- Tādas lietas plaši tika piekoptas mana vectēva valdīšanas laikā, bet mēs šādas neģēlības savā valstī necietīsim.
Viņa Majestāte uzsita knipi pret vienu no maskētajiem stāviem, kurš, nodrošinājies ar tinti un spalvu, sēdēja pie papīru kaudzes.
- Esiet tik laipns un nolasiet apsūdzības rakstu, viņš pavēlēja.
Vīrietis ar kapuci galvā paklausīgi piecēlās, paņēma papīra lapu
un sāka lasīt: apsūdzības zoofilijā, viltus upurēšanā, nevainīgu asiņu izliešanā, vissvētākā rituāla, mises, profanācijā, apgānot dievmaizi, mīlas rituālu izpildīšanā uz Dieva altāra man iešāvās prātā, kā no malas varēja izskatīties tas, ko darīja Raimons, lai mani dziedinātu, un jutos no sirds pateicīga Dievam, ka neviens to nav atklājis.
Dzirdēju pieminam vārdu Karfurs un noriju pēkšņi kaklā sakāpušo žulti. Ko bija teicis mācītājs Lorē? Burvis Karfūrs bija sadedzināts Parīzē tikai pirms divdesmit gadiem tieši par tādiem pārkāpumiem, kādus tagad dzirdēju uzskaitām: “…dēmonu un tumsas spēku izsaukšana, slimības un nāves uzsūtīšana par maksu,” es pieliku roku pie vēdera, jo dzīvā atmiņā uzplaiksnīja krūklis “ļauna vēlēšana galminiekiem, jaunavu aptraipīšana…” pašāvu skatienu uz grāfu, bet viņa seja, klausoties apsūdzības, bija kā akmenī kalta, cieši sakniebtām lūpām.
Raimons ar sudrabainajiem matiem, kas slīga līdz pleciem, stāvēja gluži mierīgs, it kā klausītos kaut ko tik nenozīmīgu kā strazda svilpošana krūmājā. Kaut arī biju redzējusi kabalas simbolus uz skapja, nespēju saistīt vīru, kuru es pazinu, līdzjūtīgu indētāju, praktisku aptiekāru ar tikko uzskaitītajiem briesmu darbiem.
Beidzot apsūdzības izsīka. Vīrs ar kapuci galvā paskatījās uz karali un pēc viņa mājiena apsēdās.
- Ir veikta visaptveroša izmeklēšana, Luijs, pagriezies pret mani, sacīja. Iesniegti pierādījumi un pierakstītas daudzu aculiecinieku liecības. Šķiet skaidrs, viņš pievērsa saltu skatienu apsūdzētajiem burvjiem, ka abi vīrieši nodarbojušies ar seno filozofu rakstu pētīšanu un zīlēšanu, liekot lietā debesu ķermeņu kustības aprēķinus. Tomēr… viņš paraustīja plecus, …tas pats par sevi nav noziegums. Man ir dots mājiens, viņš paskatījās uz druknu vīrieti kapucē, kurš bija aizdomīgi līdzīgs Parīzes bīskapam, ka arī Baznīcas mācības to strikti nenoliedz; zināms, ka pat Svētais Augustīns iedziļinājies astroloģijas noslēpumos.
Visai neskaidri atcerējos, ka Svētais Augustīns tiešām pētījis astroloģiju un tad augstprātīgi noraidījis to kā blēņas. Tomēr es šaubījos, vai Luijs ir lasījis Augustiņa “Atzīšanos”, un šī aizstāvības līnija, neapšaubāmi, nāktu par labu apsūdzētam burvim; lūkošanās zvaigznēs likās diezgan nekaitīga nodarbošanās, ja salīdzina ar zīdaiņu upurēšanu vai šaušalīgām orģijām.
Sāku stipri bažīties, kāda ir mana loma šajā sapulcē. Vai tomēr kāds redzējis mani slimnīcā kopā ar metru Raimonu?
- Mums nav iebildumu pret to, ka zināšanas tiek liktas lietā pareizi, ne arī pret pētījumiem filozofijā, karalis savaldīgā balsī turpināja. No seno filozofu darbiem ir iespējams mācīties, ja pret tiem izturas ar atbilstošu piesardzību un gara pazemību. Bet nav noliedzams, ka, atrodot šādos rakstos daudz laba, tajā pašā laikā var atklāties arī ļaunais, un šķīsta gudrības meklēšana var izvirst kārē pēc varas un mantas pasaulīgām vērtībām.
Karalis atkal skatījās te uz vienu, te uz otru burvi, acīmredzot cenšoties izsecināt, kurš no abiem būtu spējīgs uz tādu izvirtību. Grāfs joprojām svīda, uz baltajiem zīda svārkiem melnēja mitruma traipi.
- Nē, Jūsu Majestāte! viņš iesaucās, atmetot atpakaļ savus tumšos matus un degošās acis pievēršot metram Raimonam. Tas, ka šajā zemē darbojas tumsas spēki, ir tiesa nešķīstība, par kuru jūs runājāt, staigā mūsu vidū! Bet tik samaitāta sirds nepukst jūsu uzticamākā pavalstnieka krūtīs, viņš uzsita sev pa krūtīm, ja mēs gadījumā nebūtu uztvēruši viņa vārdu jēgu, nē, Jūsu Majestāte! Ja meklējat, kur notiek zinību kropļošana un aizliegtu mākslu piekopšana, tad jums jālūkojas ārpus sava galma. Viņš neapsūdzēja metru Raimonu tieši, bet virziens, kādā vērsa skatienu, runāja skaidru valodu.
Uz karali šis jūtu izvirdums neatstāja nekādu iespaidu.
- Tādas riebeklibas bija bieža parādība mana vectēva valdīšanas laikā, viņš klusā balsī atkārtoja. Mēs tās izravējām, kur vien atradām; iznīcinājām ļaunuma draudus, kur vien tie mūsu valsti parādījās. Burvji, raganas. Baznīcas mācību kropļotāji… Kungi, mēs nepieļausim, ka šis ļaunums atkal paceļ galvu.
- Tātad… Viņš viegli uzsita ar abām plaukstām pa galdu un iztaisnojās. Joprojām nenovēršot skatienu no Raimona un grāfa, karalis norādīja ar roku uz mani.
- Mēs esam atveduši liecinieci, viņš paziņoja. Šī sieviete nekļūdīgi redz patiesību un šķīstu sirdi.
Man kaklā kaut kas klusi noguldzēja, un karalis pagriezās pret mani.
- Baltā dāma, viņš, balsi nepacēlis, turpināja. Baltā dāma nevar melot; viņa redz cilvēka sirdi un dvēseli un var pavērst patiesību uz labu… vai uz iznīcību.
Nerealitātes sajūta, kas caurauda šo vakaru, pārplīsa kā ziepju burbulis. Vieglais vīna izraisītais reibonis izgaisa, un galva man kļuva pilnīgi skaidra. Atvēru muti un, pēkšņi apjaušot, ka man nav itin nekā, ko teikt, atkal to aizvēru.
Kamēr Luijs klāstīja savus rīkojumus, šausmas slīdēja lejup pa manu muguru un vēderā saritinājās gredzenā. Uz grīdas uzzīmēs divus piecstūrus, kuros vajadzēs stāvēt abiem burvjiem. Tad katrs liecinās par saviem darbiem un to iemesliem. Pēc tam Baltā dāma spriedīs, vai runātājs teicis taisnību.
- Jēzus, nolādēts, Kristus, es pie sevis izdvesu.
- Grāfa kungs? Viņa Majestāte pamāja uz pirmo piecstūri, kas tika ar krītu uzvilkts uz paklāja. Tikai karalis spēj pret īstu Obisonas paklāju izturēties ar tik augstprātīgu nevērību.
Grāfs, ejot uz savu vietu, paspraucās man garām. Tajā brīdī es dzirdēju pavisam klusu čukstu:
- Nepārrēķinieties, kundze. Es nestrādāju viens. Apsūdzētais ieņēma viņam paredzēto vietu, pagriezās pret mani un, ārēji saglabādams savaldību, ironiski paklanījās.
Mājiens bija puslīdz skaidrs atliek man viņu apsūdzēt, un nekavējoties būs klāt grāfa pakalpiņi, lai nogrieztu man krūšu galus un nodedzinātu Džereda spīķerus. Aplaizīju lūpas, iekšēji lamādama Luiju. Kāpēc viņš nevarēja vienkārši vēlēties manu miesu?
Raimons nevērīgi aizgāja uz savu krīta piecstūri un sirsnīgi pamāja ar galvu uz manu pusi. Apaļajās, melnajās acīs ne mazākā mājiena, kā rīkoties.
Biju pilnīgā neziņā, ko darīt tālāk. Karalis pamāja, lai nostājos starp abiem piecstūriem ar seju pret apsūdzētajiem. Vīri ar kapucēm galvās piecēlās un ieņēma vietas karalim aiz muguras, draudīgs bars bez sejām.
Valdīja pilnīgs klusums. Pie zeltītajiem griestiem kā līķauts karājās sveces dūmi, atsevišķas stīgas lēni šūpojās gaisa strāvās. Visu acis bija pievērstas man. Beidzot, izmisuma dzīta, es pagriezos pret grāfu un pamāju ar galvu.
- Varat sākt, grāfa kungs, es sacīju.
Viņš pasmaidīja vismaz es pieņēmu, ka šis vaibsts bija domāts kā smaids, un sāka, vispirms iztirzājot kabalas pamatus, tad pārejot uz divdesmit triju ebreju alfabēta burtu ekseģēzi un to dziļo simbolismu. Izklausījās ļoti zinātniski, pilnigi nekaitīgi un drausmīgi garlaicīgi. Karalis žāvājās, nemaz nepūlēdamies aizsegt muti.