- Dzeriet, kungs, karalis mudināja. Tumšās acis atkal bija apslēptas un neko neizteica. Vai arī jūs baidāties?
Grāfam, iespējams, bija daudz sliktu īpašību, bet gļēvums nebija viena no tām. Viņa seja bija bāla un sastingusi, bet viņš ar vieglu smaidu uz lūpām droši ieskatījās karalim acīs.
- Kāpēc ne, Jūsu Majestāte, viņš atbildēja.
Grāfs Senžermēns paņēma glāzīti no manas rokas un, nenovēršot skatienu no manām acīm, to iztukšoja. Viņa redzokļi nekustīgi raudzījās man sejā, kaut arī tos aizmigloja nāves apziņa. Baltā dāma var pārvērst cilvēka dabu uz labu vai uz iznīcību.
Grāfa augums noslīga zemē un locījās, no kapucēs tērpto skatītāju puses skanēja kliedzieni un saucieni, noslāpējot jebkuru skaņu, kas varētu nākt pār mirstošā lūpām. Papēži īsu brīdi sitās pret grīdu, puķainajam paklājam klusinot būkšķus. Tad ķermenis izliecās un atslāba. Čūska saniknojusies izlauzās brīvībā no baltā atlasa tērpa un aši slīdēja tieši uz patvērumu, ko solīja Luija kājas.
Sacēlās īsts elles troksnis.
28 nodaļa Gaisma aust
no Parīzes es braucu atpakaļ uz Luīzes māju Fontenblo. Nevēlējos doties uz Tremullna ielu, nedz ari kur citur, tur, kur Džeimijs varētu mani atrast. Viņam nebūtu daudz laika meklēt. Uz Spāniju vajadzēja doties bez kavēšanās, citādi viņš riskēja iegāzt pats savu plānu.
Luīze, laba draudzene būdama, piedeva manu bēgšanu un gods kam gods atturējās jautāt, uz kurieni es braucu un ko darīju. Es runāju reti, bet uzturējos savā istabā, ēdu maz un blenzu resnajā, plikajā putti', kas rotāja baltos griestus. Nepieciešamība doties uz Parīzi īslaicīgi bija piešķīrusi man spēkus, tagad man vairs nekas nebija darāms un mani nestiprināja arī nekādi ik dienas veicami pienākumi. Palikusi bez vadības, es atkal brīvi dreifēju savā vaļā.
Tomēr šad tad centos arī saņemties. Luīzes mudināta, devos lejā, lai piedalītos saviesīgās pusdienās, vai pievienojos namamātei, kad uz tasi tējas ieradās kāda viņas draudzene. Un centos pievērst uzmanību Fērgusam, vienīgajam cilvēkam pasaulē, par kuru es vēl jutos atbildīga.
Tāpēc tad, kad es, paklausīgi izgājusi pēcpusdienas pastaigā, izdzirdēju aiz saimniecības ēkām strīdu, kurā saklausīju ari Fērgusa balsi, jutu, ka mans pienākums ir noskaidrot, kas noticis.
Viņš stāvēja aci pret aci ar vienu no staļļa puikām, liela auguma zelli ar īgnu seju un platiem pleciem.
- Aizveries, tu stulbais krupi, staļļa zēns bļāva. Tu pats nezini, ko pļurkšķi!
- Zinu labāk par tevi tu, kuiļa piegulētās mātes dēls! Fērguss iebāza nāsīs divus pirkstus, paslēja degunu uz augšu un sāka dancot, atkārtodams “ruk, ruk”.
Staļļa puika, kuram patiešām bija izteikti uzrauts deguns, velti nešķieda laiku dīkām sarunām, bet, vicinādams pa gaisu savilktas dūres, metās cīņā. Pēc pāris sekundēm abi zeņķi jau vārtījās pa dubļaino zemi, bļaudami kā kaķi un plēsdami viens otram drēbes.
Kamēr es vēl nevarēju izlemt, vai iejaukties, staļļa puika uzvēlās Fērgusam virsū, sagrāba abām rokām viņa kaklu un sāka sist galvu pret zemi. No vienas puses, man bija nelāga nojauta, ka Fērguss pats ir izprovocējis šādus uzmanības pierādījumus. No otras puses, viņa seja kļuva tumši pelēksārta, un es patiesi nevēlējos pieredzēt, ka viņa dzīvība pārtrūkst pašā plaukumā. Diezgan piesardzīgi es tuvojos cīkstoņiem.
Staļļa puika bija jāteniski uzsēdies virsū Fērgusam, žņaudza viņu, un man acu priekšā cilājās viņa izspīlēto bikšu dibens. Es atvēzēju kāju un iespēru tieši pa bikšu vīli. Tā kā viņš nebija atradies stabilā pozā, tad zeņķis, izbīlī iesaucies, krita uz priekšu un uzripoja virsū savam upurim. Puika pavēlās uz sāniem un, dūres savilcis, pielēca kājās. Tad ieraudzīja mani un, ne vārda neteicis, laidās lapās.
- Ko, pēc tavām domām, tu te spēlē? es nikni noprasīju. Pierāvu elsojošo un sprauslājošo Fērgusu kājās un sāku izdauzīt viņa drēbes, nopurinot lielumu no dubļu pikām un siena smalkumiem.
- Paskaties, es rājos. Tu esi saplēsis ne tikai kreklu, bet arī bikses. Mums vajadzēs lūgt Bertai, lai salāpa. Es pagriezu viņu apkārt un pataustīju atplēsto auduma skrandu. Staļļa puikam acīmredzot bija izdevies aizķert ar roku jostu un atplēst vīli; stīvā auduma bikses šļuka nost no Fērgusa šaurajiem gurniem, gandrīz atklājot vienu dibena pusi.
Pēkšņi es aprāvos un blenzu uz viņu. Manu uzmanību piesaistīja ne jau apkaunojošais plikums, bet mazā, sarkanā zīme uz tā.
Apmēram puspenija lielumā, tumšs, violeti sarkans kā tikko sadzijis apdegums. Neticēdama savām acīm, es pieskāros krevelei, un Fērguss izbijies salēcās. Brūces malas bija apgrieztas; tas, kas to darījis, bija griezis miesā. Es satvēru puiku aiz rokas, lai neļautu viņam aizšmaukt, un pieliecos izpētīt rētu tuvāk.
Sešu collu attālumā rētas forma bija skaidri redzama tā bija ovāla, kurā bija izplūdušas mazākas zīmes, kas droši vien bijuši burti.
- Kas to izdarīja, Fērgus? es jautāju. Balss pat manām ausim skanēja savādi pārdabiski mierīga un savaldīga.
Fērguss raustījās, cenšoties atbrīvoties no mana tvēriena, bet es turēju viņu stingri.
- Kas, Fērgus? es prasīju, viņu sapurinot.
- Tas nekas nav, kundze; savainojos, šļūcot no sētas. Tikai skabarga. Lielās, melnās acis šaudījās uz visām pusēm, meklējot glābiņu.
- Tā nav skabarga. Es zinu, kas tas ir, Fērgus. Bet gribu noskaidrot, kas to izdarīja. Kaut ko tādu biju redzējusi tikai vienu reizi, un toreiz brūce bija gluži svaiga, bet šis griezums bija izdarīts pirms kāda laika un jau apdzijis. Dedzinājuma zīmi nav iespējams sajaukt ar kaut ko citu.
Redzot, ka es runāju nopietni, Fērguss pārtrauca cīnīties. Šaubīdamies viņš aplaizīja lūpas, bet pleci uzkumpa, un es zināju, ka esmu guvusi virsroku.
- Tas bija… anglis, kundze. Ar gredzenu.
-Kad?
- Sen, kundze! Maijā.
Es dziļi ievilku elpu un parēķināju. Trīs mēneši. Pirms trijiem mēnešiem Džeimijs bija izgājis no mājas un, meklējot noliktavas priekšstrādnieku, bija iegriezies publiskajā namā. Kopā ar Fērgusu. Trīs mēneši, kopš Džeimijs Elīzes madāmas iestādē bija saticies ar Džeku Rendelu un redzējis kaut ko tādu, kas līdz ar zemi nolīdzināja visus solījumus nenogalināt Džeku Rendelu. Trīs mēneši, kopš viņš devās projām lai nekad neatgrieztos.
Tikai ar lielu pacietību, ko papildināju ar pamatīgu spiedienu uz Fērgusa augšdelmu, man beidzot izdevās izvilkt visu stāstu.
Kad viņi ieradušies Elīzes madāmas iestādē, Džeimijs bija licis Fērgusam pagaidīt, kamēr viņš augšstāvā nokārtos finansiālus jautājumus. Spriežot pēc agrākās pieredzes, ka tādas lietas var prasīt diezgan ilgu laiku, Fērguss bija ieklīdis lielajā salonā, kur vairākas viņam pazīstamās jaunās dāmas, gaidot klientus, “atpūtās” pļāpāja un kārtoja cita citai matus.
- No rītiem klientu pamaz, zēns paskaidroja. Bet otrdienās un piektdienās Sēnas zvejnieki ved uz rīta tirgu savus lomus. Tad viņiem ir nauda un Elīzes madāmai iet no rokas, tāpēc Ies jeunes filles1 pēc brokastīm jau jābūt gatavām.
Lielākā tiesa “meiteņu” patiesībā bija vecākās šīs iestādes iedzīvotājas; zvejnieki netika uzskatīti par izsmalcinātākajiem klientiem un naudas trūkuma dēļ ņēma mazāk pieprasītās prostitūtas. Taču vairums Fērgusa bijušo draudzeņu bija tieši starp šīm sievietēm, tāpēc viņš salonā pavadīja patīkamu stundas ceturksni, tika samīļots un paķircināts. Ienāca pāris agrīnu klientu, izvēlējās “meitenes” un devās uz augšstāva istabām (Elīzes madāmas nams lepojās ar četriem stāviem, kuros bija šauras istabiņas), netraucējot atlikušo dāmu sarunas.