Atcerējos karavīru un sniegā nokritušo jaunekli, kuru nogalināju, kad bēgām no Ventvērtas. Es vairs nemocīju sevi ar atmiņām par to, bet zināju, ka viņš nekad nepazudīs no manas dzīves.
Džeimijs pakratīja galvu.
- Nē, tu vari atrast daudzus dažādus iebildumus, bet beigu beigās izvēle paliek tikai viena: kad vajag, tu nogalini un pēc tam dzīvo ar šo apziņu. Es atceros, kā sejā izskatījās katrs vīrs, kuru esmu nonāvējis, un atcerēšos vienmēr. Taču fakts ir tāds, ka esmu dzīvs, bet viņi ne, un tas ir mans vienīgais attaisnojums, vienalga, vai tas ir pareizi vai ne.
- Tomēr šis gadījums ir citāds, es aizrādīju. Šis nav gadījums, kad jāizvēlas, nogalināt vai nogalinās tevi.
Džeimijs novicinājās, aizbiedējot mušu, kas bija uzsēdusies viņam uz pakauša.
- Te nu tu kļūdies, Armaliet. Tas, kas kārtojams man ar Džeku Rendelu, atrisināsies tikai tad, kad viens no mums būs pagalam un varbūt pat tad vēl ne. Cilvēku var nogalināt ne tikai ar nazi vai šaujamo, un miesiska nāve nav pats ļaunākais. Džeimija balsī ieskanējās maigāki toņi. Svētās Annas klosterī tu, mo duinne, izrāvi mani no nāves ķetnām ne vienu reizi vien, un nedomā, ka es to nezinu. Viņš papurināja galvu. Varbūt tomēr es tev esmu vairāk parādā nekā tu man.
Džeimijs atlaida manas pēdas un iekārtoja ērtāk savas garās kājas.
- Un tāpēc man jādomā ne tikai par savu sirdsapziņu, bet arī par tavējo. Galu galā tev, kad tu pieņēmi lēmumu, nebij ne jausmas, kas notiks, tāpēc pamest vīrieti ir viens un pavisam kas cits nolemt viņu nāvei.
Man nepavisam nepatika, kā viņš aprakstīja manu rīcību, bet faktus es noliegt nevarēju. Patiesībā es biju pametusi Frenku, un, lai gan savu izvēli nenožēloju, es nožēloju un vienmēr nožēlošu nepieciešamību, kas spieda mani to darīt. Džeimija nākamie vārdi pārdabiskā veidā skanēja kā atbalss manām domām.
-Ja tu būtu zinājusi, ka tas varētu nozīmēt Frenka… nu, teiksim tā, nāvi… varbūt tu būtu izlēmusi citādi. Bet, ja tu esi izvēlējusies mani, vai man ir tiesības padarīt tavu rīcību nozīmīgāku, nekā tu gribēji?
Iegrimis prātošanā, viņš nebija manījis, kādu iespaidu šī saruna atstāj uz mani. Tikai tagad, ieraudzījis manu seju, viņš spēji aprāvās un klusuciešot vēroja mani, kamēr kariete līgani ripoja starp zaļajiem laukiem.
- Es nespēju saskatīt, ka tas, ko tu, Klēra, izdarīji, būtu grēks, pēc garāka klusuma brīža viņš beidzot ierunājās un uzlika roku uz manas zeķē tērptās kājas. Tavs likumīgais vīrs esmu es, tieši tāpat kā viņš bij vai būs. Tu pat nezini, vai būtu pie viņa atgriezusies: mo duinne, tu varēji aiziet atpakaļ vēl tālāk vai uz priekšu uz
pavisam citu laiku. Tu rīkojies tā, kā uzskatīji par pareizu, un vairāk no cilvēka prasīt nevar. Džeimijs pacēla galvu, un izteiksme viņa acīs sāpīgi ievainoja manu dvēseli.
- Esmu pietiekami godīgs, lai pateiktu, ka man ir vienalga, kā būtu pareizi vai nepareizi, ja vien tu esi kopā ar mani, Klēra, viņš klusi piebilda. Ja tas, ka izvēlējies mani, tev bij grēks… tad es labprāt ietu pie paša velna un pateiktos viņam, ka esmu iekārdinājis tevi tā rīkoties. Viņš pacēla manu kāju un maigi noskūpstīja lielā pirksta pašu galiņu.
Es uzliku roku viņam uz galvas īsie mati bija biezi, bet mīksti kā pavisam maza ezīša adatas.
- Nedomāju, ka rīkojos nepareizi, es tikpat klusi atbildēju.
- Bet, ja tomēr… tad es, Džeimij Freizer, iešu tev līdzi pie tā velna.
Viņš aizvēra acis un nolieca galvu pār manu kāju. Tvēriens bija tik stingrs, ka jutu garos, slaidos kaulus cieši saspiestus, tomēr es neatvilku kāju. Ielaidu pirkstus viņam matos un viegli tos paraustīju.
- Kāpēc tad, Džeimij? Kāpēc tu izlēmi ļaut Džekam Rendelam dzīvot?
Kāju viņš neatlaida, bet atvēra acis un uzsmaidīja man.
- Nu, Armaliet, tovakar, staigādams šurpu turpu, es izdomājos visu ko. Vispirms es domāju, ka tev sāpēs, ja es to sūdbumbuli nogalināšu. Es daudz ko darītu vai nedarītu, Armaliet, lai aiztaupītu tev bēdas, bet… cik lielā mērā tava sirdsapziņa atsver manu godu?
- Nē. Džeimijs atkal papurināja galvu, noraidot vēl vienu argumentu. Ikviens var atbildēt tikai par savu rīcību un savu sirdsapziņu. Samaksa par to, ko daru es, nevar tikt piedzīta no tevis, lai kādas būtu sekas. Viņš samirkšķināja plakstiņus, acis no putekļainā vēja asaroja, un pārlaida roku galvai, veltīgi mēģinot savākt izspūrušos matus. īsi apcirpto matu šķipsnas bija izaicinoši saslējušās uz pakauša.
- Kāpēc tad? —es, paliekušie? uz priekšu, stingri noprasīju.
- Tu esi man izstāstījis visus iemeslus, kāpēc tu tā nedarīji; kas vēl palicis?
Mirkli viņš svārstījās, tad droši ieskatījās man acīs.
- Čārlza Stjuarta dēļ, Armaliet. Līdz šim mēs esam noslēguši visus naudas avotus, bet šis ieguldījums nu, viņam var izdoties aizvest armiju uz Skotiju. Un, ja tā… nu, tu, Armaliet, labāk par mani zini, kas var notikt.
Es zināju, un no šīs domas man kļuva auksti. Gribot negribot atmiņā nāca vārdi, kā viens vēsturnieks aprakstīja kalniešu likteni Kalodenā: “…mirušie, izmirkuši lietū un savās asinīs, gulēja četrās kārtās.”
Kalnieši, kas, nemākulīgi vadīti un izbadējušies, bet saglabājuši kaujas sparu līdz beigām, tiks iznīcināti vienā izšķirošā pusstundā. Viņus atstās guļam kaudzēs, noasiņojot aukstajā aprīļa lietū, un mērķis, ko viņi bija lolojuši simt gadus, būs miris reizē ar viņiem.
Pēkšņi Džeimijs paliecās uz priekšu un saņēma manas rokas.
- Es domāju, ka tas nenotiks, Klēra; domāju, ka mēs viņu apturēsim. Un, ja ne, tad neticu, ka ar mani notiks kas slikts. Bet, ja nu tomēr… Tagad viņš bija kļuvis līdz nāvei nopietns, runāja pusbalsī un steidzīgi. Ja tomēr notiks kas slikts, tad es gribu, lai tev būtu vieta, kur patverties, gribu, lai ir kāds cilvēks, pie kura tu vari vērsties, ja es… ja manis vairs nav un nevaru par tevi parūpēties. Ja tas nevaru būt es, tad gribu, lai tas būtu vīrietis, kas tevi mīl. Viņš ciešāk satvēra manas rokas; jutu, ka abi gredzeni spiežas man miesā, un sapratu, cik svarīgs viņam ir šis jautājums.
- Klēra, tu zini, ko man maksā tas, ko es daru tavā labā… tas, ka es taupu Rendela dzīvību. Apsoli man, ja pienāks tāds laiks, tu atgriezīsies pie Frenka. Viņa acis pētīja manu seju, tumši zilas kā debesis, ko varēja redzēt karietes logā viņam aiz muguras. Es jau divas reizes esmu mēģinājis aizsūtīt tevi atpakaļ. Un pateicos Dievam, ka tu negāji. Bet, ja nonāks līdz trešajai reizei… tad apsoli, ka atgriezīsies pie viņa… atpakaļ pie Frenka. Jo tādēļ es veselu gadu taupu Džeka Rendela dzīvību… tevis dēļ. Apsoli, Klēra?
- Allez! Allez! Montez!' uz bukas klaigāja kučieris, mudinot zirgus kāpt kalnā. Bijām gandrīz klāt.
- Labi, es beidzot sacīju. Apsolu.
Staļļi Aržantānā bija tīri un plaši un smaržoja pēc vasaras un zirgiem. Vienā no atvērtajiem steliņģiem Džeimijs, apburts kā aklais dundurs, riņķoja ap Peršeronu šķirnes ķēvi.
- 0, tu nu gan mums esi viena smuka zeltenīte! Nāc, mīlīt, ļauj apskatīt tavu skaisto, resno rumpīti. Mm, kā tad, izcili!
- Es vēlētos, lai mans vīrs tā sarunātos ar mani, hercogiene de Nevē izmeta skaudīgu piezīmi, un pārējās dāmas, kas, sastājušās ar salmiem izklātajā vidusejā, vērojot notiekošo, sāka ķiķināt.
- Varbūt, kundze, viņš tā darītu, ja jūs no mugurpuses būtu tikpat ierosinoša. Bet, iespējams, jūsu vīrs uzskata citādi nekā Broktūrekas kungs, kurš prot novērtēt apaļas ķermeņa formas. Grāfs Senžermēns pārlaida man skatienu, kurš pauda tikko jaušamu ironisku nicinājumu. Centos iztēloties šos melnos redzokļus zaigojam maskas ieslīpajos acu caurumos, un man tas lieliski izdevās, pat par daudz. Diemžēl mežģīņu volāni piedurkņu galos nosedza lielāko tiesu no viņa delnām; īkšķis pie plaukstas pamatnes nebija redzams.