Vispirms es viņus sadzirdēju un tikai tad ieraudzīju duelis bija jau sācies. Miklie krūmi slāpēja metāla šķindoņu, tomēr to varēja skaidri sadzirdēt. Lietainajā rītausmā putni nedziedāja, bet man ausīs zvanīja cīņas nāvējošā balss.
Tas bija liels klajums, kas atradās dziļi mežā, bet te varēja nokļūt gan pa taku, gan pa ceļu. Pietiekami plašs, lai nodrošinātu vietu, kur kustēties diviem nopietnā divkaujā iesaistītiem cilvēkiem. Vīrieši cīnījās lietū, kreklos izmetušies; izmirkušais audums kļāvās pie miesas, izceļot gan plecu, gan mugurkaula apveidu.
Džeimijs bija teicis, ka ir labāks cīnītājs; varbūt tā arī bija, bet Džonatans Rendels tāpat nebija nekāds vārgulis. Lokans kā čūska viņš pieliecās un izvairījās no pretinieka ieroča, viņa zobens zibēja kā sudraba ilknis. Džeimijs kustējās tikpat ātri, tik liela auguma vīrietim tas izskatījās pārsteidzoši graciozi, viņam bija veiklas kājas un droša roka. Es stāvēju kā zemē ieaugusi un vēroju, baidoties iesaukties, lai nenovērstu Džeimija uzmanību. Viņi virpuļoja ciešā lokā, sitot un atvairot sitienus, kājas viegli kā dejā skāra velēnas.
Es nekustējos un tikai skatījos. Biju devusies ceļā vēl naktī, lai viņus atrastu un apturētu. Un atradusi nevarēju neko iesākt, jo baidījos, ka mana iejaukšanās kļūtu liktenīga. Šobrīd es varēju vienīgi gaidīt, lai redzētu, kurš no maniem vīriešiem mirs.
Rendels bija pacēlis asmeni uz augšu, lai atvairītu sitienu, bet viņš nerīkojās pietiekami ātri, lai savaldītu mežonīgo spēku, kurš izsita no rokas zobenu, kas aizlidoja pa gaisu.
Es atvēru muti, lai kliegtu. Gribēju saukt Džeimiju vārdā, apturēt viņu tagad, šajā Dieva dāvātajā brīdī, kad pretinieks ir atbruņots un nāvējošais trieciens vēl nav dots. Patiesībā es kliedzu, bet skaņa, kas nāca man pār lūpam, bija vārga un aizžņaugta. Kamēr es tur stāvēju un skatījos, smeldzošās sāpes mugurā bija kļuvušas stiprākas un sagrāba mani kā dūrē. Tagad es jutu, ka kaut kas pārtrūkst, it kā dūre būtu atrāvusi vaļā to, ko līdz šim bija turējusi ciet.
Izmisīgi tvarstījos ar rokām, cenšoties pieķerties tuvākajam zaram. Redzēju Džeimija seju, savilktu tādā kā apskaidrotā ekstāzē, un sapratu, ka cauri vardarbības miglai, kas viņu apņēma, līdz viņa ausīm neizlaužas ne skaņa. Viņš neredz neko citu kā vien savu mērķi. Līdz cīņa būs galā. Rendels, kāpdamies atpakaļ no nepielūdzamā zobena asmens, paslīdēja pielijušajā zālē un nokrita. Viņš izlieca muguru, mēģinot piecelties, bet zāle bija slapja. Krekls
priekšā bija saplēsts, galva atliekta atpakaļ, tumšie mati lietū izmirkuši, rīkle atklāta kā vilkam, kurš lūdz žēlastību. Bet atriebība žēlastības nepazīst un draudīgais asmens meklēja ko citu, ne kailo kaklu.
Cauri melnējošajai miglai es redzēju, kā nolaižas Džeimija zobens, graciozi un nāvējoši, salts kā nāve. Zobena smaile pieskārās briežādas bikšu jostai, pārcirta un pagriezienā pārplēsa; dzeltenbrūnās bikses pēkšņi kļuva tumšas no melni sarkano asiņu gāzmas.
Asinis karstā straumē plūda man pa kājām, un saltums no manas ādas spiedās uz iekšu, uz centru. Kauls, kur iegurnis savienojās ar mugurkaulu, pārlūza. Jutu katru sāpju vilni, kas kā zibens spēriens aiztraucās pa manu muguru, lai eksplodētu un uzliesmotu manu gurnu traukā, iznīcības šautra, kas aiz sevis atstāj izdedzinātus un nomelnējušus laukus.
Mans ķermenis, tāpat kā mani jutekļi, likās sadalāmies gabalos. Es neko neredzēju un arī nesapratu, vai man acis ir vaļā vai ciet; viss griezās tumsā, kurā laiku pa laikam sakustējās raksti, kādus bērns redz naktī, kad piespiež dūres pie acu plakstiem.
Uz sejas, kakla un pleciem krita lietus lāses. Katra smagā pile auksta nokrita uz manas ādas, tad izšķīda siltā straumītē, kas slīdēja lejup pa nosalušo ķermeni. Šī sajūta bija skaidri izteikta atšķirībā no plosošajām sāpēm kaut kur zemāk, kas tuvojās un atkāpās. Centos pievērst domas tām, ar varu vairīties no klusās, tālās balss smadzeņu centrā, kas, šķiet, uzskaitīja klīniskus simptomus: “Tev, protams, sākusies asiņošana. Spriežot pēc apjoma, visticamāk, plīsusi placenta. Iznākums parasti ir letāls. Asins zudums izskaidro nejutīgumu rokās un kājās un redzes traucējumus. Runā, ka pēdējā zūdot spēja dzirdēt; šķiet, tā ir taisnība.”
Vai tā bija pēdējā no maņām, kas vēl nebija zudusi, tomēr ne, dzirde man joprojām darbojās. Un es saklausīju cilvēku balsis, vairums no tām bija ārkārtīgi satrauktas, dažas centās saglabāt mieru, bet visas runāja franču valodā. Vienu vārdu es varēju dzirdēt un saprast savu vārdu, kas tika atkārtots atkal un atkal, bet kaut kur ļoti tālu.
- Klēra! Klēra!
- Džeimij, es mēģināju pateikt, bet manas lūpas no aukstuma bija stīvas un nejutīgas. Jebkāda kustība bija pāri maniem spēkiem. Jezga man blakus pierima; bija ieradies kāds, kurš vismaz vēlējās rīkoties tā, it kā zinātu, kas darāms.
Varbūt arī zināja. Saudzīgi tika izņemts man starp kājām piemirkušais svārku kamols un tā vietā stingri piespiests auduma vīstoklis. Izpalīdzīgas rokas pagrieza mani uz kreisajiem sāniem un piespieda ceļus pie krūtīm.
- Vediet viņu uz slimnīcu, teica kāda balss man pie auss.
- Tik ilgi viņa nenodzīvos, cita pesimistiski pareģoja. Tikpat labi varam dažas minūtes pagaidīt un tūlīt sūtīt pēc līķratiem.
- Nē, vēl kāda balss uzstāja. Asiņošana mitējas. Iespējams, sieviete izdzīvos. Turklāt es viņu pazīstu esmu viņu redzējis Eņģeļu slimnīcā. Vediet viņu pie mātes Hildegardes.
Sakopoju visus atlikušos spēkus, un man izdevās nočukstēt:
- Māte. Tad pārstāju cīnīties un ļāvu tumsai mani apņemt.
25 nodaļa Ķeceris Raimons
Augstos, velvētos griestus balstīja gotiskas kolonnas, kas raksturīgas 14. gadsimta arhitektūrai, no stabiem paceļas četras ribas un savienojas divkārši sakrustotās arkās.
Zem vienas no arkām atradās mana gulta, ap kuru bija apvilkti plāni aizkari, lai kaut cik norobežotu manu guļvietu. Taču velves centrālais punkts neatradās tieši virs manis; gulta stāvēja dažas pēdas sāņus. Šis apstāklis man nedeva mieru ikreiz, kad es pacēlu acis pret griestiem; visu laiku mocījos ar vēlēšanos pabīdīt gultu, kaut ar gribasspēku, it kā atrašanās tieši zem jumta viduspunkta varētu palīdzēt man atrast ceļu arī uz savu kodolu.
Ja man tāds vēl vispār bija. Mana miesa likās sasista un sāpēja kā pēc pēriena. Locītavas smeldza un šķita izļodzījušās kā skorbuta izcilāti zobi. Biju apsegta ar vairākām biezām segām, bet tās varēja tikai noturēt siltumu, bet man tā nebija. Lietainās rītausmas dzestrums bija iespiedies man dziļi kaulos.
Visus šos fiziskos simptomus es vēroju objektīvi, it kā tie nebūtu manējie; neko citu es nejutu. Smadzeņu aukstais, loģiskais kodoliņš nekur nebija zudis, bet sajūtu apvalks, caur kuru parasti tika izfiltrētas tā izpausmes, bija izgaisis, miris, paralizēts vai vienkārši vairs neeksistēja. Es nezināju, kas ar to noticis, un man arī bija vienalga. Gulēju Eņģeļu slimnīcā jau piekto dienu.
Mātes Hildegardes garie pirksti cauri naktskrekla kokvilnas audumam saudzīgi, bet apņēmīgi mani iztaustīja, cenšoties iespiesties mana vēdera dzīlēs, meklējot savilktās dzemdes cietās malas.
Taču miesa viņas rokās bija mīksta un padevīga kā nogatavojies auglis. Kad pirksti iespiedās dziļāk, es saviebos, bet viņa savilka pieri un kaut ko purpināja pie sevis, iespējams, lūgšanu.