Atcerējos Raimona izmesto piezīmi: “Parīzē neviens nav sadedzināts par burvestību… o, vismaz divdesmit gadus,” un, neskatoties uz silto laiku, man pārskrēja drebuļi.
- Un jūs sakāt, ka metrs Raimons bijis saistīts ar Karfūru.
Mācītājs savilka pieri grumbās un izklaidīgi ieskāja savu sapinkājušos bārdu. Es spriedu, ka viņam droši vien bija gan utis, gan blusas, un mēģināju neuzkrītoši attālināties.
- Nu, grūti teikt. Neviens nezina, no kurienes metrs Raimons ieradies. Viņš runā vairākās valodās, visās bez jūtama akcenta. Ļoti noslēpumains vīrs ir metrs Raimons, bet… es būtu gatavs zvērēt pie Dieva vārda… ka viņš ir labs cilvēks.
Es viņam uzsmaidīju.
- Gluži manas domas.
Mācītājs pamāja ar galvu, bet tad kļuva nopietns un atsāka savu stāstu:
- Tieši tā, kundze. Tomēr, būdams Ženēvā, viņš sarakstījās ar Karfūru; es to zinu, jo viņš pats man tā teica… viņš pēc pasūtījuma piegādāja dažādas vielas: augus, eliksīrus, žāvētas dzīvnieku ādas. Pat kaut kādas zivis… ārkārtīgi īpatnējas un biedējošas lietas, kuras, kā Raimons izteicās, izceltas no vistumšākajām jūras dzīlēm. Briesmīgas, milzīgiem zobiem, gandrīz bez miesas un ar visbriesmīgākajām mazām… gaismiņām… it kā zem acīm būtu sīkas laternas.
- Tiešām, es kā apburta sacīju.
Mācītājs Lorē paraustīja plecus.
- Protams, tas viss var būt pavisam nevainīgi, tikai darījumi. Bet viņš pazuda no Ženēvas tajā pašā laikā, kad pret Karfūru pirmo reizi vērsās aizdomas. Un dažas nedēļas pēc Karfūra sodīšanas man ausīs nāca ziņa, ka metrs Raimons Parīzē izveidojis aptieku un pārņēmis dažas no Karfūra slepenajām darīšanām.
- Hmm, es nokremšļojos. Domāju par Raimona slepeno istabu un ar kabalas zīmēm apgleznoto skapi. Lai neļautu tur ieskatīties tiem, kas tām ticēja. Vai vēl kaut kas?
Lorē uzacis uzšāvās augstu pierē.
- Nē, kundze, viņš diezgan nepārliecinoši atteica. Nekas vairāk, cik es zinu.
- Nu, es nudien pati ar šādām lietām neaizraujos, centos viņam iegalvot.
- Ak tā? Labi. Likās, viņš apšauba manus vārdus. Bridi viņš sēdēja klusēdams, it kā gribēdams pieņemt kādu lēmumu, tad pieklājīgi palocīja pret mani galvu.
- Vai atvainosiet mani, ja es iejaukšos, kundze? Berta un Moriss man šo to pastāstīja par jūsu zaudējumu. Man ļoti žēl, kundze.
- Paldies, es pateicos, blenzdama saules staru svītrās uz grīdas.
Atkal iestājās klusums, tad mācītājs Lorē saudzīgi ierunājās:
- Un jūsu vīrs, kundze? Viņa nav šeit kopā ar jums?
- Nē. Es joprojām nenovērsu acis no grīdas. Mušas ielidoja šķūnī, tad, neko ēdamu neatradušas, zumēdamas izšāvās ārā. Es nezinu, kur viņš ir.
Nebiju domājusi teikt vēl ko, bet kaut kas lika man pacelt skatienu uz noplukušo sludinātāju.
- Viņam vairāk rūpēja savs gods nekā es, viņa bērns vai nevainīgs cilvēks, es rūgti noteicu. Man vienalga, kur viņš ir. Es nevēlos viņu nekad vairs redzēt!
Satricināta pēkšņi aprāvos. Pirms tam nebiju izteikusi šo apņemšanos vārdos, pat sev ne. Bet tā bija taisnība. Starp mums bija valdījusi uzticība, bet Džeimijs bija to sabradājis atriebības dēļ. Es visu sapratu, biju redzējusi spēku, kas viņu dzina, un zināju, ka to nevarēs noliegt mūžīgi. Bet es biju lūgusi dažus mēnešus laika un viņš bija apsolījis. Un tad, nespēdams gaidīt, viņš bija lauzis solījumu, līdz ar to upurējot visu, kas mūs vienoja. Ne tikai to: viņš bija pakļāvis riskam darbu, ko bijām iesākuši. Es varēju saprast, bet nevarēju piedot.
Mācītājs Lorē bija satvēris manu plaukstu. Viņa roka bija aplipuši apkaltušiem mēsliem, nagi aplauzti un netīri, bet es neatrāvos. Es gaidīju banālas frāzes vai sprediķi, bet viņš nerunāja, tikai turēja manu roku, ļoti maigi, ilgi, kamēr saule slīdēja pa grīdu un mums virs galvas lēni un slinki sīca mušas.
- Tagad labāk ejiet, viņš beidzot teica, atlaižot manu plaukstu.
- Citādi sāks jūs meklēt.
- Laikam jums taisnība. Es dziļi ievilku elpu, jutos ja ne labāk, tad vismaz stabilāk. Es iebāzu roku kleitas kabatā; man līdzi bija mazs maciņš.
Es svārstījos, negribēdama mācītāju apvainot. Galu galā šī vīra acīs es biju ķecere, varbūt pat ragana.
- Vai ļausiet iedot jums mazliet naudas? es piesardzīgi iejautājos.
Viņš mirkli apdomājās, tad pasmaidīja, gaiši brūnās acis iemirdzējās.
- Ar vienu noteikumu, kundze. Ja ļausiet par jums lūgt Dievu.
- Sarunāts, es teicu un sniedzu mācītājam maku.
27 nodaļa Audience pie karaļa
Dienām ritot, Fontenblo es pakāpeniski atguvu fiziskos spēkus, taču prāts turpināja klejot savās gaitās, domas vairījās no jebkādām atmiņām vai vēlēšanās rīkoties.
Viesu nebija daudz; šī lauku māja bija patvērums, kur Parīzes drudžainā saviesīgā dzīve likās kā viens no nemierīgajiem sapņiem, kas mani vajāja. Tāpēc biju pārsteigta, kad istabene aicināja mani uz viesistabu, kur mani gaidot apmeklētājs. Pirmā doma, kas iešāvās galvā, bija tā, ka ieradies Džeimijs, un mani pārskaloja šķebinoša reibuma vilnis. Bet tad atkal pieslēdzās veselais saprāts viņam jau vajadzēja būt ceļā uz Spāniju, viņš nekādi nevarēja atgriezties agrāk par augusta beigām. Un ko tad?
Par to es nespēju domāt. Pošoties, lai ietu lejā, es atbīdīju šo domu tālu prāta dzīlēs, bet rokas, kas savilka kleitas auklas, drebēja.
Biju ļoti izbrīnījusies, ka “apmeklētājs” izrādījās Džereda Parīzes nama virssulainis Magnuss.
- Ļoti lūdzu mani atvainot, kundze, viņš, mani ieraugot, sacīja un dziļi paklanījās. Nevēlējos jūs traucēt… bet es nevarēju spriest, varbūt lieta ir nopietna… un, tā kā kunga nav mājās… Vecais vīrs, kurš savā darba laukā izturējās kā noteicējs, tik tālu no mājām likās galīgi izsists no sliedēm. Pagāja krietns laika sprīdis, līdz man izdevās izvilkt no viņa sakarīgu stāstījumu, tomēr pēdīgi dienasgaismu ieraudzīja salocīta un aizzīmogota vēstulīte, kas bija adresēta man.
- To rakstījis Mērtega kungs. Magnusa balss skanēja bijīgi, ar nelielu pretīguma piedevu. Tas izskaidro kavēšanos, es nodomāju. Parīzes nama kalpotāji pret Mērtegu izturējās ar cieņpilnām šausmām, kuras pārspīlēja stāsti par notikumiem Sentonorē priekšpilsētas ielā.
Magnuss pastāstīja, ka vēstule Parīzes mājā pienākusi pirms divām nedēļām. Nezinādami, ko ar to iesākt, kalpotāji bija satraukti apspriedušies, līdz pēdīgi Magnuss bija pieņēmis lēmumu, ka vēstule jānogādā man.
- Jo kunga nav mājās, viņš atkārtoja. Šoreiz es viņa vārdus sadzirdēju.
- Nav mājās? Zīmīte, ko turēju rokā, bija viegla kā koka lapa, ilgstošā ceļojuma laikā saburzījusies un notraipīta. Tu gribi teikt, ka Džeimijs devās projām pirms vēstules pienākšanas? Es neko nesapratu. Šī noteikti ir vēstule, kurā Mērtegs paziņo kuģa nosaukumu un datumu, kad tas ar Čārlza Stjuarta portvīna kravu uz klāja pamet Lisabonu. Nesaņēmis šīs ziņas, Džeimijs nevarēja doties uz Spāniju.
Lai gūtu apstiprinājumu savām aizdomām, es atlauzu zīmogu un atlocīju vēstuli. Tā bija adresēta man, jo Džeimijs bija uzskatījis, ka manu pastu diez vai kāds pārtvers. Izsūtīta no Lisabonas gandrīz pirms mēneša, zīmīte bez paraksta, bet tas arī nebija vajadzīgs.