Šajā purpināšanā es saklausīju cilvēka vārdu un iejautājos:
- Raimons? Jūs pazīstat metru Raimonu? Man būtu grūti iztēloties nesaderīgāku pāri kā šī biedējošā mūķene un mazais rūķītis no miroņgalvu alas.
Māte Hildegarde izbrīnā spēji savilka biezās uzacis.
- Ak tad metrs Raimons? Tas ķeceris un šarlatāns? Que Dieu nous en garde! Lai Dievs mūs sargā.
- O! Man likās, ka jūs teicāt “Raimons”.
- Ahā. Pirksti jau atkal čakli darbojās, taustot, vai cirkšņos nav palielinātu limfmezglu bumbuļu, kas liecinātu par infekciju. Es zināju, ka ir; pati biju tiem uzdūrusies, kad izmisīga nemiera dzītas rokas slīdēja pār tukšo augumu. Jutu dziļi kaulos drudzi, sāpes un aukstumu, kas, spiežoties uz āru, sasnieguši ādu, uzliesmos.
- Es lūdzos Svēto Raimonu, nedzimušo aizstāvi, māte Hildegarde paskaidroja, mērcēdama auduma gabalu aukstā ūdenī.
- Viņš sniedz nenovērtējamu palīdzību grūtām sievietēm.
- Pie kurām es vairs nepiederu. Neskaidri pamanīju mūķenes sejai pārslīdam sāpju izteiksmi, tā tūlīt arī pazuda, jo viņa sāka atvēsināt manu pieri, veikli ar aukstu ūdeni samitrināja vaigu apaļumus un arī zemāk karstās, piesvīdušās rievas uz kakla.
No aukstā ūdens man pārskrēja drebuļi, un māte Hildegarde uzreiz nolika slapjo drānu, tad domīgi pataustīja man pieri.
- Svētais Raimons nav sīkumains, viņa viegli pārmetošā balsī sacīja. Es, piemēram, pieņemu jebkādu palīdzību, kādu vien spēju dabūt, un ieteiktu to darīt arī jums.
- Mmm. Es aizvēru acis, patveroties pelēkas miglas vālos. Likās, ka šoreiz miglā parādījušās blāvas ugunis kā īsi atplaiksnījumi, kad debess pamalē zibeņo vasaras negaiss.
Dzirdēju, kā, mātei Hildegardei izslejoties, noklikst rožukroņa ahāta krelles un no durvīm kāda māsa klusā balsī aicina slimnīcas priekšnieci uz vietu, kur kārtējo reizi šajā dienā radusies steidzami
risināma situācija. Māte Hildegarde bija jau gandrīz tikusi līdz durvīm, kad viņai prātā iešāvās kāda doma. Nošalcot smagajām drānām, viņa pagriezās un autoritatīvi ar pirkstu norādīja uz manas gultas kājgali.
- Podziņ! viņa uzsauca. Au pied, reste!1
Suns, tikpat noteikti kā saimniece, pussolī eleganti apcirtās un ielēca gultā. Tur tas brīdi mīdījās ar ķepām, trīs reizes apgriezās pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam, it kā gribētu noņemt savai noskatītajai atpūtas vietai lāstu, tad beidzot apgūlās man pie kājām un, dziļi nopūties, nolika purniņu uz priekšķepām.
Māte Hildegarde uz atvadām apmierināta nomurmināja “Que Dieu vous bйnisse, mon enfant!"2 un pazuda.
Cauri arvien biezākajai miglai un ledainajam stingumam, kas mani apņēma, es neskaidri izpratu šo žestu. Tā kā bērna, ko ielikt man rokās, nebija, viņa deva labāko aizvietotāju, kāds viņai pieejams.
Dzīvnieka spalvainā ķermeņa smagums, kas spieda manas kājas, sniedza nelielu miesisku mierinājumu. Podziņš gulēja nekustīgi kā tie suņi, kas bija nometušies karalim pie kājām uz sarkofāgu vāku gravējumiem Sendenī. Dzīvnieka siltums atkausēja manu pēdu marmora saltumu, suņuka klātbūtne bija patīkamāka gan par vientulību, gan cilvēku sabiedrību, jo Podziņš neko no manis neprasīja. Nekas nebija tā, kā es jutu, un man nebija nekā, ko dot.
Podziņš klusi nopurkšķināja un laidās miegā. Es uzvilku segu uz deguna un mēģināju sekot suņa piemēram.
Beidzot es iemigu. Un sapņoju. Drudža izraisītus noguruma un izmisuma sapņus, kuros man bezgalīgi vajadzēja mēģināt paveikt neizpildāmu uzdevumu. Nebeidzami ilgi mokoši centos kaut ko radīt akmeņainā, neauglīgā vietā. Redzēju biezu, pelēku dūmaku, kurā zaudējums velkas man līdzi kā dēmons miglā.
Uztrūkusies no miega, es ieraudzīju, ka Podziņš ir prom, bet viena es neesmu.
1 Pie kājas un palikt! (Franču vai.)
2 Lai Dievs tevi sargā, mans bērns! (Franču vai.)
Raimona mati bija apgriezti lidzeni, veidojot taisnu, kā ar lineālu novilktu līniju pāri platajai pierei. Biezās, sirmojošās krēpes viņš valkāja atsukātas atpakaļ, un tās nokarājās līdz pleciem, tāpēc masīvā piere izliecās uz priekšu kā akmens bluķis, pilnībā nomācot pārējo seju. Tagad šī seja, kas man, drudža nomocītai, atgādināja kapa plāksni, liecās pār manu gultu.
Raimons sarunājās ar māsām, tāpēc krunciņas un grumbas viegli kustējās; es iztēlojos, ka tās ir zem pašas kapakmens virskārtas iekalti burti, kas cenšas izlauzties līdz virsmai, lai mirušā vārds kļūtu izlasāms. Biju pārliecināta, ka tūlīt, tūlīt uz baltās plāksnes izveidosies mans vārds un tajā brīdī es patiešām nomiršu. Es izliecu muguru un iekliedzos.
- Nu, redziet! Viņa jūs negrib, vecais pretekli… jūs traucējat viņai gulēt. Tūlīt ejiet projām! Māte Hildegarde pavēloši satvēra Raimonu aiz rokas un vilka projām no gultas. Viņš pretojās, nekustēdams no vietas kā mauriņā iesakņojies akmens rūķis, bet mātei Hildegardei, kas nebija nekāda vārgā, palīgā nāca māsa Seleste, un par abām sievietes pacēla Raimonu un nesa projām, tikai kājas izmisīgi spirinājās gaisā, līdz viena koka tupele nokrita zemē.
Tā palika guļam, nokritusi uz sāniem, kantaina, spodri noberztās akmens plāksnes vidū. Augstās temperatūras dēļ, kas piekala skatienu vienam punktam, es nespēju atrauties no tupeles. Neskaitāmas reizes ar skatienu izsekoju pārsteidzoši gludi novalkātās malas izliekumam, ikreiz novēršot acis no necaurredzamās tumsas apava iekšienē. Ja es ļautu sev šajā tumsā ienirt, tad mana dvēsele tiktu izrauta un iegrūsta haosā. Acīm kavējoties tajā punktā, atkal sadzirdēju laika pārejas skaņas, kas plūda no akmeņu loka, un es izpletu rokas, izmisīgi iekrampējos matracī, meklējot kādu atbalsta punktu, lai noturētos šajā juceklī.
Pēkšņi pa aizkaru spraugu pašāvās roka ar smagā darbā sarkani sastrādātiem pirkstiem, paķēra tupeli un pazuda. Zaudējis pieturas punktu, kādu laiku'mans karstumu apmulsinātais prāts taustījās ap līnijām, kas atdalīja grīdas plāksnes, tad, ģeometriskās simetrijas nomierināts, pavērsās uz iekšu un, streipuļodams kā griezties beidzis vilciņš, nolikās gulēt.
Taču sapņi neatnesa mieru, un es pagurusi klumburoju pa labirintiem, ko veidoja nemitigi atkārtojošās figūras, bezgalīgas cilpas un līkumi. Un, kad beidzot ieraudzīju cilvēka sejas nepilnīgumu, izjutu dziļu atvieglojumu.
Un seja patiešām bija nepilnīga, savilkta zvērīgā grimasē, lūpas aizzīmogotas klusumā. Tikai tad, kad sajutu sev uz mutes roku, es sapratu, ka vairs neesmu aizmigusi.
Man pie auss pieliecās plata mute bez lūpām, kāda mēdz būt kuģa priekšgalā izgrebtiem tēliem.
- Klusējiet, ma chиre! Ja ieraudzīs, ka atkal esmu te, man beigas! Lielās, melnās acis šaudījās uz visām pusēm, vērojot, vai nepakustēsies aizkari.
Es lēnām pamāju ar galvu, un viņš atbrīvoja manu muti; no dziednieka pirkstiem gaisā novējoja ožamā spirta un sēra dvaka. Viņš bija kaut kur atradis vai nozadzis, es drūmi nodomāju apvalkātu pelēku mūka habitu, kas apslēpa netīro aptiekāra samta uzsvārci, bet dziļā kapuce sedza gan nodevīgos sudrabainos matus, gan atbaidošo pieri.
Drudža vīzijas nedaudz atkāpās, un to vietā stājās tas ziņkārības mazumiņš, kas man vēl bija atlicis. Vārguma dēļ nespēju izteikt vairāk par “Kas…?”, kad viņš atkal piespieda man pie lūpām pirkstu, tad norāva man pārklāto palagu.
Uzjautrināta noskatījos, kā večuks ātri atraisīja auklas pie krekla izgriezuma un pavēra to, atkailinot mani līdz jostasvietai. Rokas kustējās veikli un lietišķi, bez mazākās baudkāres. Es, protams, nedomāju, ka kāds spētu izvarot drudža nomocītu ģindeni, kāda es šobrīd biju, vēl jo vairāk tāpēc, ka to varētu izdzirdēt māte Hildegarde. Un tomēr…