- Un tad ienāca anglis kopā ar Elīzes madāmu. Fērguss apklusa un norija siekalas, prāvais ādamābols neveikli sakustējās kārnajā kaklā.
Viņam, kurš bija atskatījies vīriešus visdažādākajās reibuma un uzbudinājuma pakāpēs, bijis pilnīgi skaidrs, ka kapteinis naktī pamatīgi uzdzīvojis. Viņš bija pietvīcis un nekārtīgi ģērbies, bet acis asinīm pielijušas. Nepievēršot uzmanību Elīzes madāmas mēģinājumiem aizvest viesi pie vienas no prostitūtām, viņš bija pametis iestādes īpašnieci un slājis pa istabu, nemierīgi pētīdams, kāda prece ir piedāvājumā. Tad, ieraugot Fērgusu, viņam iemirdzējušās acis.
- Viņš teica: “Tu. Nāc līdzi,” un saņēma mani aiz rokas. Es turējos pretī, kundze… teicu, ka mans saimnieks ir augšstāvā un es nevaru… bet viņš neklausījās. Elīzes madāma iečukstēja man ausī, lai eju līdzi, viņa pēc tam atdošot man daļu naudas. Fērguss paraustīja plecus un pievērsa man bezpalīdzīgu skatienu. Es zināju, ka tie, kam patīk mazi zēni, parasti ilgi nevelk; nodomāju: viņš jau sen būs beidzis, kad kungs būs gatavs doties projām.
- Jēzus, sasodīts, Kristus! es nomurmināju. Mani pirksti atlaida tvērienu un nervozi noslīdēja pa puikas piedurkni. Vai tu, Fērgus, gribi teikt, ka… biji to jau kādreiz darījis?
Izskatījās, ka viņam nāca raudiens. Man arī.
- Tikai paretam, kundze. Šie vārdi izskanēja gandrīz kā lūgums saprast. Ir tādas mājas, kur to dara, un kungi, kuriem tādas lietas patīk, parasti iet uz turieni. Bet šad tad kunde ierauga mani un viņam sagribas… Puišelim sāka tecēt deguns, un viņš to noslaucīja ar delnas virspusi.
Sameklēju kabatā mutautiņu un pasniedzu Fērgusam. Atceroties to piektdienas rītu, viņš bija sācis šņaukāties.
- Tas bija daudz lielāks, nekā biju iedomājies. Jautāju, vai varu paņemt mutē, bet viņš… viņš gribēja…
Pievilku zēnu sev klāt, cieši piekļāvu pie sava pleca, tāpēc tālāko stāstījumu apslāpēja manu drēbju audums. Plecu lāpstiņas zem manas rokas bija trauslas kā putna spārni.
- Nestāsti vairs neko, es teicu. Nevajag. Viss ir labi, Fērgus. Es nedusmojos. Bet nestāsti vairs neko.
Pavēle bija veltīga; pēc tik daudzām baiļu un klusēšanas dienām viņš nespēja rimties.
- Bet tā ir vienīgi mana vaina, kundze! viņš, atraujoties no manis, izgrūda. Lūpas drebēja, un acis pildījās asarām. Man vajadzēja klusēt; es nedrīkstēju kliegt! Bet es nevarēju citādi, saimnieks mani sadzirdēja, un… un viņš ieskrēja iekšā… un… ak, kundze, man tā nevajadzēja darīt, bet es traki nopriecājos, viņu ieraugot, pieskrēju viņam klāt, un kungs paslēpa mani sev aiz muguras, tad iesita anglim pa seju. Kad anglis cēlās kājās, rokā viņam bija soliņš,
ar kuru viņš atvēzējās, un es tik ļoti nobijos, ka izskrēju no istabas un paslēpos skapi gaiteņa galā. Pēc tam skanēja klaigāšana un blīkšķi, ar drausmīgu troksni kaut kas salūza, un atkal atskanēja kliedzieni. Tad viss apklusa, drīz vien kungs atvēra skapi un izvilka mani laukā. Viņam bija manas drēbes, un viņš pats mani saģērba, jo es nevarēju aizpogāties… man tik stipri trīcēja rokas.
Fērguss abām plaukstām satvēra manus brunčus, viņam tik ļoti vajadzēja, lai es noticu, ka seja savilkās bēdu izteiksmē, kas atgādināja pērtiķa purnu.
- Tā ir mana vaina, kundze, bet es nezināju! Es nezināju, ka viņš ies cīnīties ar to angli. Un tagad kungs ir projām un nekad vairs neatgriezīsies, un tikai es pie tā esmu vainīgs!
Nu jau raudādams pilnā kaklā, Fērguss nokrita uz vēdera man pie kājām. Viņš raudāja ļoti skaļi, tāpēc šaubījos, vai puika vispār dzird, ko es viņam pieliekusies saku, tomēr es to pateicu:
- Tā nav tava vaina, Fērgus. Un arī mana ne. Tomēr tev ir taisnība viņš ir projām.
Pēc Fērgusa atklāsmes es ieslīgu vēl dziļākā apātijā. Pelēkais mākonis, kas apņēma mani kopš nedzimušā bērna zaudēšanas, likās pietuvojies un ietina mani kā autos, aptumšojot pat saulaināko dienu. Skaņas mani sasniedza pavisam klusas, kā tālīni, cauri miglai izlauzušies jūras boju raidītie signāli.
Luīze stāvēja man pretī un noraizējusies, sarauktu pieri lūkojās manī.
- Jūs esat pārāk tieva, viņa rājās. Un balta kā palags. Ivonna sacīja, ka atkal brokastīs neko neesot ēdusi!
Nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju jutusi izsalkumu. Tas nelikās svarīgi. Kaut kad sen pirms notikumiem Buloņas mežā, pirms mana brauciena uz Parīzi. Pievērsu skatienu kamīna dzegai un, ar acīm izsekojot rokoko rakstu vijumiem, iegrimu domās. Luīze turpināja runāt, bet es sacītajam nepievērsu uzmanību tikai vēl viens trokšņa avots kā koka zara švīksti pret pils sienu vai manis noniecināto brokastu smaržas atvilināto mušu sīkšana.
Redzēju, kā viena, kas rāpoja pa brokastu olām, pēkšņi uzšaujas gaisā, jo Luīze sasita plaukstas. Muša, aizkaitināti dūkdama, meta mazus lokus virs galda un atkal nosēdās barošanās vietā. Man aiz muguras nodipēja steidzīgi soļi. Luīzes skarbajai pavēlei sekoja padevīgs “Oui, Madame”, un negaidīti plaukš! noplīkšķēja pletne, jo istabene nopietni ķērās pie insektu iznīcināšanas. Citu pēc cita. Viņa ņēma no galda katru mazo, melno līķīti, meta sev kabatā un ar priekšauta stūri notīrīja palikušo traipu.
Luīze pieliecās, un viņas seja parādījās mana redzeslauka robežās.
- Es varu saskatīt visus kaulus jūsu sejā! Ja neēdat, tad vismaz uz brīdi izejiet ārā! viņa nepacietīgi sacīja. Lietus ir pārgājis. Nāciet, iesim paskatīties, vai lapenē vēl palikušas vīnogas! Varbūt apēdīsiet kādu no tām.
Man bija vienalga iekšā vai ārā; ap mani joprojām tinās notrulinošais pelēkums, izplūdinot kontūras, tāpēc man visas vietas bija vienādas. Bet Luīzei gan tas, šķiet, bija svarīgi, tāpēc es paklausīgi piecēlos, lai dotos viņai līdzi.
Taču netālu no dārza vārtiņiem viņu notvēra virēja, kurai bija vesels saraksts ar jautājumiem un sūdzībām par vakariņu ēdienkarti. Bija ielūgti viesi ar nolūku mani izklaidēt, un gatavošanās rosība visu rītu izraisīja nelielus kalpotāju nesaskaņu izvirdumus.
Luīze, juzdamās kā mocekle, izdvesa nopūtu un noglāstīja man muguru.
- Ejiet vien, viņa mudināja un bīdīja mani uz durvīm. Likšu sulainim aiznest jums apmetni.
Kaut arī bija augusts, diena likās neparasti vēsa, jo kopš vakara visu laiku lija. Grantētos celiņus no vienas vietas ldāja peļķes, un no samirkušajiem kokiem ūdens pilēja gandrīz tikpat stipri kā lietus.
Debesis joprojām sedza pelēki padebeši, tomēr tie vairs nebija ūdens pievilgušie, neganti melnie mākoņi. Apņēmu ar plaukstām elkoņus; izskatījās, ka drīz varētu parādīties saule, tomēr vēl bija tik auksts, ka prasījās pēc apmetņa.
Kad izdzirdēju uz celiņa aiz muguras soļus, es pagriezos un ieraudzīju otru sulaini Fransuā, bet rokās viņam nekā nebija. Viņš likās savādi stomīgs un tā cieši skatījās mani, it kā gribētu pārliecināties, ka esmu tas cilvēks, kuru viņš meklē.
- Kundze, viņš pēdīgi ierunājās, jums ir apmeklētājs.
Es iekšēji nopūtos; nevēlējos apgrūtināt sevi ar piepūli, ko man prasīja saņemšanās, lai varētu uzturēties sabiedrībā.
- Lūdzu, pasaki, ka esmu sasirgusi, es teicu un pagriezos, lai turpinātu ceļu. Un, kad viņi būs aizgājuši, atnes man apmetni.
- Bet, kundze, sulainis vēl stāvēja man aiz muguras, tas ir senjors Broktūreks… jūsu virs.