laiks būs nobriedis. Deo volente'”. Džeimija zemā balss lieliski atainoja svētulīgo intonāciju, un ari es sāku smieties.
- Benedikts grib izvairīties no strīdiem starp Spāniju un Franciju; redzi, pāvests nevēlas, ka Filips un Luijs šķiež naudu, kura viņam pašam var noderēt, Džeimijs ciniski noteica. Diez vai drīkst tā runāt par pāvestu, bet Benedikts šaubās, vai katoļu karalis vairs spēs noturēt Angliju. Skotijas Hailendas klanu vidū ir katoļticīgi vadoņi, bet pagājis jau krietns bridis, kopš Anglijai bija katoļu karalis, un rādās, ka paies ellīgi daudz laika, iekams viņi atkal pie tāda tiks… Deo volente, viņš smaidīdams piebilda.
Džeimijs pakasīja galvu, un īsie, sarkanzeltainie mati deniņos saslējās stāvus.
- Stjuartu nākotne rādās drūmās krāsās, Armaliet, un tie ir labi jaunumi. Nē, no Burbonu monarhiem palīdzību nav ko gaidīt. Un vienīgais, kas mani šobrīd dara bažīgu, ir nauda, ko Čārlzs Stjuarts ieguldījis grāfa Senžermēna darījumos.
- Tātad tu nedomā, ka tas ir tikai tirdzniecības darījums?
- Nu, ir gan, viņš sarauca pieri, un tomēr tur slēpjas vēl kas vairāk. Zini, esmu dzirdējis dažādas runas.
Kaut ari Parīzes finanšu magnātu ģimenes nebija nopietni noskaņotas palīdzēt jaunajam pretendentam kāpt Skotijas tronī, situācija viegli varēja mainīties, ja Čārlzam Stjuartam pēkšņi parādītos nauda, ko ieguldīt.
- Viņa Augstība man stāsta, ka viņš esot runājis ar Gobeliniem, Džeimijs turpināja. Viņus iepazīstinājis Senžermēns; citādi tie viņam neveltītu ne minūti sava laika. Vecais Gobelins princi uzskata par uzdzīvotāju un muļķi, tāpat ari viens no Gobelinu dēliem. Taču otrs saka, ka pagaidīšot un paskatīšoties: ja Čārlzam veikšoties šajā pasākumā, tad, iespējams, viņš varētu sniegt palīdzīgu roku.
- Diez kas nav, es noteicu.
Džeimijs papurināja galvu.
- Nē. Zini, nauda vairo naudu. Pagaidi, lai tikai Čārlzam veicas pāris riskantos darījumos, un baņķieri sāks viņā ieklausīties. Tas
puisis nav nekāds lielais domātājs, Džeimijs piebilda, nicinoši sašķiebis lūpas, bet viņš prot iepatikties; viņš spēj pierunāt cilvēkus darit ko tādu, ko viņi paši nemaz nevēlas. Ar visu to viņš nevar virzīties uz priekšu, ja viņam nav pašam sava neliela kapitāla un tas viņam būs, ja ieguldījums nesīs peļņu.
- Mm. Kārtējo reizi mainot pozu, es pakustināju sakarsušo ādas apavu saspiestos pirkstus. Kad kurpes pasūtīju, tās derēja kā uzlietas, bet man bija sākušas tūkt kājas, tāpēc zīda zeķes bija piesūkušās sviedriem. Vai mēs to kaut kā varam novērst?
Džeimijs greizi pasmaidīja un paraustīja plecus.
- Laikam jau varam lūgt Dievu, lai sūta pie Portugāles krastiem sliktu laiku. Atklāti sakot, darījums nenotiktu vienīgi tad, ja nogrimtu kuģis, cita iemesla es neredzu. Senžermēns jau noslēdzis kontraktus par visas kravas pārdošanu. Izskatās: gan Čārlzs Stjuarts, gan grāfs gūs trīskāršu peļņu.
Grāfa pieminēšana lika man nodrebēt. Nespēju aizmirst Dūgala prātojumus. Nebiju stāstījusi Džeimijam ne par Dūgala apciemojumu, ne arī par to, ko viņa tēvocis domā par grāfa nakts gaitām. Man nepatika no vīra kaut ko slēpt, bet Dūgals bija pieprasījis klusēt, ja gribēju, lai viņš palīdz izkļūt no nepatikšanām ar Džonatanu Rendelu, un man nebija citas izvēles kā vien piekrist.
Džeimijs negaidīti man uzsmaidīja un izstiepa roku.
- Gan es kaut ko izdomāšu, Armaliet. Bet tagad dod šurp savas kājas. Kad Dženija bija grūta, viņa teica, ka uzreiz kļūst vieglāk, ja es pabrauku viņas pēdas.
Es nepretojos, izvilku kājas no sakarsušajām kurpēm, ieliku tās vīram klēpī un, kad pa logu ieplūdušais gaiss atvēsināja mitro zīdu, izdvesu atvieglojuma nopūtu.
Džeimijam bija lielas plaukstas un pirksti vienlaikus spēcīgi un maigi. Viņš ar pirkstu kauliņiem izmasēja manu pēdas izliekumu, un es, klusi ievaidējusies, atlaidos sēdeklī. Vairākas minūtes, ko mēs nobraucām nesarunājoties, es, atbrīvojusies no visām domām, baudīju svētlaimi.
Tad, galvu noliecis pār maniem zaļā zīdā tērptajiem kāju pirkstiem, Džeimijs pēkšņi nevērīgi izmeta:
- Zini, patiesībā tas nebij parāds.
- Kas tad? Siltās saules un pēdu masāžas dēļ mans prāts bija mazliet apmiglojies, tādēļ man nebija ne jausmas, par ko viņš runā.
Nepārtraucot berzēt pēdas, Džeimijs pievērsa skatienu man. Seja bija nopietna, kaut ari acīs jautās smaida atblāzma.
- Tu teici, Armaliet, ka esmu tev parādā dzīvību, jo tu izglābi manējo. Viņš satvēra vienu lielo kājas pirkstu un palocīja. Bet es pārdomāju tavus vārdus un neesmu vairs tik drošs, ka tā ir. Ja ņem visu kopā, tad man šķiet, ka esam izlīdzinājušies.
- Ko tu ar to gribi teikt? Es mēģināju atbrīvot kājas, bet viņš turēja tās stingri ciet.
- Ja tu esi izglābusi manu dzīvību un tā ir -, nu, es ari esmu izglābis tavējo un vismaz tikpat daudz reižu. Atceries, es izglābu tevi no Džonatana Rendela Fortviljamā un izrāvu tevi no pūļa nagiem Kreinsmūrā, vai ne?
-Jā, es piesardzīgi piekritu. Man nebija ne jausmas, kur viņš mērķē, bet tie nebija tukši vārdi. Es, protams, esmu tev par to pateicīga.
No rīkles dziļumiem atskanēja nicinošs, skotiem raksturīgs ņurdiens.
- Runa nav par pateicību, Armaliet, no tavas vai manas puses es gribu teikt, ka tas nav ari pienākums. Smaids no acīm bija pazudis, un seja bija kļuvusi pilnīgi nopietna.
- Es nedevu tev Rendela dzīvību apmaiņā pret savējo sāksim ar to, ka tas nebūtu godīgs darījums. Aizver muti, Armaliet, viņš lietišķi noteica, ielidos vēl kāda muša. Patiesi, karietē bija vairāki tikko pieminētie insekti trīs atpūtās uz Fērgusa krekla priekšas, un pastāvīgā cilāšanās augšā lejā tos ne mazākajā mērā netraucēja.
- Kāpēc tad tu piekriti? Es mitējos cīnīties, un Džeimijs ar abām rokām apņēma manas pēdas, ar īkšķiem apļojot pa papēžiem.
- Ne jau tāpēc, ka mani pārliecināja kāds no tevis minētajiem iemesliem. Kas attiecas uz Frenku, viņš turpināja, nu, tā ir
taisnība, ka esmu atņēmis viņam sievu un tāpēc man viņa ir žēl dažreiz vairāk nekā citu, viņš piebilda, nekaunīgi pakustinājis vienu uzaci. Tomēr jautājums paliek: vai tas ir citādi nekā tad, ja mēs būtu sāncenši šeit? Tu varēji brīvi izvēlēties vienu no mums, un tu izvēlējies mani kad viņa svaru kausā bij piemesta tāda greznība kā karsta vanna. Au! Es izrāvu vienu pēdu no tvēriena un iespēru Džeimijam pa ribām. Viņš iztaisnojās un sagrāba kāju, īstajā brīdī, lai novērstu vēl vienu spērienu.
- Ak, tagad nožēlo savu izvēli, ko?
- Pagaidām vēl ne. Es cīkstējos, lai atbrīvotu kāju. Bet kuru katru minūti tas var notikt. Turpini.
- Nu tad klausies. Nesaprotu, kā tas, ka izvēlējies mani, piešķir Frenkam Rendelam īpašas tiesības. Turklāt, viņš atklāti pateica,
- atzīstos, ka biju vienu mazu drusku greizsirdīgs uz to vīrieti.
Nomērķējusi zemāk, es spēru ar otru kāju. Viņš to satvēra, pirms biju trāpījusi, un veikli pagrieza manu potīti.
- Ja runājam vispārīgi par to, ka esmu parādā viņam dzīvību, Džeimijs turpināja, nepievēršot uzmanību manām pūlēm izrauties, tas ir jautājums, par kuru brālis Anselms no abatijas varētu izteikties labāk par mani. Protams, es aukstasinīgi neatņemtu nevainīgam cilvēkam dzīvību. Tomēr kaujas laukā es esmu nogalinājis, un vai tad tas ir citādi?