- Es lūgšu par jums Dievu, viņa sacīja, savelkot lūpas smaidā, kas ne tik stingrā sejā varbūt viegli drebētu. Pēkšņi smaids pārvērtās dziļu rūpju izteiksmē. Lai arī īsti nezinu, viņa domīgi piebilda, kurš svētais būtu piemērotākais aizbildnis šajos apstākļos.
Vārds, kas man iešāvās prātā, bija Marija Magdalēna; tobrīd es pacēlu kā lūgšanā saliktās rokas virs galvas, ļaujot mazajam krinolīna karkasam pārslīdēt pāri pleciem un nogult uz gurniem. Vai Mata Hari, bet es biju droša, ka šī sieviete nemūžam netiks iekļauta kristiešu svēto kalendārā. Starp citu, arī par Magdalēnu es nebiju pārliecināta, bet no grēkiem atgriezusies prostitūta visā debesu draudzes pulkā likās vispiemērotākā, kas varētu atbalstīt mani riskantajā pasākumā, kuru biju uzsākusi.
Iedomājos, ka Eņģeļu klosteris droši vien nekad nebija piedzīvojis pošanos šādai misijai. Kaut arī kandidātes, kā Kristus līgavām pieklājās, uz pēdējo zvērestu nodošanu tika ietērptas krāšņos tērpos, diez vai šajās ceremonijās tika izmantots sarkans zīds un rīsu pūderis.
Cik simboliski, es spriedu, kad bagātīgās, sarkanās drānas pārslīdēja manai augšup pavērstajai sejai. Balts šķīstība, un sarkans… sauc, kā gribi. Māsa Minerva, jauna mūķene no bagātas aristokrātu dzimtas, bija izraudzīta, lai palīdzētu man saģērbties; viņa ļoti prasmīgi un pašpārliecināti sakārtoja manus matus, nostiprinot ikvienu mazāko, ar saldūdens pērlēm rotāto pāva spalvas stīdziņu. Viņa ļoti rūpīgi izķemmēja man uzacis, iezīmēja tās tumšākas ar svinu un lūpas nokrāsoja ar sārtā smiņķī iemērktu spalvu. Man drausmīgi kutēja, radot vēlmi izplūst nevaldāmos smieklos. Ne jau jautrības dēļ, nē, tā bija histērija.
Māsa Minerva pastiepa roku pēc spoguļa. Es ar žestu viņu apturēju; nevēlējos skatīties sev acīs. Dziļi ievilku elpu un pamāju ar galvu.
- Esmu gatava, es teicu. Lai piebrauc karieti.
Šajā pils daļā es biju pirmo reizi. Atklāti sakot, pēc neskaitāmiem pagriezieniem un cilpu mešanas pa sveču apgaismotajiem koridoriem, kuru sienas sedza spoguļi, es vairs īsti nezināju, cik eksemplāros te esmu, nemaz nerunājot par to, lai saprastu, uz kurieni katrs no tiem ved.
Diskrēts un anonīms kambarkungs aizveda mani līdz mazām, ar paneļiem klātām durvīm uz alkovu. Vienreiz pieklaudzināja pie tām, tad paklanījās man, strauji apgriezās un, atbildi nesagaidījis, aizgāja. Durvis atvērās, un es iegāju iekšā.
Karalim bikses vēl bija kājās. Šis fakts palēnināja manu sirdsdarbību līdz ciešamam ritmam, un man vairs nelikās, ka kuru katru mirkli apvemšos.
Pat nezināju, ko biju gaidījusi, bet realitāte mani mazliet nomierināja. Viņa Majestāte bija ģērbies vienkārši kreklā un biksēs un siltumam ap pleciem apņēmis brūna zīda rītasvārkus. Viņš pasmaidīja un, satvēris mani pie elkoņa, mudināja piecelties no reveransa. Delna bija silta zemapziņā biju sagaidījusi, ka tā būs mikla, un es, cik nu labi spēju, atbildēju ar smaidu.
Mēģinājums acīmredzot nebija izdevies, jo viņš mīļi noglauda manu roku un sacīja:
- Nebaidieties no manis, chиre Madame. Es nekožu.
- Nē, protams, ne, es teicu.
Viņš bija nesalīdzināmi līdzsvarotāks par mani. Nu dabiski, es pie sevis nodomāju, viņam tas nav nekas jauns. Dziļi ievilku elpu un centos atslābināties.
- Vai dzersiet glāzi vīna, kundze? karalis piedāvāja. Mēs bijām divatā; kalpotāju nebija, bet vīns jau bija saliets divos pokālos un sveču gaismā kvēloja kā sarkans rubīns. Telpa bija grezni iekārtota,
bet ļoti maza, un bez galda un diviem krēsliem ar ovālām atzveltnēm te vēl atradās mīksts, ar zaļu samtu pārvilkts dīvāns. Vairoties skatīties uz to, es paņēmu glāzi un klusi pateicu “paldies”.
- Lūdzu, sēdieties. Luijs ieslīga vienā no krēsliem un ar mājienu aicināja man sēsties otrā. Un tagad esiet tik laipna un stāstiet, viņš man atkal uzsmaidīja, ko varu jūsu labā darīt.
- M-mans vīrs, es iesāku, bet biju tik satraukta, ka mazliet stomījos. Viņš ir Bastīlijā.
- Protams, karalis nomurmināja. Par duelēšanos. Atceros. Viņš saņēma manu roku, to, kurā neturēju glāzi, un pirksti viegli skāra vietu, kur man sitās pulss. Ko jūs vēlētos, lai es daru, chиre Madame? Jūs zināt, ka tas ir nopietns nodarījums; jūsu vīrs ir pārkāpis likumu, ko es pats esmu izdevis. Pirksts glāstīja manu plaukstas locītavu, liekot kņudēt visai rokai.
- J-jā, es saprotu. Bet viņš tika… izprovocēts. Man galvā dzima ideja. Jūs jau zināt, viņš ir skots; tās zemes vīrieši kļūst, centos izdomāt piemērotāku sinonīmu vārdam “traki”, ārkārtīgi nikni, ja tiek aizskarts viņu gods.
Luijs pamāja ar galvu; likās, ka viņam neeksistē nekas cits kā vien roka, pār kuru bija noliecies. Redzēju viņa ādas taukaino spīdumu un saodu smaržas. Vijolītes. Spēcīga, salda smarža, bet ar to nebija gana, lai pilnībā noslēptu sīvo vīrišķības smārdu, kas dvesa no karaļa.
Divos lielos malkos izdzēris vīnu, viņš nolika glāzi, lai manu plaukstu varētu turēt ar abām rokām. Viens pirksts ar īsi apgrieztu nagu vilka pa mana laulības gredzena izvītajām līnijām un dadža ziediem.
- Tā ir. Viņš pacēla manu roku augstāk, it kā vēlētos izpētīt gredzenu. Tā ir, kundze. Tomēr…
- Es būtu… bezgala pateicīga, Jūsu Majestāte, es viņu pārtraucu. Viņš pacēla galvu, un es ieraudzīju viņa acis, tumšas un neizprotamas. Mana sirds sitās kā veseris. Bezgala… pateicīga.
Viņa Majestātei bija plānas lūpas un bojāti zobi; varēju saost viņa dvašu, kura stipri oda pēc sīpoliem un trūdiem. Mēģināju aizturēt elpu, bet ilgi jau tā nevarēju.
- Nu… viņš lēnām novilka, it kā pārdomātu dzirdēto. Es pats, kundze, sliektos izrādīt žēlsirdību…
Es skaļi izelpoju, un viņš brīdinoši saspieda manus pirkstus.
- Bet, redziet, ir zināmi sarežģījumi.
- Tiešām? es vārgi izdvesu.
Karalis pamāja ar galvu, acis joprojām nenovērsis no manas sejas. Pirksti viegli pārslīdēja manai delnas virspusei, velkot pa asinsvadu tīklojumu.
- Angļu džentlmenis, kuram diemžēl gadījās aizvainot Broktūrekas kungu, viņš sacīja. Viņš strādāja pie… viena cilvēka diezgan ievērojama angļu aristokrāta.
Sendringems. Dzirdot pieminam, kaut arī netieši, hercogu, mana sirds apmeta kūleni.
- Šis augstmanis iesaistīts… teiksim tā, svarīgās sarunās, kas dod viņam tiesības uz īpašu attieksmi. Plānās lūpas savilkās smaidā, pasvītrojot valdonīgo degunu virs tām. Un šis augstmanis ir izrādījis interesi par jūsu vīra un angļu kapteiņa Rendela dueli. Nelaimīgā kārtā viņš ārkārtīgi uzstājīgi pieprasīja, lai jūsu laulātais draugs par savu neapdomību, kundze, izcieš bargāko sodu.
Nolādētais, resnais cūka, es domās nolamājos. Protams, tā kā Džeimijs bija noraidījis kā kukuli piedāvāto attaisnošanu, vai varēja rasties labāka izdevība neļaut viņam “iepīties” Stjuartu darīšanās kā panākt, ka Džeimijs tuvākos gadus pavadīs aiz restēm Bastīlijā? Droši, neuzkrītoši un lēti. Šādu izdevību hercogs nevarēja laist garām.
Taču Luijs vēl joprojām smagi dvašoja pār manu roku, un es to iztulkoju kā zīmi, ka viss vēl nav zaudēts. Ja viņš netaisās apmierināt manu lūgumu, tad diez vai var lolot cerības, ka likšos ar viņu gultā, bet, ja viņš uz to vēl cer, tad piedzīvos stipri nepatīkamu pārsteigumu.
Es saņēmu dūšu vēl vienam mēģinājumam.
- Vai tad Jūsu Majestāte klausa angļu pavēlēm? es uzdrīkstējos pajautāt.