Kā apburta pa gabalu vēroju Raimona plaukstas, kas saņēma manas krūtis. Tās bija platas un gandrīz kvadrātveida ar vienāda garuma pirkstiem, bet īkšķi, dīvaini slaidi un lokani, pārsteidzoši maigi apliecās ap krūtīm. Tos aplūkojot, es neparasti dzīvi atcerējos Merianu Dženkinsoni, meiteni, ar kuru kopā apmeklēju kursus Pembrukas hospitālī, un viņa kopmītnēs stāstīja sajūsminātajām
medmāsiņām, ka vīrieša īkšķu izmērs un veids precīzi atbilst viņa intīmāko piedēkļu kvalitātei.
“Tā ir taisnība, es zvēru,” Meriana apgalvoja, teatrāli atmezdama gaišos matus. Bet, kad mēs uzstājām, lai viņa min piemērus, tad tikai ķiķināja, šķobīja muti un izbolītām acīm norādīja uz leitnantu Henliju, kurš stipri atgādināja gorillu par spīti ļoti kustīgajiem un apjomīgajiem īkšķiem.
Lielie īkšķi maigi, bet stingri spiedās man miesā, un es jutu, ka mani piebriedušie krūšu galiņi atduras pret viņa aukstajām (salīdzinājumā ar manu karsto ādu) delnām.
- Džeimij! es nočukstēju, un man pārskrēja drebuļi.
- Kuš, madonna, Raimons mani apsauca. Balss bija klusa, laipna, bet tāda kā izklaidīga, it kā viņš, neskatoties uz to, ko darīja rokas, man nepievērstu uzmanību.
Es atkal nodrebēju, it kā karstums no mana ķermeņa pārietu uz viņu, tikai rokas nekļuva siltas. Pirksti palika vēsi, man sala, un mani kratīja drebuļi, kad drudzis, šūpojoties augšā lejā, tika izvadīts no maniem kauliem.
Cauri gultas aizkaru audumam izspiedās blāva novakares gaisma, un Raimona rokas uz manām baltajām krūtīm izskatījās tumšas. Taču ēnas starp resnajiem, netīrajiem pirkstiem nebija melnas. Man likās, tās bija… zilas.
Es aizvēru acis, un tūlīt plakstiņu iekšpusē parādījās daudzkrāsainu rakstu virpuļi. Kad es atkal atvēru acis, bija sajūta, ka kaut kas no krāsām vēl saglabājies un ietonē Raimona rokas.
Kad drudzis atkāpās un prāts kļuva skaidrāks, es samirkšķināju plakstus, cenšoties pacelt galvu, lai labāk redzētu. Raimons paspieda mazliet stiprāk, liekot man atgulties, un es ļāvu galvai atkrist uz spilvena, pūloties kaut ko saskatīt pāri krūtīm.
Tātad es to nebiju iztēlojusies… vai varbūt tomēr? Lai arī Raimona rokas pašas nekustējās, likās, ka pār tām šaudās blāva, krāsaina gaisma, lejot uz manas baltās ādas sārtu blāzmu un zilgu bālumu.
Manas krūtis sāka silt veselīgas miesas dabiskā siltumā, nevis drudža postošajā kvēlē. Caurvējš no durvju ailas atrada aizkaros
spraugu un sakustināja miklos matus pie deniņiem, bet tagad man vairs nesala.
Raimona galva bija noliekta, seju apslēpa aizlienētā habita kapuce. Likās, ka pagājis ilgs laiks, līdz viņš atstāja mierā manas krūtis un ļoti lēnām vilka plaukstas man pa rokām, uz mirkli apstājoties un paspiežot pleca, elkoņa, delnu un pirkstu locītavas. Smeldze izzuda, un man šķita, ka redzu pazibam zilu līniju augšdelmā, vizošu kaula ēnu.
Neatraujoties un bez steigas viņš atkal ar rokām pārbrauca mana atslēgkaula seklajam izliekumam un slidināja delnas lejup pa auguma meridiānu, līdz atstāja tās guļam man uz ribām.
Visdīvaināk, ka es nejutos ne mazākajā mērā izbrīnīta. It kā tas būtu tikai dabiski. Un mans nomocītais ķermenis pateicībā atslābinājās cieto roku veidolā, izkūstot un pārveidojoties kā vasks. Tikai skeleta līnijas palika nemainīgas.
Tagad no platajām, stūrainajām, sastrādātajām delnām plūda savāds siltums. Rokas līdz sāpēm lēni slīdēja pār manu augumu, un es spēju just sīko nāvi, kad mira katra manās asinīs ieperinājusies baktērija, ar mazu sprādzienu izčākstēja ikviena infekcijas dzirksts. Es sajutu visus iekšējos orgānus, visā pilnībā un trijās dimensijās, un es varēju arī redzēt, it kā tie atrastos man priekšā uz galda. Tur bija kuņģis ar dobajām sienām, aknu blīvās daivas, zarnas, izlocījušās šurpu turpu un apvijušās ap sevi, kas, kārtīgi ievietojušās apzarņa membrānas spīdīgajā tīklā, savilkās un atlaidās. Siltums kvēlodams iespiedās katrā no orgāniem, apgaismojot to kā maza iekšēja saule, tad zaudēja spilgtumu un virzījās tālāk.
Salicis abas plaukstas blakus vienu otrai uz mana pietūkušā vēdera, Raimons pārtrauca masāžu. Man likās, viņš sarauc pieri, bet īsti droša es par to nebiju. Kapuces aizsegtā galva pagriezās, viņš ieklausījās, tālumā turpināja skanēt slimnīcas ierastie trokšņi, bet papēžu dipēšana, kas brīdinātu par kāda cilvēka tuvošanos, nebija dzirdama.
Es noelsos un nevilšus sakustējos, kad viena roka noslīdēja zemāk un saujā saliektie pirksti iegūla man starp kājām. Stiprāks
otras plaukstas spiediens brīdināja mani klusēt, un strupie pirksti ieslīdēja manī.
Es aizvēru acis un gaidīju, sajūtot, kā orgānu sieniņas pielāgojas savādajam iebrukumam, kā iekaisums soli pa solim atkāpjas, kad viņš saudzīgi taustījās dziļāk.
Tagad Raimons pieskārās mana zaudējuma kodolam, un sāpju spazma savilka iekaisušās dzemdes biezās sienas. Es izdvesu klusu vaidu, tad sakniebu lūpas, jo Raimons papurināja galvu.
Viena plauksta pārvietojās un palika mierinoši guļam uz mana vēdera, kamēr otras rokas pirksti taustījās tālāk, līdz sasniedza dzemdi. Večuks nekustīgi turēja rokās manu sāpju avotu, it kā tā būtu kristāla lode smaga un trausla.
- Tagad, viņš klusā balsī ierunājās, sauciet viņu. Sauciet sarkano vīrieti. Sauciet!
Pirkstu un plaukstas spiediens no iekšpuses un ārpuses pastiprinājās, es piekļāvu kājas gultai, turoties tam pretī. Bet man vairs nebija atlicis spēka pretoties, un nežēlīgais spiediens turpinājās, salaužot kristāla lodi un atbrīvojot tajā esošo haosu.
Manas domas savā varā pārņēma tēli, ļaunāki par drudža murgos redzētajiem, jo šie bija īstāki. Mani plosīja bēdas un zaudējums, un bailes, nāsis pildīja nāves pīšļu dvaka un balts krīts. Es šaudījos uz labu laimi, meklējot domu pavedienus, vietu, kur gūt palīdzību, dzirdēju balsi, kas aizvien pacietīgi, bet noteikti murmināja: “Sauciet viņu!” un es tiecos pēc sava enkura.
- Džeimij! DŽEIMIJ!
No vienas rokas uz otru cauri manam vēderam izšāvās karsta šautra, kā bulta tā izskrēja cauri manam augumam. Ciešais tvēriens atslāba, palaida vaļā, un mani piepildīja harmonijas vieglums.
Gulta nodrebēja, kad Raimons pēdējā brīdī paspruka zem tās.
- Kundze! Vai jums kas kaiš? Aizkaru spraugā parādījās māsas Anželikas galva, apaļo seju zem mūķenes galvassegas sakrunkoja raižpilna izteiksme. Bažām, kas atspoguļojās viņas acīs, piejaucās padevība liktenim; māsa zināja, ka es drīz miršu, ja izskatītos, ka sākusies pēdējā cīņa, viņa bija gatava aicināt priesteri.
Mūķenes mazā, cietā plauksta uz bridi piekļāvās manam vaigam, aši pašāvās uz pieri, tad atkal atgriezās. Palags joprojām saņurcīts gulēja man ap gurniem, un naktskrekls bija pavērts. Rokas ieslīdēja zem tā, pakavējās manās padusēs, tad viņa tās izvilka.
- Lai slavēts Dievs! viņa asaru pilnām acīm iesaucās. Temperatūra ir kritusies! Anželika pieliecās man cieši klāt un, pēkšņa satraukuma pārņemta, skatījās manī, lai pārliecinātos, ka drudzis nav mitējies tāpēc, ka esmu mirusi. Es vārgi viņai uzsmaidīju.
- Ar mani viss ir kārtībā, es sacīju. Pasakiet mātei.
Māsa dedzīgi pamāja ar galvu un, pakavējusies tikai tik ilgi, lai piedienīgi apsegtu mani ar palagu, izsteidzās no palātas. Aizkari tik tikko paguva sakļauties viņai aiz muguras, kad no pagultes izlīda Raimons.