Garās runas laikā es prātā apsvēru dažādas iespējas. Šis vīrietis bija man draudējis un uzbrucis, bija mēģinājis noslepkavot Džeimiju personisku vai politisku iemeslu dēļ, lielas starpības nebija. Ļoti ticams, ka viņš bija barvedis tai izvarotāju bandai, kas bija uzglūnējusi mums ar Mēriju. Ja neskaita to un baumas, ko biju dzirdējusi par citiem viņa darbības veidiem, Senžermēns nopietni apdraudēja mūsu mēģinājumus apturēt Čārlzu Stjuartu. Vai es varu ļaut viņam izsprukt sveikā? Vai lai ļauju viņam izmantot savu ietekmi uz karali par labu Stjuartiem un kopā ar maskotu neliešu bandu klaiņot pa Parīzes tumšajām ielām?
Redzēju, ka man no bailēm saslējušies krūšu gali un izspiedušies cauri kleitas zīda audumam. Tomēr es saņēmos un raidīju grāfam niknu skatienu.
- Vienu mirklīti, es ieteicos. Viss, ko jūs līdz šim esat sacījis, grāfa kungs, atbilst patiesībai, tomēr es aiz jūsu vārdiem redzu ēnu.
Grāfam pavērās mute. Luijā, kurš uzkumpis gulšņāja uz galda, tagad pēkšņi pamodās interese, un viņš izslējās. Es aizvēru acis un piespiedu pie plakstiņiem pirkstus, it kā skatītos uz iekšpusi.
- Es redzu jūsu prātā kādu vārdu, grāfa kungs. Mana balss skanēja nedzīvi un no bailēm gandrīz aizžņaugta, bet tur neko nevarēja līdzēt. Nolaidu rokas un skatījos apsūdzētajam tieši virsū.
- “Ļaunuma mācekļi”, es sacīju. Kāds jums ir sakars ar šiem mācekļiem, grāfa kungs?
Viņš nudien neprata slēpt savas jūtas. Acis izspiedās, seja nobālēja gluži balta, un es aiz bailēm jutu ļauna prieka uzplūdu.
Vārdu salikums “Ļaunuma mācekļi” arī karalim nebija svešs; miegainās, tumšās acis pēkšņi samiedzās līdz mazām spraudziņām.
Iespējams, grāfs Senžermēns bija blēdis un šarlatāns, bet ne gļēvulis. Sakopojis visus spēkus, viņš veltīja man niknu skatienu un atmeta galvu.
- Šī sieviete melo, viņš runāja tikpat pārliecināti kā tad, kad stāstīja klausītājiem to, ka burts “alef” simbolizē Dievu. Viņa nav īsta Baltā dāma, bet Sātana kalpone! Uz vienu roku ar savu kungu, bēdīgi slaveno burvi Karfūru, viņa mācekle! Viņš dramatiski norādīja uz Raimonu, kurš likās nedaudz izbrīnījies.
Viens no vīriem, kas slēpās zem kapuces, pārkrustījās, un es dzirdēju, ka kāda no ēnām klusi noskaita īsu lūgšanu.
- Es varu to pierādīt, grāfs paziņoja, neļaujot nevienam citam iespraukties pa vidu. Viņš iebāza roku krūšu kabatā. Atcerējos dunci, ko viņš bija izvilcis viesību vakarā, un sagatavojos pieliekties. Taču tas, ko viņš izvilka, nebija nazis.
- Bībelē rakstīts: “Tie ar rokām pacels čūskas,” viņš dārdināja.
- “Un pēc šādām zīmēm jūs pazīsiet patiesā Dieva kalpus!”
Domāju, ka tas bija mazs pitons. Čūska bija gandrīz trīs pēdas gara, gluda, vizuļojošu, zeltīti brūnu ādu, slidena un lokana kā ieeļļota aukla ar divām mulsinošām zeltainām acīm.
Parādoties rāpulim, visi kā viens noelsās un divi maskotie tiesneši aši pakāpās atpakaļ. Arī Luijs šķita ievērojami izbrīnīts un steigšus ar skatienu meklēja savu miesassargu, kurš, acis bolīdams, stāvēja pie telpas durvīm.
Čūska, pārbaudot apkārtni, pāris reižu pašaudīja mēli. Acīmredzot nospriedusi, ka sveču vaska un vīraka sajaukums nav ēdams,
tā pagriezās uz pretējo pusi un mēģināja ieslīdēt atpakaļ siltajā kabatā, no kuras tik rupji bija izrauta. Grāfs veikli satvēra bēgli aiz galvas un pagrūda uz manu pusi.
- Redziet? viņš uzvaroši iesaucās. ŠI sieviete bailēs atraujas! Viņa ir ragana!
Atklāti sakot, ja salīdzina ar vienu no tiesnešiem, kas spiedās pie tālākās sienas, es biju pats bezbailības iemiesojums, tomēr jāatzīst, ka, ieraugot čūsku, nevilšus biju soli atkāpusies. Tagad es atkal pagāju uz priekšu, apņēmusies atņemt grāfam rāpuli. Tas čūskulēns galu galā nebija indīgs. Varbūt mēs redzētu, cik tas nekaitīgs, ja izdotos apvīt čūsku grāfam Senžermēnam ap kaklu.
Taču, iekams es tiku līdz grāfam, man aiz muguras atskanēja metra Raimona balss. Ar visu šo jezgu viņu es biju piemirsusi.
- Bībelē teikts vēl kaut kas, grāfa kungs, Raimons piezīmēja. Balsi viņš nepacēla, un platā abinieka seja palika neizteiksmīga. Tomēr visi pieklusa un karalis pagriezās, lai viņu uzklausītu.
-Jā, kungs?
Raimons pieklājīgi ar galvas mājienu pateicās, ka viņam dots vārds, un iebāza abas rokas savā talārā. No vienas kabatas viņš izvilka pudeli, no otras mazu glāzīti.
- “Tie ar rokām pacels čūskas,” viņš citēja, “un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs.” Viņš uzlika kausiņu uz delnas, tā sudraba maliņa iemirdzējās sveču gaismā. Tad viņš pacēla pudeli, gatavs liet glāzītē šķidrumu.
- Tā kā apsūdzēts esmu ne tikai es, bet arī Broktūrekas kundze, Raimons sacīja, uzmetot man īsu skatienu, es lieku priekšā mūs visus trīs šādā veidā pārbaudīt. Ar jūsu atļauju, Jūsu Majestāte?
Izskatījās, ka notikumu straujā attīstība Luiju pamatīgi satriekusi, bet viņš pamāja ar galvu, un glāzītē ielija dzintarkrāsas šķidrums, kurš uzreiz kļuva sarkans un sāka mutuļot, it kā vārītos.
- Pūķa asinis, Raimons paskaidroja, pamādams ar glāzīti.
- Skaidrai sirdij pilnīgi nekaitīgas. Viņš uzmundrinošā smaidā atklāja savas bezzobainās smaganas un sniedza glāzīti man.
Man cits nekas neatlika kā vien dzert. Laikam jau pūķa asinis ir kaut kas no dzeramās sodas; tās garšoja pēc brendija ar zelteri. Iedzēru divus vai trīs vidēja lieluma malkus un atdevu glāzi atpakaļ.
Kā prasīja ceremonija, arī Raimons iedzēra. Viņš nolaida glāzīti, varēja redzēt, ka viņa lūpas notrieptas sarkanas, un pagriezās pret karali.
- Vai Baltā dāma varētu pasniegt glāzi grāfa kungam? viņš uzrunāja mani. Metrs Raimons norādīja uz krita līniju sev pie kājām, tādējādi atgādinot, ka nedrīkst iznākt no aizsardzības loka, ko nodrošina pentagramma.
Pēc karaļa piekrītošā galvas mājiena es paņēmu glāzīti un automātiski pagriezos pret grāfu. Man vajadzēja noiet varbūt kādas sešas pēdas pa paklāju. Paspēru vienu soli, tad nākamo, kājas man trīcēja stiprāk nekā tad, kad biju sarunājusies ar karali priekšistabā.
Baltā dāma redz cilvēka patieso dabu? Vai es to redzēju? Vai es patiešām kaut ko zināju par viņiem, par Raimonu vai grāfu?
Vai es varēju notiekošo apturēt? Es uzdevu sev šo jautājumu simts, tūkstoš reižu. Arī pēc tam. Vai es varēju rīkoties citādi?
Atcerējos nejauši prātā ienākušo domu, kad iepazinos ar Čārlzu Stjuartu, cik visiem būtu izdevīgi, ja viņš nomirtu. Bet nedrīkst cilvēku nogalināt savas pārliecības dēļ, pat ja šīs pārliecības izpildīšana nozīmē nevainīgu cilvēku nāvi, vai tomēr drīkst?
Es to nezināju. Nezināju arī, vai grāfs ir vainīgs, es nezināju, vai Raimons ir nevainīgs. Es nezināju, vai cēla mērķa sasniegšana attaisno negodīgu līdzekļu izmantošanu. Es nezināju, cik vērta ir viena dzīvība vai tūkstoš dzīvību. Es nezināju atriebības patieso cenu.
Es nezināju, vai kauss, ko turu rokā, ir nāve. Kaklā man karājās baltais kristāls, tā smagums atgādināja par indi. Es nebiju redzējusi, ka Raimons kaut ko ieber šķidrumā; es nešaubījos, ka to nav darījis neviens. Bet man nevajadzēja iemērkt kristālu asinssarkanajā šķidrumā, lai zinātu, ko tas tagad satur.
Grāfs manā sejā redzēja zināšanu Baltā dāma neprot melot. Viņš svārstījās, skatoties uz mutuļojošo dziru.