Luijs no izbrīna iepleta acis. Tad, aptvēris manu nodomu, greizi pasmaidīja. Tomēr es biju trāpījusi vārīgā vietā; redzēju sakustamies karaļa plecus, kad viņš, kā uzsedzot neredzamu mantiju, atguva savas varas apziņu.
- Nē, kundze, neklausu, viņš vēsi atteica. Tomēr ņemu vērā… dažādus apstākļus. Smagnējie plakstiņi uz brīdi noslīga pār acīm, bet manu roku viņš neatlaida.
- Esmu dzirdējis, ka jūsu vīrs interesējas par mana brālēna darījumiem, viņš turpināja.
- Jūsu Majestāte ir labi informēts, es pieklājīgi sacīju. Bet tad jau jūs zināsiet arī to, ka mans vīrs neatbalsta Stjuartu atgriešanos Skotijas tronī. Es lūdzu Dievu, lai tie būtu vārdi, kurus Luijs vēlētos dzirdēt.
Izskatījās, ka man ir paveicies, viņš pasmaidīja, pacēla manu roku pie lūpām un viegli noskūpstīja.
- Ak tā? Es par jūsu dzīvesbiedru biju dzirdējis… pretrunīgus stāstus.
Es dziļi ievilku elpu un apspiedu vēlēšanos atraut roku.
- Nu, tas jau tikai darījuma jautājums, centos runāt pēc iespējas lietišķāk. Mana vīra brālēns Džereds Freizers neslēpj, ka ir jakobīts. Džeimijs mans vīrs būdams Džereda kompanjons, taču nevar iet visiem klāstīt, ko īsti domā. Redzot, ka šaubas pamazām pazūd no karaļa sejas, es steidzos runāt tālāk. Pajautājiet Divernē kungam! Viņš labi pazīst mana vīra patiesos uzskatus.
- Esmu jau runājis ar viņu. Luijs diezgan ilgi klusēja, vērojot, kā paša tumsnējie, īsie pirksti velk uz manas rokas gaisīgus apļus.
- Tik gaiša, viņš murmināja. Tik maiga. Šķiet, es varu redzēt, kā zem ādas plūst asinis.
Tad viņš atlaida roku un domīgi vērās manī. Es gluži labi pratu lasīt cilvēku sejās, bet Luija vaibsti šobrīd neko nepauda. Pēkšņi aptvēru, ka viņš ir karalis kopš piecu gadu vecuma un spēja slēpt savas domas viņam ir tikpat dabiska kā Burbonu deguns vai miegainās, melnās acis.
Šai atziņai uz pēdām sekoja nākamā un tik pamatīgi iebelza man pa pakrūti, ka likās, tur iegūlis ledus gabals. Šis vīrietis bija karalis. Vēl apmēram četrdesmit gadus parīzieši nesacelsies pret monarhu; līdz šai dienai karaļa vara bija neierobežota. Vārdu sakot, viņš varēja Džeimiju atbrīvot vai nogalināt. Viņš varēja pēc sirds patikas izrīkoties ar mani, un man nebūtu, kur sprukt. Viņam atlika tikai pamāt ar galvu, un Francijas naudas lādes izgāztu zeltu, dodot vaļu Čārlzam Stjuartam, kurš kā nāvējoša zibens šautra trāpītu tieši Skotijas sirdī.
Viņš bija karalis. Viņš darīs, kā gribēs. Un es skatījos viņa tumšajās, domu apēnotajās acīs un drebēdama gaidīju, ko karalim labpatiks darīt.
- Sakiet man, ma chиre Madame, beidzot, izrāvies no pārdomām, viņš ierunājās. Ja es izpildīšu jūsu lūgumu un atbrīvošu Broktūrekas kungu… Viņš atkal apklusa, vēl kaut ko apsvērdams.
-Jā?
- Viņam vajadzēs pamest Franciju, Luijs sacīja, brīdinoši savilcis vienu biezo uzaci. Tas būtu nosacījums atbrīvošanai.
- Es saprotu. Mana sirds sitās tik skaļi, ka gandrīz nedzirdēju, ko Luijs saka. Galu galā tas jau arī bija šī pasākuma galvenais iemesls lai Džeimijs varētu tikt ārā no Francijas. Bet no Skotijas viņš ir izraidīts…
- To, manuprāt, varētu nokārtot.
Es svārstījos, bet domāju, ka citas izvēles, kā Džeimija vārdā piekrist, man nebija.
- Lai notiek.
- Labi. Karalis apmierināts pamāja ar galvu. Tad viņa skatiens atgriezās pie manis, pakavējās pie manas sejas, noslīdēja pa kaklu uz krūtīm un tālāk pa visu augumu. Par to es lūgšu no jums nelielu pakalpojumu, kundze, viņš klusi piebilda.
Uz sekundi droši ieskatījos viņam acīs. Tad noliecu galvu.
- Esmu Jūsu Mājestātes rīcībā,.es sacīju.
- 0! Luijs piecēlās un nevērīgi nometa rītasvārkus uz krēsla atzveltnes. Viņš pasmaidīja un pastiepa man roku. Trиs bien, ma chиre. Tad nāciet man līdzi.
Es aizvēru acis, lūdzoties, lai man neļimtu ceļi. Dieva dēļ, es domāju pie sevis, tu esi divreiz precējusies. Izbeidz tā satraukties par sīkumiem.
Piecēlos un saņēmu Luija roku. Man par izbrīnu, viņš nepagriezās pret samta dīvānu, bet aizveda pie durvīm istabas otrā galā.
Kad viņš atlaida manu roku, lai atvērtu durvis, pār mani nāca īss, kristāltīras apskaidrības mirklis.
Lai velns tevi parauj, Džeimij Freizer, es nodomāju. Kaut tu nonāktu ellē!
Kā sastingusi stāvēju uz sliekšņa un mirkšķināju acis. Manas pārdomas par karaļa izģērbšanās protokolu pārvērtās dziļā izbrīnā.
Istaba bija diezgan krēslaina, to apgaismoja tikai mazas eļļas lampiņas, kas grupās pa piecām bija saliktas alkovos. Telpa bija apaļa un tāpat arī milzīgais galds tās vidū, tumšajā koka virsmā atspīdēja sīki gaismas punktiņi. Ap galdu sēdēja cilvēki, kurus varēja jaust tikai kā izplūdušus, drūmus plankumus uz melnā fona.
Man ienākot, nošalca klusas balsis, kuras karaļa parādīšanās uzreiz apslāpēja. Kad manas acis pierada pie krēslas, es satriekta atklāju, ka cilvēkiem galvā ir kapuces; tuvāk sēdošais vīrietis pagriezās pret mani, un samtā izgrieztajos caurumos es ieraudzīju pamirdzam acis. Izskatījās, ka te uz sapulci sanākuši bendes.
Es acīmredzot biju goda viešņa. Vienu satraukuma pilnu mirkli nesapratu, ko no manis sagaida. Pēc mājieniem, ko bija izteicis gan Raimons, gan Mārgerita, man rādījās murgi, kuros redzēju okultas ceremonijas ar zīdaiņu upurēšanu, rituālu izvarošanu un vispārēja rakstura sātaniskus ritus. Taču tikai retumis pārdabiskais atbilst nostāstiem, un es cerēju, ka šis gadījums nebūs izņēmums.
- Mēs, kundze, esam dzirdējuši par jūsu lieliskajām spējām un jūsu… reputāciju. Luijs smaidīja, bet viņa acīs, skatoties uz mani, jautās piesardzības ēna, it kā viņš nebūtu drošs, ko no manis īsti var sagaidīt. Mēs būtu jums ārkārtīgi pateicīgi, mana dārgā kundze, ja jūs neatteiktos šovakar ļaut mums baudīt šo spēju augļus.
Es pamāju ar galvu. Ak tad jūs būtu ārkārtīgi pateicīgi? Nu, tas jau ir brīnišķīgi! Es gribēju, lai viņš jūtas man pateicīgs. Taču ko viņš no manis vēlējās? Kalps nolika uz galda lielu vaska sveci un aizdedzināja, no spodrās virsmas atblāzmoja maigas gaismas aplis. Sveci rotāja tādi paši simboli, kādus biju redzējusi metra Raimona slepenajā istabā.
- Regardez, Madame/’ Karalis satvēra manu elkoni un pagrieza mani tā, lai es redzētu, kas ir aiz galda. Tagad sveces gaismā es kustīgajās ēnās saskatīju divus klusējošus stāvus. Tos ieraugot, es satrūkos, bet karaļa pirksti vēl ciešāk saspieda manu elkoni.
Tur blakus viens otram, apmēram sešu pēdu attālumā, stāvēja grāfs Senžermēns un metrs Raimons. Aptiekārs nekādi neizrādīja, ka mani pazīst, bet izturējās mierīgi un ar savām melnajām acīm, kurās nebija zīlīšu, vērās kaut kur sāņus, kā varde no akas dzīlēm.
Grāfa acis, mani ieraugot, iepletās neticibā, tad skatiens kļuva drūms. Viņš bija ģērbies vislabākajās drēbēs, viscaur baltā kā parasti balti stīvināti atlasa svārki, krēmkrāsas veste un bikses. Sveču gaismā zaigoja sīko pērlīšu raksti, kas rotāja svārku aproces un atlokus. Ja neskaita drānu krāšņumu, tad grāfs, manuprāt, izskatījās visai bēdīgi seja sasprindzinājumā sašķobīta, mežģīnes krekla priekšā tādas kā saņurcītas, apkakle sviedros samirkusi tumša.
Raimons, gluži otrādi, izskatījās vēss kā zivs uz ledus, viņš stāvēja nekustīgi, abas rokas paslēpis ierastā novalkātā samta talāra piedurknēs, platā, neizteiksmīgā seja rāma un neizdibināma.
- Šie divi vīri, kundze, tiek apsūdzēti, Luijs pamāja ar roku uz Raimonu un grāfu, par buršanos, par sakariem ar tumsas spēkiem, par likumīgas izglītošanās izkropļošanu, pārvēršot to par sātanisku mākslu izzināšanu. Karaļa balss skanēja salti un drūmi.