Tur bija tikai viens teikums: ““Scalamandre" no Lisabonas izbrauc 18. jūlijā.” Biju pārsteigta, ka Mērtegs rakstīja ar tādiem maziem, kārtīgiem burtiņiem; nez kādēļ biju iedomājusies, ka viņa rokraksts būs nesalasāms skribelējums.
Kad pacēlu acis no vēstules, pamanīju, ka Magnuss un Luīze pārmij ārkārtīgi savādus skatienus.
- Kas ir? es tieši noprasīju. Kur ir Džeimijs? To, ka viņš pēc spontānā aborta neieradās Eņģeļu slimnīcā, biju izskaidrojusi ar vainas apziņu, jo viņš saprata, ka bezatbildīgā rīcība ir nogalinājusi mūsu bērnu, nogalinājusi Frenku un arī man gandrīz maksājusi dzīvību. Tobrīd man bija vienalga; es arī nevēlējos viņu redzēt.
Bet tagad sāku domāt, ka Džeimija prombūtnei ir cits, ļaunāks izskaidrojums.
Beidzot klusumu pārtrauca Luize, kura, lai veiktu šo uzdevumu, izslēja savus tuklos plecus.
- Viņš ir Bastllijā, viņa, dziļi ievilkusi elpu, izgrūda. Par duelēšanos.
Man saļodzījās ceļi, un es apsēdos uz tuvākās šim nolūkam izmantojamās virsmas.
- Sasodīts, kāpēc jūs man neko neteicāt? īsti nezināju, kādas jūtas šie jaunumi manī modināja: šoku vai šausmas bailes? vai arī pavisam niecīgu gandarījumu?
- Es… negribēju jūs satraukt, chйrie, Luīze stomījās, manu acīm redzamo bēdu izbrīnīta. Jūs bijāt tik vārga… un galu galā jūs neko nevarējāt līdzēt. Un jūs ari nejautājāt, viņa man atgādināja.
- Bet ko… kā… cik ilgi viņam jāsēž? es bēru jautājumus citu pēc cita. Lai kādas bija manas pirmās izjūtas, pēkšņi man neatliekami vajadzēja visu zināt. Mērtega vēstulīte Tremulīna ielā bija pienākusi pirms divām nedēļām. Bija paredzēts, ka Džeimijs dosies ceļā, tiklīdz būs to saņēmis, bet tā nebija noticis.
Luīze sasauca kalpotājus un pavēlēja atnest vīnu, ožamo sāli un dedzinātas spalvas, visu uzreiz. Laikam jau mans izskats raisīja nopietnas bažas.
- Tas ir karaļa rīkojuma pārkāpums, viņa sacīja, uz mirkli pārtraukusi rosīšanos. Jūsu vīrs paliks cietumā tik ilgi, cik karalim labpatiks.
- Jēzus Rūzvelts Kristus! es nomurmināju, vēlēdamās atrast vēl stiprākus vārdus.
- Par laimi, le petit Džeimss savu pretinieku nenogalināja, Luīze steidzās piebilst. Tādā gadījumā sods būtu ievērojami… ak! Viņa paguva paraut sāņus savus svītrainos svārkus, lai paglābtu tos no kakao un cepumu kaskādes, jo es apgāzu tikko atnestos atspirdzinājumus. Kamēr paplāte, neviena neievērota, nobūkšķēja uz grīdas, es stingi skatījos draudzenē. Rokas biju cieši piespiedusi
pie krūtīm, labā plauksta sargājoši apsedza zelta laulības gredzenu kreisajā rokā. Man likās, ka šaurā metāla stlpiņa dedzina ādu.
- Tātad viņš nav miris? es jautāju kā aizmigusi. Kapteinis Rendels… viņš tātad ir dzīvs?
- Nūjā, Luīze apstiprināja, ziņkāri manī raudzīdamās. Jūs to nezinājāt? Viņš ir smagi ievainots, bet runā, ka atlabšot. Vai jums viss ir labi, Klēra? Jūs izskatāties… Bet man ausīs atskanēja šalkšana, kas aprija tālākos vārdus.
- Jūs pārāk sapūlējāties. Pārāk ātri, Luīze dusmojās, atvelkot aizkarus. Es taču teicu, vai ne?
- Laikam gan, es piekritu. Tad piecēlos sēdus, nolaidu kājas uz grīdas un piesardzīgi pārbaudīju, vai vājums pilnībā pārgājis. Galva nereiba, ausīs nešalca, attēls nedubultojās, un nebija arī vēlmes saļimt zemē. Visas dzīvības pazīmes atbilda normai.
- Man vajag dzelteno kleitu, un pēc tam esiet tik laipna un lieciet piebraukt karieti, Luīze, es lūdzu.
Viņa pavērās manī ar šausmām.
-Jūs taču nedomājat doties projām? Kādas muļķības! Drīz ieradīsies Kloso kungs un jūs izmeklēs! Aizsūtīju ziņu, lai viņš tūlīt brauc šurp!
Ja man būtu vajadzīgs iemesls, lai es nostātos uz kājām, tad pietiktu ar to, ka no Parīzes pie manis brauc ievērojamais augstāko aprindu ārsts Kloso kungs.
Līdz 18. jūlijam atlikušas desmit dienas. Ar ātru zirgu, labu laiku, kā arī ignorējot ērtības, ceļu no Parīzes līdz Orvjeto varētu paveikt sešās dienās. Tātad man dotas četras, lai izdomātu, kā dabūt Džeimiju ārā no Bastīlijas. Tagad nebija laika niekoties ar Kloso kungu.
- Hmm! Es domīgi nopētīju istabu. Nu tad vismaz atsauciet istabeni, lai palīdz man apģērbties. Nevēlos pieņemt Kloso kungu kreklā.
Kaut arī Luīze izskatījās aizdomu pilna, mana vēlēšanās viņai likās saprātīga; lielākā tiesa galma dāmu pieceltos no nāves gultas, lai sapostos atbilstoši notikumam.
- Labi, viņa piekrita un pagriezusies devās projām. Bet palieciet gultā, līdz atnāk Ivonna, vai dzirdat?
Dzeltenā kleita bija viena no maniem labākajiem tērpiem brīva piegriezuma, eleganta, ar moderno trēnu no pleciem, ar platu atlocītu apkakli, kuplām piedurknēm un ar pērlītēm izšūtu aizdari priekšā. Nopūderēta, saķemmēta, zeķēm kājās un beigās vēl iesmaržināta es pētīju kurpes, kuras Ivonna bija man nolikusi. Vērtējot saraukusi pieri, es pagriezu galvu uz vienu pusi, tad uz otru.
- Mm, nē, es beidzot sacīju. Man nepatīk. Nē, es vilkšu citas, tās ar sarkanajiem safjānādas papēžiem.
Istabene šaubīdamās paskatījās uz manu kleitu, it kā apsvērdama, kādu iespaidu atstās sarkana safjānāda kopā ar dzeltenu muarē zīdu, tomēr paklausīgi pagriezās un sāka rakņāties pa milzīgā skapja apakšu.
Es klusi, vienās zeķēs, uz pirkstgaliem aiztipināju viņai aiz muguras, iegrūdu meiču uz galvas skapī, kur nabadzītei uzreiz virsū sakrita kleitas, un, lai gan visa šī kaudze cilājās un kliedza, es aizcirtu durvis. Pagriezu atslēgu un iemetu to kabatā, domās paspiezdama sev roku. Veikli nostrādāts, Bīčema, es sevi uzslavēju. Visas šīs politiskās intrigas liek tev apgūt to, ko māsu skolā neviens pat iedomājies nebūtu tev mācīt, par to nav šaubu.
- Neraizējies, es mierinoši teicu nemierīgajam skapim. Gan jau drīz kāds nāks garām un tevi izlaidīs. Un tu varēsi teikt princesei, ka neļāvi man nekur iet.
Likās, ka izmisuma pilnajās vaimanās, kas plūda no skapja, es dzirdēju pieminam Kloso kunga vārdu.
- Saki, lai viņš izmeklē pērtiķi, es uzsaucu pār plecu. Tam ir kašķis.
Cīņā ar Ivonnu gūtie panākumi uzlaboja man garastāvokli. Taču, kad biju iekārtojusies karietē, kas pa bedraino ceļu ripoja uz Parīzi, oma atkal jūtami sabojājās.
Kaut arī dusmas uz Džeimiju bija rimušas, tomēr vēl aizvien nevēlējos viņu redzēt. Manās jūtās valdīja pilnīgs haoss, un man
nebija nekādas patikas tās tuvāk izpētīt; pārāk stipri vēl sāpēja. Tur bija bēdas un drausmīga izgāšanās sajūta, bet pāri visam nodevība. Viņa un mana. Viņš nekādā gadījumā nedrīkstēja doties uz Buloņas mežu, bet es nekādā gadījumā nedrīkstēju viņam sekot.
Un tomēr mēs abi rīkojāmies tā, kā lika mūsu raksturs un jūtas, un par abiem mēs bijām varbūt nogalinājuši savu bērnu. Man nebija vēlēšanās satikt savu līdzzinātāju šajā noziegumā, vēl mazāk rādīt savas bēdas un samērot savu vainu ar viņējo. Es bēgu no visa, kas man atgādināja par lietaino rītu Buloņas mežā. Es noteikti bēgu no atmiņām par Džeimiju, no ainas, kādu viņu redzēju pēdējo reizi pārliekušos pār savu upuri un, izslejoties viņa sejā kvēloja atriebības alkas, kas drīz skāra viņa paša ģimeni.
Pat garāmslīdoša doma lika vēderam krampjaini savilkties un atsauca atmiņā priekšlaicīgo dzemdību rēgu. Iespiedu dūres karietes zilajā samta sēdeklī un mazliet pacēlos, lai atslābinātu muguru, kas šķita savilkta.