- Viss kārtībā, es mierinoši sacīju. Es jums nedarīšu pāri.
Bet lupatlasis nevis nomierinājās, bet pēkšņi izslējās, iebāza
roku azotē un izvilka koka krustu ādas siksniņā. Pastiepa to pret mani un no šausmām trīcošā balsī sāka lūgt Dievu.
1 Sankiloti 18. gs. tā dēvēja Francijas trūcīgos iedzīvotājus, kas valkāja no rupjas drānas šūtas bikses, uzsverot savu norobežošanos no franču augstākās sabiedrības, kas atbilstoši modei valkāja bikses līdz ceļiem.
- Ak, dritvaikociņ, es nopukojos. Vēl viens! Es dziļi ievilku elpu. Pater-Noster-qui-es-in-coeliset-in-terra… Mūsu Tēvs debesīs… kā arī virs zemes… Šķūņa iemītniekam izspiedās acis, un viņš turpināja turēt pastieptu krucifiksu, bet par atbildi uz manu izrādi vismaz pārtrauca lūgties.
- …Āmen! es izdvesu pēdējo vārdu. Pacēlu uz augšu abas rokas un pagrozīju tās vīram gar degunu. Redzi? Neviens vārds nav skaitīts atpakaļ un neviena quotidianus da nobis hodie netrūkst, vai ne? Neesmu pat sakrustojusi pirkstus. Tātad es nevaru būt ragana, vai ne?
Vīrietis lēnām nolaida krucifiksu un vaļēju muti blenza manī.
- Ragana? viņš atkārtoja. Likās, viņš uzskata par jukušu mani, un es domāju, ka šajos apstākļos tas ir mazliet pastulbi.
- Jūs taču nedomājat, ka es esmu ragana? jautāju un sāku justies diezgan muļķīgi.
Bārdas biežņā pazibēja kaut kas līdzīgs smaidam un atkal nozuda.
- Nē, kundze, viņš sacīja. Esmu pieradis, ka kaut ko tādu ļaudis melš par mani.
- Tiešām? Es cieši viņu noskatīju. Ja atmeta skrandas un netīrumus, vīrietis acīmredzot bija badā; rokas, kur tās nesedza krekla piedurknes, bija kuslas kā bērnam. Tajā pašā laikā viņš runāja skaistā izglītota cilvēka franču valodā, kaut ar savādu akcentu.
- Ja jūs esat burvis, es teicu, tad ne visai veiksmīgs. Pie joda, kas jūs tāds esat?
Pēc šiem vārdiem mana sarunbiedra acīs atgriezās bailes. Viņš skatījās uz visām pusēm, meklējot bēgšanas ceļu, bet šķūnis, kaut arī vecs, bija kārtīgi celts, un citu durvju nebija kā vien tās, kurās stāvēju es. Beidzot, saņēmis kādas slēptas drosmes rezerves, viņš izslējās visā augumā vismaz trīs collas īsāks par mani un ar lielu cieņu stādījās priekšā:
- Esmu reverends Valters Lorē no Ženēvas.
- Jūs esat priesteris1 Jutos tā, it kā man būtu iespēris zibens. Nespēju iedomāties, kas varētu novest priesteri lai arī šveicieti līdz tādam stāvoklim.
Tēvs Lorē izskatījās gandrīz tikpat pārbijies kā es.
- Priesteris? viņš atkārtoja. Pāvesta atbalstītājs? Nemūžam!
Pēkšņi mani skāra atklāsme.
- Hugenots! es iesaucos. Tas ir… jūs esat protestants, vai ne? Atcerējos mežā pakārtos līķus. Tas, manuprāt, daudz ko izskaidroja.
Viņam drebēja lūpas, bet viņš uz brīdi tās cieši saknieba un tikai tad pavēra, lai atbildētu.
- Jā, kundze. Esmu mācītājs. Šajā apgabalā sludinu vienu mēnesi. Nenovēršot acis no manis, viņš aplaizīja lūpas. Atvainojiet, kundze… jūs laikam esat francūziete?
- Esmu angliete, es teicu, un viņš pēkšņi atslāba, it kā kāds būtu viņam no muguras izvilcis stiprinājumu.
- Mīļais debesu Tēvs! viņš kā lūgšanā iesaucās. Tad jau jūs arī esat protestante?
- Nē, esmu katoliete, atbildēju. Bet man pret protestantiem nav naida, steidzos piebilst, redzot, ka gaiši brūnajās acīs atkal iegailas trauksme. Neraizējieties, es nevienam neteikšu, ka esat šeit. Laikam jau esat ieradies, lai mēģinātu nočiept kaut ko ēdamu? es līdzjūtīgi jautāju.
- Zagt ir grēks! viņš šausmās iesaucās. Nē, kundze. Bet… Viņš cieši saknieba lūpas, tomēr uz pili vērstais skatiens runāja skaidru valodu.
- Tātad kāds no kalpotājiem nes jums ēdienu, es secināju.
- Un jūs ļaujat viņiem zagt savā vietā. Bet jūs jau laikam pēc tam varat atlaist grēkus, tāpēc viss tā labi nokārtojas. Ja jautātu man, tad es teiktu, ka stāvat uz pārāk plāna morāles ledus, es pārmetoši sacīju, bet domāju, tā nav mana darīšana.
Mācītāja acīs uzdzirkstīja cerība.
- Jūs gribat teikt… jūs taču neliksiet mani arestēt, kundze?
- Nē, protams, ne. Zināmā mērā jūtu līdzi tiem, kas bēg no likuma, jo pati reiz gandrīz tiku sadedzināta uz sārta. īsti nezināju, kāpēc biju kļuvusi tik pļāpīga, laikam jau no atvieglojuma, ka esmu satikusi kādu inteliģentu cilvēku. Luīze bija mīļa, uzticama
un laipna, bet viņai bija tieši tikpat daudz smadzeņu, cik dzeguzei šveiciešu pulkstenī. Iedomājusies par šo pulksteni, es pēkšņi sapratu, kuri varētu būt mācītāja Lorē slepenie draudzes locekļi.
- Klausieties, es sacīju, ja vēlaties te palikt, tad es iešu uz pili un pateikšu Bertai un Morisam, ka esat šeit.
No nabaga vīrieša bija atlikuši kauli un āda, un vēl acis. Viss, ko viņš domāja, atspoguļojās šajos brūnajos, valgajos redzokļos. Šajā brīdī viņš nepārprotami atzina, ka tas, kurš mēģinājis mani sadedzināt uz sārta, bijis uz pareizā ceļa.
- Esmu dzirdējis, viņš lēni iesāka, atkal vēlēdamies satvert krucifiksu, par anglieti, kuru parīzieši sauc par Balto dāmu. Un kura ir uz vienu roku ar ķeceri Raimonu.
Es nopūtos.
- Tā esmu es. Lai ari nedomāju, ka esmu metra Raimona sabiedrotā. Viņš ir tikai mans draugs. Redzēdama, ka Lorē skatiens kļuvis aizdomīgs, es vēlreiz ievilku elpu. Paster Noster…
- Nē, nē, kundze, lūdzu! Man par izbrīnu, viņš bija nolaidis krucifiksu un smaidīja.
- Es arī pazīstu metru Raimonu, no Ženēvas laikiem. Tur viņš bija cienījams dziednieks un zālīšu pārzinātājs. Bet tagad, ak vai, baidos, ka viņš ir pievērsies tumšākām lietām, lai arī, protams, nekas nav pierādīts.
- Pierādīts? Kas? Un ko tad runā par ķeceri Raimonu?
- Jūs nezināt? Virs brūnajām acīm savilkās plānas uzacis.
- Ā! Tad jūs neesat saistīta ar metra Raimona… darbošanos. Viņš ievērojami atslāba.
“Darbošanās” likās nepilnīgi aprakstām to, kā Raimons mani izdziedināja, tāpēc es papurināju galvu.
- Nē, es gribētu, lai jūs man izstāstāt. 0, bet ko es te stāvu un pļāpāju. Man vajadzētu iet uz pili un atsūtīt Bertu ar ēdienu.
Viņš ar pašcieņu novicināja roku.
- Nav nekādas steigas, kundze. Miesas vēlmes salīdzinājumā ar dvēseles vēlmēm nav svarīgas. Kaut arī katoliete, jūs esat laipna pret mani. Ja neesat saistīta ar metra Raimona okultajām darbībām, tad būs pareizi, ja laikus jūs brīdināšu.
Un, neliekoties ne zinis par netīrumiem un skabargainajiem grīdas dēļiem, viņš saliektām kājām apsēdās pie šķūņa sienas, galanti aicinādams mani pievienoties. Ieintriģēta es noslīgu viņam pretī, aptinot svārkus ap kājām, lai tie nenotraipītos mēslos.
- Vai esat dzirdējusi par cilvēku, vārdā Karfūrs, kundze? mācītājs jautāja. Nē? Nu, ticiet man, šis vārds Parīzē ir labi zināms, bet jūs rīkotos prātīgi, ja to neizrunātu. Minētais cilvēks izveidoja un vadīja bandu, kura nodarbojās ar neaprakstāmu netikumu piekopšanu un izvirtību un veica viszemiskākās okultās prakses. Nespēju piespiest sevi pieminēt kaut dažas no ceremonijām, kas slepeni tika izpildītas aristokrātu aprindās. Un viņi sauc par nešķīsteni mani\ Lorē gandrīz nedzirdami nomurmināja.
Stāstītājs pacēla vienu kārno pirkstu, it kā lai apsteigtu manu neizteikto iebildumu.
- Es lieliski apzinos, kundze, kādas baumas parasti izplata, neņemot vērā faktus… kurš gan to zinātu labāk par mums? Bet Karfūrs un viņa piekritēju rīcība to visi zina, jo viņš ticis tiesāts, sēdējis cietumā un pēdīgi par izdarītajiem noziegumiem sadedzināts Bastīlijas laukumā.