīju palīdzību. Kad biju attapusies no pirmā trieciena, es gluži labi varēju pārvietoties, tāpēc piecēlos un devos pāri istabai, kur uz tualetes galdiņa stāvēja mana mazā zāļu lādīte. Nedomāju, ka tagad ģībšu, bet lādītē bija pudelīte ar ožamo spirtu, kuru gribēju nolikt pa rokai, katram gadījumam.
Es pacēlu vāku un sastingusi vēros lādē. Vienu mirkli manas smadzenes atteicās pieņemt to, ko redzēja acis, salocītu, baltu papīra gabaliņu, kas stāvus bija ielikts starp krāsainajām pudelītēm. Kā garāmejot pamanīju, ka, sniedzoties pēc zīmītes, man drebēja pirksti; tikai pēc vairākkārtīgiem mēģinājumiem man izdevās lapiņu atlocīt.
“Piedod.” Šis vārds melniem, drukātiem burtiem bija rūpīgi ierakstīts pašā lapas vidū, un apakšā tikpat rūpīgi bija uzvilkti iniciāļi “Dž”. Un zem tiem vēl trīs vārdi, steigā uzskrīpāti kā izmisīga piebilde: “Es nevaru citādi!”
- Tu nevari citādi, es nomurmināju pie sevis, un tad man saļima kājas. Gulēdama uz grīdas, kad man virs galvas miglaini zibēja kokgrebumiem rotāto griestu paneļi, es nācu pie secinājuma: astoņpadsmitā gadsimta sieviešu tendenci ģībt vienmēr biju saistījusi ar cieši savilktajām korsetēm, bet tagad sliecos to izskaidrot ar astoņpadsmitā gadsimta vīriešu stulbumu.
Kaut kur netālu atskanēja izbaiļu pilns kliedziens, un tūlīt izpalīdzīgas rokas pacēla mani no grīdas; jutu, ka iegrimstu mīkstajā,
ar vilnu pildītajā matracī, uz pieres un delnu locītavām uzgūla vēsas, pēc etiķa smaržojošas kompreses.
Drīz vien atguvu visas maņas, bet nepavisam nebiju noskaņota runāt. Tomēr pārliecināju kalpones, ka atkal jūtos labi, izdzinu viņas no istabas un, atlaidusies spilvenos, mēģināju sakopot domas.