- Man jāiet, viņš paziņoja un uzlika man uz galvas roku. Veseļojieties, madonna.
Lai cik vārga biju, es paslējos uz augšu un satvēru sava dziedinātāja roku. Slidināju plaukstu augšup pa dzelzs cieto muskuli, bet neko neatradu. Ada bija gluda, bez kādiem bojājumiem, līdz pašam plecam. Viņš izbrīnīts lūkojās lejup uz mani.
- Ko jūs darāt, madonna?
- Neko. Vīlusies atslīgu gultā. Biju pārāk vāja un apreibusi, lai meklētu īstos vārdus.
- Gribēju noskaidrot, vai jums ir vakcinācijas rēta.
- Vakcinācijas? Es jau tik labi pratu lasīt cilvēku sejās, ka būtu pamanījusi vismazāko sapratnes dzirksti, lai cik ātri to paslēptu. Bet tādas nebija.
- Kāpēc jūs vēl aizvien mani saucat par madonnu? es jautāju. Manas rokas gulēja uz vēdera uzkalniņa, viegli, it kā nevēloties traucēt satricinošo tukšumu. Es savu bērnu esmu zaudējusi.
Raimons izskatījās mazliet izbrīnījies.
- Ā! Es jūs nesaucu par madonnu tāpēc, ka bijāt gaidībās, kundze.
- Kāpēc tad? Nemaz necerēju saņemt atbildi, tomēr viņš to deva. Lai arī mēs abi bijām noguruši un iztukšoti, likās, esam
sastinguši vietā, kur neeksistē ne laiks, ne nosacījumi; nekam citam kā vien patiesībai mūsu attiecībās nebija vietas.
Viņš nopūtās.
- Ikvienu cilvēku apņem krāsains oreols, viņš vienkārši paskaidroja. No visām pusēm, kā mākonis. Jūsu krāsa ir zila, madonna. Kā Svētās Jaunavas apmetnis. Kā man pašam.
Aizkars viegli nošūpojās, un viņš bija prom.
26 nodaļa Fontenblo
es nogulēju vairākas dienas. Nezinu, vai miegs bija nepieciešams fiziskai atlabšanai vai tā bija stūrgalvīga bēgšana no realitātes, ar kuru neizbēgami saskartos nomodā, bet es negribīgi pamodos, tikai lai uzņemtu mazliet ēdiena, un uzreiz kritu atpakaļ transa nebūtībā, it kā nelielais siltā buljona svars manā kuņģī būtu enkurs, kas vilktu mani sev līdzi cauri duļķainajām aizmirstības dzīlēm.
Dažas dienas vēlāk es pamodos no uzstājīgas runāšanas turpat man pie auss un jutu, ka tieku celta ārā no gultas. Mani turēja spēcīgas un vīrišķīgas rokas, tāpēc vienu bridi es no prieka gandrīz lidoju. Bet tad pilnībā atmodos, vārgi cenšoties izvairīties no tabakas un lēta vīna smakas viļņa, kas vēlās man pāri, un redzēju, ka mani klēpī tur Luīzes Latūras milzīgais sulainis Igo.
- Lieciet mani atpakaļ! es saucu, nespēcīgi bungādama vareno vīru ar dūrēm. Viņš par šādu negaidītu augšāmcelšanos no mirušajiem likās sabijies un gandrīz nometa mani zemē, bet spalga, pavēloša balss apturēja mūs abus.
- Klēra, mīļumiņ! Nebaidieties, ma chиre, viss kārtībā. Es vedu jūs uz Fontenblo. Svaigs gaiss un labs ēdiens lūk, kas jums vajadzīgs. Un vēl atpūta, jums jāatpūšas…
Es kā tikko atskrējis jērs samirkšķināju no gaismas apžilbušās acis. Pavisam tuvu peldēja Luīzes apaļā, sārtā, dedzīgā seja kā ķerubam uz mākoņa maliņas. Aiz viņas kā sargeņģelis pie Ēdenes vārtiem slējās mātes Hildegardes garais un bargais stāvs; līdzību
ar debesim pastiprināja tas, ka abas sievietes stāvēja pie vitrāžas slimnīcas vestibilā.
- Jā, dobjā balsi izteiktais īsais vārdiņš izskanēja ar lielāku uzsvaru nekā Luīzes daudzvārdīgā čivināšana. Tas nāks jums par labu. Au revoir, mīļā!
Un ar šiem vārdiem mani nonesa pa slimnīcas kāpnēm, neprasot, vai es to vēlos. Tiku iestūķēta Luīzes karietē, un man nebija ne spēka, ne vēlmes pretoties.
Kariete, ripojot pa bedrēm un grambām, tā kratījās, ka nevarēju aizmigt visu ceļu līdz Fontenblo. Turklāt Luīze nemitīgi pļāpāja, cenšoties mani nomierināt. Sākumā es apdullusi mēģināju atbildēt, taču ātri vien sapratu, ka viņa atbildi negaida un patiesībā runāšana vedās veiklāk, ja es nejaucos pa vidu.
Pēc slimnīcas vēsajās akmens velvēs pavadītajām dienām es jutos kā attīta mūmija un vairījos no košuma un krāsu bagātības, kas gāzās man pāri. Sapratu, ka man ir vieglāk ierauties karietes stūrī un ļauties iespaidu straumei, nevis censties atdalīt atsevišķus elementus.
Šī stratēģija darbojās līdz brīdim, kad mēs sasniedzām nelielu mežiņu pie Fontenblo. Tur auga ozoli ar tumšiem, resniem stumbriem, bet baldahīniem līdzīgās nolīkušās platās lapotnes meta uz zemes ēnu, kurai cauri spraucās līgani gaismas staru kūļi, tāpēc likās, ka visa audze vējā viegli šūpojas. Pavirši apbrīnoju šo skatu, tad ievēroju, ka daži, kā man likās, stumbri patiešām kustas, ļoti lēnām griežoties te uz vienu, te uz otru pusi.
- Luīze! Mans izsauciens un spēks, ar kādu es satvēru viņas roku, aprāva pļāpāšanu pusvārdā.
Viņa smagnēji pārliecās man pāri, lai redzētu, uz ko es skatos, tad atkrita atpakaļ savā vietā, izbāza galvu pa logu un uzkliedza kučieriem.
Mēs, slīdot un putekļu mākoņiem griežoties, apstājāmies tieši pretī mežam. Viņi Bija trīs divi vīrieši un sieviete. Luīzes augstā, satrauktā balss turpināja runāt iebilstot un jautājot, un laiku pa laikam iejaucās kučieris, kurš mēģināja paskaidrot vai atvainoties, bet es nepievērsu tam uzmanību.
Lai gan vieglajā vēsmā viņi grozījās un drēbes plīvoja, viņi bija ļoti mierīgi, lēnīgāki nekā koki, kuros karājās. Sejas skābekļa trūkuma dēļ bija nomelnējušas; cauri šoka miglai es iedomājos, ka Forēza kungam tas nepavisam nepatiktu. Diletantiski izpildīts nāves sods, tomēr, lai nu kā, vēlamais bija sasniegts. Vējš mainīja virzienu, un mums uzplūda smirdoņa.
Luīze spalgi iekliedzās un dusmu lēkmē sāka rībināt pa loga rāmi, tad kariete ar rāvienu sakustējās un viņa atkrita savā sēdeklī.
- Merde! dāma nolamājās, strauji apvēdinot pietvīkušo seju.
- Kāds viņš ir idiots, aptur karieti tieši šajā vietā! Kāda neapdomība! Šāds skats noteikti nenāk par labu bērnam un jums, nabadzītei… 0, mīļā, nabaga Klēra! Lūdzu, piedodiet, es negribēju jums atgādināt… bet kā lai jūs piedodat, ja esmu tik netaktiska…
Laimīgā kārtā satraukums par to, ka Luīze mani, iespējams, sarūgtinājusi, lika aizmirst pašas izbīli, bet bija ļoti nogurdinoši mēģināt apturēt viņas atvainošanās plūdus. Beidzot es izmisumā atgriezos pie tēmas par pakārtajiem.
- Kas? Novirzīšanās līdzēja, Luīze samirkšķināja plakstus un, atcerējusies triecienu, kas nodarīts viņas systeme, sameklēja pudelīti ar ožamo spirtu un sparīgi ievilka nāsīs gaisu, tad nošķaudījās.
- Huge… apčī! Hugenoti, viņa izmocīja sprauslājot un šņaukājoties. Protestantu ķeceri. Tā saka kučieris.
- Vai tad viņus pakar? Vēl joprojām? Nez kāpēc es domāju, ka vajāšana reliģisku uzskatu dēļ ir seno laiku paliekas.
- Nu, parasti nekar tikai tāpēc, ka viņi ir protestanti, tomēr ar to pietiek, Luīze šņaukādamās sacīja. Viņa nosusināja degunu ar izšūtu mutautiņu, kritiski noskatīja tā saturu, tad vēlreiz pielika drāniņu pie deguna un nošņaucās no visas sirds.
- O, tā jau ir labāk. Viņa ieņurcīja kabatlakatu atpakaļ kabatā un ar nopūtu atlaidās pret atzveltni. Tagad esmu atguvusies. Kāds trieciens! Ja viņiem vajag tos ķecerus pakārt, lai kar, bet vai tiešām tas jādara ceļa malā, kur dāmām var gadīties saskarties ar tādu pretīgumu? Vai jūs viņus saodāt? Fū! Šī ir grāfa Medāra zeme. Nu, pagaidi tikai, es viņam aizsūtīšu niknu vēstuli!
- Bet kāpēc šos cilvēkus pakāra? es jautāju, visai rupji pārtraucot draudzeni, bet tas bija vienīgais veids, kā ar viņu bija iespējams sarunāties.