Anglis, protams, bija Džeks Rendels, un Džeimijs bija devies viņu nogalināt. Tā bija vienīgā skaidrā doma virmojošajā šausmu un prātojumu muklājā, kas pildīja manu prātu. Un tomēr kāpēc? Kas varēja likt Džeimijam lauzt man doto solījumu?
Cenšoties rūpīgi izanalizēt Marijas attēlotos notikumus patiesībā jau trešajā atstāstījumā -, nonācu pie secinājuma, ka tur noteikti slēpjas kaut kas vairāk nekā tikai šoks, ko sagādāja negaidīta tikšanās. Es pazinu kapteini, turklāt daudz labāk, nekā būtu vēlējusies. Un, ja es par kaut ko biju puslīdz pārliecināta, tad par to, ka Rendels nebija pircis parastos pakalpojumus, ko piedāvā bordelis, vienkārša izprieca ar sievieti nebija viņa dabā. Lai gūtu baudu, viņam vajadzēja sāpes, bailes, pazemojumu.
Protams, arī šīs preces varēja nopirkt, lai arī par augstāku cenu. Strādājot Eņģeļu slimnīcā, biju redzējusi pietiekami, lai zinātu, kas bija Ies putains1 , kuru amata prasmes neslēpās starp kājām, bet spēcīgos kaulos zem dārgas, jutīgas ādas, uz kuras nekavējoties parādās zilumi un pātagu un sitienu pēdas.
Un, ja Džeimijs, kura gaišo ādu klāja rētas, ko atstājuši Rendela baudas brīži, nejauši uzdūries kapteinim, kas līdzīgā veidā izklaidējās ar vienu no iestādes dāmām… Tas, es domāju, spēja viņam likt aizmirst jebkādus solījumus un savaldību. Uz viņa auguma, tieši zem kreisā krūtsgala, atradās maza rētiņa sīka, gaiša kumpiņa, kur Džeimijs bija izgriezis no savas miesas Džonatana Rendela sakarsētā zīmoggredzena iededzināto zīmi. Niknums, kas ļāva labāk paciest sakropļojumu nekā nēsāt kauna zīmi, viegli varēja izlauzties atkal, lai iznīcinātu tā izraisītāju un viņa nelaimīgos pēcnācējus.
- Frenk! es sacīju, un mana kreisā roka neviļus saliecās ap spožo zelta laulības gredzenu. Ak, mīļais Dievs. Frenk! Džeimijam Frenks bija tikai rēgs, miglaina cerība, ka tas nepieciešamības gadījumā būs mans patvērums. Man Frenks bija vīrietis, ar kuru biju dzīvojusi kopā, ar kuru biju gulējusi vienā gultā, kuram devusi savu augumu un visbeidzot, kuru biju pametusi, lai paliktu ar Džeimiju Freizeru.
- Es nevaru, čukstēju tukšajam gaisam, mazajam sarunbiedram, kurš slinki staipījās un grozījās, mana satraukuma netraucēts.
- Es nevaru ļaut viņam to darīt!
Pēcpusdienas gaisma bija sabiezējusi mijkrēšļa pelēkajās ēnās, un istabu šķietami piepildīja pasaules gala izmisums. “Rīt saullēktā tu būsi miris!” Šovakar atrast Džeimiju nebija nekādu cerību. Es zināju, ka viņš neatgriezīsies Tremulīna ielā; ja viņš domātu nākt mājās, tad nebūtu atstājis zīmīti. Viņš nemūžam nespētu visu nakti gulēt man blakus, zinot, ko nodomājis darīt no rīta. Nē, viņš, bez šaubām, būs meklējis pajumti kādā iebraucamā vietā vai krogā, lai vienatnē sagatavotos taisnās tiesas izpildei, kuru bija zvērējis īstenot.
Domāju, ka zinu, kur varētu tikt izpildīts spriedums. Viņa atmiņā ļoti skaidri bija saglabājies pirmais duelis, tāpēc Džeimijs gatavojoties bija nogriezis matus. Jutos pārliecināta, ka šīs atmiņas uzradās arī tad, kad vajadzēja izraudzīties vietu, kur izrēķināties ar ienaidnieku. Buloņas mežā, netālu no Septiņu svēto takas. Mežs bija iecienīta vieta, kur izcīnīt ar likumu aizliegtās divkaujas, jo koku biezoknis slēpa duelantus no nevēlamām acīm. Rīt viens no krēslainajiem laukumiņiem kļūs par liecinieku tam, kā satiksies Džeimijs Freizers ar Džeku Rendelu. Un mani.
Gulēju gultā, rokas cieši saņēmusi uz vēdera, neapgrūtinot sevi ne ar izģērbšanos, ne segas meklēšanu. Vēroju, kā krēsla kļūst par melnu tumsu, un zināju, ka šonakt es neaizmigšu. Cik spēju, smēlos mierinājumu no mana auguma neredzamā iemītnieka vieglajām kustībām, bet ausīs man atbalsojās Džeimija vārdi: “Rīt saullēktā tu būsi miris!”
Buloņas mežs bija neliela, gandrīz neskarta tīraudze, kas it kā neiederīgi bija pieķērusies Parīzei pašā malā. Runāja, ka biezoknī bez lapsām un āpšiem manīti arī vilki, bet šie stāsti ne mazākajā mērā nebiedēja iemīlējušos pārīšus, kas zālē zem koku zariem nodevās kaisles rotaļām. Te varēja aizbēgt no lielpilsētas trokšņa un netīrumiem, un tikai ģeogrāfiskais novietojums neļāva tam kļūt par atpūtas vietu aristokrātiem. Tāpēc pastāvīgi mežā uzturējās vietējie galvenokārt tie, kas dzīvoja tuvumā, lielo ozolu un gaišo bērzu pavēnī varēja uz brīdi atvilkt elpu, un tie, kas ieradās no tālienes, cenšoties rast kādu noslēgtu stūrīti.
Mežs nebija liels, tomēr pārāk plašs, lai, meklējot divkaujai piemērota izmēra laucīti, būtu iespējams to izstaigāt kājām. Naktī bija sācis līt, un rītausma svīda negribīgi, cauri tumšu mākoņu kārtai īdzīgi sārtodama debesis. Mežs čukstus sarunājās ar sevi, vieglā lietus lāšu pakšķēšana uz lapām sajaucās ar klusinātu lapainu zaru čabēšanu un berzēšanos.
Pa ceļu, kas vijās cauri Buloņas mežam, brauca kariete un apstājās netālu no pēdējā noplukušu ēku pudura. Biju pateikusi kučierim, kas darāms; viņš noslīdēja no bukas, sapina zirgus un pazuda starp mājām. Mežmalā dzīvojošie ļaudis zināja, kas notiek koku aizsegā. Nevarēja būt pārāk daudz divkaujai piemērotu vietu; un vietējiem tās noteikti nebija noslēpums.
Atlaidos pret sēdekļa atzveltni un, drebinādamās pirmsausmas dzestrumā, ciešāk ietinos biezajā apmetnī. Es jutos briesmīgi, mani nospieda bezmiegā aizvadītās nakts nogurums, un pakrūtē bija iegūlis baiļu un bēdu smagums. Bet pāri visam manī kūsāja niknums, kuru es centos atvairīt, jo tas varēja traucēt izpildīt uzdevumu, kura dēļ biju te ieradusies.
Tomēr, kad vien zaudēju modrību, kā šobrīd, dusmas atkal un atkal bija klāt un uzmutuļoja no jauna. “Kā viņš varēja tā rīkoties?” mans prāts nemitējās purpināt saltā niknumā. Man nevajadzēja atrasties te, man vajadzēja mierīgi gulēt mājās Džeimijam pie
sāniem. Man nevajadzēja dzit viņam pēdas un, cīnoties ar dusmām un slimību, censties viņu apturēt. Pēc brauciena karietē muguras lejasdaļā bija iemeties mokošu sāpju mezgls. Jā, viņš varēja būt satraukts, to es spēju saprast. Bet, Dieva dēļ, uz kārts bija likta cilvēka dzīvība. Kā gan viņa stulbais lepnums varēja būt svarīgāks par to? Un pamest mani, nepaskaidrojot ne vārda! Ļaut man par notikušo uzzināt no kaimiņu tenkām.
- Tu man apsolīji, Džeimij, velns un elle, tu man apsolīji! es čukstēju pie sevis. Mežā valdīja klusums, no kokiem pilēja ūdens, un visam pāri klājās dūmaka. Vai viņi jau bija te? Vai viņi būs te? Vai esmu kļūdījusies savos minējumos?
Atkal parādījās kučieris kopā ar pusaudzi ap gadiem četrpadsmit, kurš veikli uzlēca uz bukas blakus kučierim un norādīja ar roku, ka jābrauc uz priekšu un pa kreisi. īsi noplīkšķinājis pātagu un noklakšķinājis mēli, kučieris paskubināja zirgus lēnos rikšos, un mēs iegriezāmies pa ceļu ēnainajā mežā, kas tikko sāka mosties.
Divas reizes mēs apstājāmies, puika nolēca zemē, iešāvās krūmos, bet ikreiz pēc maza brītiņa atkal parādījās un noraidoši papurināja galvu. Trešajā reizē viņš joņoja atpakaļ un izlūka sejā rakstītais satraukums bija tik nepārprotams, ka es jau biju atvērusi karietes durvis, iekams viņš tika tik tuvu, lai varētu uzsaukt kučierim.
Rokā man bija sagatavota nauda; satvērusi zēna piedurkni, iegrūdu to viņam saujā un sacīju:
- Parādi man, kurā vietā! Ātri, ātri!
Es gandrīz nemanīju ne zarus, kas, savijušies virs takas, kavēja iešanu, ne to, ka, spraucoties cauri krūmiem, manas drēbes drīz izmirka slapjas. Taku sedza mīksts kritušo lapu klājiens, un ne mani, ne mana pavadoņa soļi nesacēla troksni, kad es steidzos uz priekšu, kur vīdēja zēna novalkātais, slapjiem traipiem izraibinātais krekls.