Pagriezos un, cerot pievērst uzmanību kaut kam citam, skatījos ārā pa logu, bet ainavas akli slīdēja garām, jo prāts neaicināts atkal kavējās pie brauciena mērķa. Lai kādas bija manas jūtas pret Džeimiju un kaut arī nezināju, vai mēs vēl kādreiz tiksimies, kas mēs būsim vai nebūsim viens otram, tas tomēr nemainīja faktu, ka viņš sēž cietumā. Un es visai labi varēju iedomāties, ko viņam nozīmē ieslodzījums, ņemot vērā atmiņas par Ventvērtu, no kurām viņš nespēja atbrīvoties; kārīgas rokas, kas viņu sapņos glāstīja, akmens sienas, ko viņš miegā dauzīja ar dūrēm.
Bet vēl svarīgāks bija jautājums par Čārlzu un kuģi no Portugāles; Divernē kunga aizdevums un Mērtegs, kurš kuru katru dienu izbrauks ar kuģi no Lisabonas, lai dotos uz tikšanos Orvjeto. Likmes bija pārāk augstas, tāpēc es nevarēju ļaut savām emocijām spēlēt galveno lomu. Skotu klanu, pašas Hailendas, Džeimija ģimenes un Lelibrokas rentnieku, to tūkstošu vīru, kas mirs Kalodenas kaujas laukā un pēc tās. To dēļ vajadzēja mēģināt. Un, lai mēģinātu, Džeimijam bija jātiek brīvībā; viena es to nevarēju izdarīt.
Nē, viss bija skaidrāks par skaidru. Man vajadzēs būt gatavai uz visu, lai tikai viņš tiktu laukā no Bastīlijas.
Bet ko tad es varēju darīt?
Skatījos, kā ubagi raušas kājās un rāda uz karietes logiem, kad mēs iebraucām Sentonorē priekšpilsētā. Kad tevi māc šaubas, es nodomāju, vērsies pēc palīdzības pie augstākas varas.
Pieklauvēju pie kučiera bukas dēļa. Tas čīkstēdams paslīdēja sānis, un pa spraugu manī palūkojās Luīzes kučiera ūsainā seja.
- Kundze?
- Pa kreisi, es sacīju. Uz Eņģeļu slimnīcu.
Māte Hildegarde domīgi bungāja ar īsi apgrieztajiem nagiem pa nošu lapu, it kā izsizdama sarežģītu ritmu. Viņa sēdēja pie mozaīkas galdiņa savā kabinetā pretī Gerstmana kungam, kurš bija ataicināts uz steidzīgi sasaukto apspriedi.
- Nūjā, Gerstmana kungs šaubīdamies novilka. Jā, domāju, ka varu sarunāt privātu audienci pie Viņa Majestātes, bet… jūs droši zināt, ka jūsu vīrs… khm… Koncertmeistaram, šķiet, bija radušās neparastas grūtības izteikties, līdz ar to man modās aizdomas, ka lūgt karalim atbrīvot Džeimiju būs kādu nieku sarežģītāk, nekā biju cerējusi. Mātes Hildegardes izturēšanās manas aizdomas apstiprināja.
- Johannes! viņa iesaucās tik satraukta, ka bija atmetusi ierasto formālo uzrunas formu. Viņa to nevar! Galu galā Freizera kundze nav galma dāma, viņa ir tikumīga!
- Ē, paldies, es pieklājīgi pateicos. Taču, ja jums nav iebildumu… kāds sakars manai tikumībai ar lūgumu karalim atbrīvot manu vīru?
Mūķene un dziedāšanas skolotājs pārmija skatienus, kur šausmām par manu naivitāti piejaucās nepatika, ka vajadzēs to sagraut. Beidzot māte Hildegarde, drosmīgākā no viņiem abiem, uzņēmās nest to krustu.
- Ja iesiet viena pie karaļa lūgt tādu pakalpojumu, viņš gribēs ar jums gulēt, viņa runāja skaidru valodu. Pēc visas ilgstošās ņemšanās, kā pateikt man šo ziņu, diez ko pārsteigta nebiju, tomēr
palūkojos uz Gerstmana kungu, meklējot apstiprinājumu, un viņš negribīgi pamāja ar galvu.
- Viņa Majestāte ļoti labvēlīgi izturas pret lūgumiem, ko izsaka dāmas ar zināmu pievilcību, viņš smalkjūtīgi sacīja, pēkšņi ieinteresējies par kādu no dekoratīvajām figūriņām uz rakstāmgalda.
- Bet šādiem lūgumiem ir sava cena, papildināja māte Hildegarde, ne tuvu tik smalkjūtīgi kā mūziķis. Lielākā tiesa galminieku ļoti priecājas, ja viņu sievas izpelnās karaļa labvēlību; ieguvums pilnībā atsver sievu tikumības upurēšanu. To iedomājoties, mūķenes platā mute nicinājumā sašķobījās, tad atkal iztaisnojās ierastajā drūmajā smīnā.
- Bet jūsu vīrs, viņa vērsās pie manis, šķiet, nepieder pie tās sugas, no kuriem iznāk iztapīgi ragneši. Biezās, izliektās uzacis piekarināja teikuma beigās jautājuma zīmi, un es par atbildi papurināju galvu.
- Diez vai. Atklāti sakot, tas bija uzkrītošākais zemteksts, ko jebkad biju dzirdējusi. Ja arī vārds “iztapīgs” nebija gluži pēdējais to ipašību sarakstā, kas nāca prātā, iedomājoties par Džeimiju Freizeru, tad ļoti tuvu apakšgalam gan. Centos iztēloties, ko viņš domātu vai, teiksim, darītu, ja uzzinātu, ka esmu gulējusi ar citu vīrieti, kaut ar pašu Francijas karali.
Šī doma man atgādināja uzticēšanos, kāda valdīja starp mums gandrīz no pirmās laulību dienas, un pēkšņi man pāri gāzās izmisuma vilnis. Uz brīdi, cīnoties ar nelabumu, aizvēru plakstus, bet vajadzēja skatīties patiesībai acīs.
- Labi, es sacīju un dziļi ieelpoju, vai ir vēl kāda cita iespēja?
Māte Hildegarde savilka uzacis un saviebusies paskatījās uz
Gerstmana kungu, it kā gaidītu, ka viņš dos atbildi. Taču mazais koncertmeistars tikai paraustīja plecus un arī savilka seju skābā grimasē.
-Ja būtu kāds augstu stāvošs draugs, kurš varētu Viņa Majestātei aizlikt kādu vārdu par jūsu vīru? viņš piesardzīgi jautāja.
- Diezin vai. Ceļā no Fontenblo es pati izskatīju šādas iespējas un biju spiesta atzīt, ka nav neviena, kam es puslīdz droši varētu
lūgt uzņemties šādu starpnieka lomu. Tā kā divkauja bija pretlikumīga un izraisīja skandālu jo Marija d’Arbanvila, protams, bija iznēsājusi baumas pa visu Parīzi -, neviens no mums pazīstamajiem frančiem nevarēja atļauties izrādīt par šo gadījumu interesi. Divemē kungs piekrita satikties ar mani un izturējās laipni, bet noraidoši. Viņš ieteica nogaidīt. Pēc dažiem mēnešiem, kad skandāls būs cik necik pieklusis, varēs vērsties pie Viņa Majestātes. Bet šobrīd…
Līdzīgi arī Sendringemas hercogs, kuru tik ļoti saistīja delikātā diplomātijas etiķete, ka viņš atlaida savu privātsekretāru tikai par iespējamu saistību ar skandālu, nekādi nevarēja lūgt Luijam tāda rakstura pakalpojumu.
Stīvi blenzu galda inkrustētajā virsmā, gandrīz neredzēdama emaljas sarežģītos līkločus, kas vijās cauri ģeometrijas un krāsu abstraktajiem rakstiem. Rādītājpirksts slīdēja pa cilpām un līkumiem, ko redzēju sev priekšā, izmantojot tos par nedrošu enkuru manām strauji joņojošajām domām. Tātad, lai novērstu jakobītu iebrukumu Skotijā, bija nepieciešams dabūt Džeimiju laukā no cietuma, un man vajadzēja spert šo soli, vienalga, kādā veidā, un vienalga, kādas tam būtu sekas.
Beidzot es pacēlu galvu un satikos ar mūzikas skolotāja skatienu.
- Man tas jādara, es klusi sacīju. Cita ceļa nav.
Mirkli istabā valdīja klusums. Tad Gerstmana kungs paskatījās uz māti Hildegardi.
- Viņa paliks te, slimnīcas priekšniece stingri noteica. Tu, Johanness, kad būsi visu sarunājis, vari atsūtīt ziņu, kad nolikta audience.
Pēc tam viņa pagriezās pret mani.
- Galu galā mīļā draudzene, ja patiešām esat nolēmusi iet šo ceļu… Viņas lūpas cieši sakniebās, tad pavērās, lai teiktu šādus vārdus: Iespējams, palīdzēt jums pārkāpt laulību ir grēks. Tomēr es to darīšu. Zinu, ka šādas rīcības iemesli, lai kādi tie būtu, jūsuprāt, ir pamatoti. Un varbūt grēku atsvērs jūsu augstsirdīgā draudzība.
- Ak, māt. Likās, ja teikšu vēl ko, sākšu raudāt, tāpēc tikai paspiedu lielo, sastrādāto plaukstu, kas gulēja man uz pleca. Man pēkšņi uzmācās ilgas mesties skarbās sievietes rokās un piekļaut seju pie mierinošajām, melnā sarža klātajām krūtīm, bet plauksta atlaida manu plecu un saņēma garo ahātu rožukroni, kas ejot klikstēja viņas habita krokās.