- 0, visticamāk, par buršanos. Redzējāt, tur bija sieviete. Ja iejaukta sieviete, tad parasti runa ir par raganām. Ja pakārti tikai vīrieši, tad visbiežāk iemesls ir musināšana un ķecerība, bet sievietes ar sludināšanu nenodarbojas. Vai redzējāt neglītās, tumšās drēbes, kādās viņa bija ģērbusies? Drausmīgi! Cik nomācoši visu laiku valkāt tumšas drēbes; kas tā par reliģiju, kas liek ticīgajiem vilkt mugurā tik neizskatīgu apģērbu? Skaidrs, ka tas ir Sātana roku darbs, par to nav šaubu. Viņi baidās no sievietēm, tā, lūk, tāpēc viņi…
Es aizvēru acis un atlaidos pret atzveltni. Cerēju, ka līdz Luīzes vasaras rezidencei vairs nav pārāk tālu.
Bez pērtiķa, no kura Luīze nevēlējās šķirties, viņas lauku namu rotāja vairāki priekšmeti, kas liecināja par apšaubāmu gaumi. Parīzē vajadzēja ņemt vērā vīra un tēva vēlmes, un tāpēc telpas tur bija iekārtotas grezni, taču atturīgos toņos. Bet uz laukiem Žils brauca reti, jo bija pārāk aizņemts ar darījumiem pilsētā, un Luīzei bija brīvas rokas rīkoties saskaņā ar savu saprašanu.
- Šī ir mana jaunākā rotaļlieta! Vai nav jauka? viņa dudināja, ar mīlestību pārlaižot plaukstu tumšā kokā izgrebtai mājiņai, kas likās neiederīgi izaugusi no sienas blakus bronzētam svečturim Eiridlkes veidolā.
- Izskatās pēc pulksteņa ar dzeguzi, es sacīju, nespēdama noticēt savām acīm.
- Vai esat tādu jau redzējusi? Domāju, ka tāds nav atrodams visā Parīzē! Luīze uzmeta lūpu par to, ka viņas rotaļlieta tomēr nav unikāla, bet drīz, pabīdot pulksteņa rādītājus uz nākamo stundu, atkal atplauka. Viņa soli atkāpās un lepni smaidīja, kad mazais, mehāniskais putniņš izbāza galvu no mājiņas un nobēra vairākus spalgus “ku-kū”.
- Vai nav brīnišķīgs? Viņa pieskārās putna galvai, pirms tas pazuda pulkstenī. To man sagādāja saimniecības vadītāja Berta; viņas brālis atveda pulksteni no pašas Šveices. Lai ko runātu par šveiciešiem, kokgriezēji viņi ir apbrīnojami, vai ne?
Es gribēju noliegt, bet tikai nomurmināju kaut ko, kas pieklājīgi pauda manu apbrīnu.
Luīzes prāts kā sienāzis veikli pārlēca uz jaunu tematu, iespējams, to bija izraisījusi doma par šveiciešu kalpotājiem.
- Ziniet, Klēra, viņas balsī ieskanējās pārmetums, jums nudien vajadzētu katru rītu nākt uz misi kapelā.
- Kāpēc?
Luīze pameta ar galvu uz durvīm, kurām šobrīd garām gāja viena no kalponēm ar paplāti rokās.
- Man pašai ir vienalga, bet kalpotāji… ziniet, laucinieki ir ļoti māņticīgi. Viens no Parīzes mājas sulaiņiem ir tāds muļķis; viņš izstāstījis virējai to smieklīgo stāstu, ka jūs esot Baltā dāma. Protams, es viņiem teicu, ka tie ir nieki, un draudēju atlaist ikvienu, kurš izplatīs tādas baumas, bet… nu, būtu labi, ja jūs nāktu uz misi. Vai vismaz šad tad skaļi, tā, lai viņi dzird, lūgtu Dievu.
Man kā neticīgajai doma par ikdienas mises apmeklējumu mājas kapelā likās mazliet pārspīlēta, tomēr uzjautrināta piekritu darīt, ko varu, lai mazinātu kalpotāju bailes; tāpēc mēs ar Luīzi nākamo stundu skaļā balsī lasījām viena otrai priekšā psalmus un unisonā skaitījām Tēvreizi skaļi. Man nebija ne jausmas, kādu iespaidu šāda izrāde varētu atstāt uz apkalpojošo personālu, bet vismaz mani tā nogurdināja tiktāl, ka es devos uz savu istabu nosnausties un nogulēju bez sapņiem līdz nākamajam ritam.
Man bieži bija grūti aizmigt, droši vien tāpēc, ka mans nomods maz atšķīrās no nemierīgās snaudas. Naktī gulēju vaļā acīm, blenzu baltajos griestos ar ģipša augļu un ziedu rotājumiem. Tie tumsā karājās virs manis kā izplūdis, pelēks veidols, kā depresijas iemiesojums, kas aptumšoja manu dienu. Kad naktī tomēr iesnaudos, man rādījās sapņi. Nespēju aizsprostot tiem ceļu ar pelēcību; tumsā tie uzradās košās krāsās un uzbruka man. Tāpēc es reti gulēju.
No Džeimija vai par viņu nebija nekādu ziņu. Man nebija ne jausmas, kas kavēja viņu ierasties pie manis slimnīcā vainas apziņa vai ievainojums. Bet viņš nebija atnācis un arī Fontenblo nerādījās. Tagad viņš droši vien jau būs devies uz Orvjeto.
Reizēm attapos, ka lauzu galvu, kad vai vispār es viņu vēl redzēšu un ko ja vispār mēs viens otram teiksim. Bet lielākoties es izvēlējos par to nedomāt, ļaujot dienām nākt un iet citai aiz citas un, vairoties apcerēt gan nākotni, gan pagātni, dzīvoju tikai tagadnē.
Palicis bez sava elka, Fērguss bija galīgi sašļucis. Nevienu reizi vien es pa savas istabas logu redzēju, kā viņš nelaimīgs sēž, ar rokām aptvēris ceļus, zem sausserža krūma dārzā un lūkojas uz Parīzes ceļu. Beidzot es saņēmos tiktāl, lai ietu ārā pie zēna, negribīgi nokāpu pa kāpnēm un gāju pa dārza celiņu.
- Vai tu nevari atrast sev kādu nodarbošanos, Fērgus? es jautāju. Gan jau staļļa puikas neatteiktos no palīdzības, vai sameklē kādu citu laika kavēkli.
- Jā, kundze, viņš nepārliecinoši piekrita. Un izklaidīgi pakasīja sev dibenu. Es šādu uzvedību vēroju ar dziļām aizdomām.
- Fērgus! es sacīju, sakrustojot rokas uz krūtīm. Vai tev ir utis? Viņš kā apdedzinājies atrāva roku.
- Ak nē, kundze!
Es piecēlu puiku kājās, paošņāju gaisu viņa tuvumā un aizbāzu pirkstu aiz apkakles tik tālu, ka atradu netīru svītru ap kaklu.
- Vanna, es ar baudu pasludināju spriedumu.
- Nē! Fērguss rāvās projām, bet es saķēru viņu aiz pleca. Tik sparīga pretestība mani izbrīnīja; lai arī viņš pret mazgāšanos nejuta lielāku patiku kā ikviens parīzietis kurš izredzes mērcēties ūdenī uztvēra ar riebumu, kas robežojās ar šausmām, tomēr mazajā fūrijā, kas pēkšņi locījās un raustījās man rokā, bija grūti pazīt ierasti pakļāvīgo bērnu.
Plīstot pēkšņi notirkšķēja audums, un Fērguss, ticis brīvībā, iespruka kazeņu krūmos kā caunas vajāts trusis. Nočabēja lapas,
nošņirkstēja oļi, un prom viņš bija, pārlēcis mūrim, zēns joņoja uz šķūņiem gruntsgabala malā.
Lēnām virzījos pa labirintu, ko veidoja sašķiebušies šķūnīši pils aizmugurē, un, pie sevis lādēdamās, metu likumu ap dubļu peļķēm un mēslu čupām. Pēkšņi no kādas kaudzes, kas atradās dažas pēdas no manām kājām, spindzēdamas, zilajiem vēderiem saulē zaigojot, gaisā pacēlās mušu mākonis.
Nebiju piegājusi tik tuvu, lai iztraucētu mušas; tumšajā durvju ailā netālu no mēslu čupas noteikti kaut kas bija sakustējies.
- Ahā! es skaļi iesaucos. Nu tu esi man rokā, mazais netīreli! Tūlīt nāc laukā!
Neviens neparādījās, bet varēja dzirdēt, ka šķūni kāds rosās, un man likās, ka pamanu pazibam kaut ko baltu. Aizspiedusi degunu, es pāri mēslu kaudzei devos uz šķūni.
Divas reizes kāds šausmās noelsās. Es skatījos uz radījumu, kuru varētu raksturot kā Borneo mežoni un kurš bija piespiedies pie šķūņa tālākās sienas, un viņš atkal noelsās, ieraugot mani.
Pa dēļu starpām iekšā spraucās saules stari, dodot pietiekami gaismas; tāpēc, kad manas acis bija apradušas ar nosacīto tumsu, mēs skaidri varējām viens otru saskatīt. Galu galā viņš neizskatījās tik briesmīgs, kā man sākumā bija licies, bet daudz labāk ari ne. Bārda bija tikpat netīra un savēlusies kā mati, kas sniedzās pāri pleciem, un krekls noplīsis kā ubagam. Kājas bija basas, un, ja vārds sans-cullotes' vēl netika plaši lietots, tad ne jau tādēļ, ka šī būtne nebūtu ieguldījusi pietiekami pūļu tā izplatīšanai.
Man nebija bail, jo viņš nepārprotami baidījās no manis. Viņš tik cieši kļāvās pie sienas, it kā mēģinātu izspiesties tai cauri osmozes ceļā.