Satrūkusies es apcirtos un paskatījos uz māju. Tas bija tiesa redzēju Džeimija garo augumu jau pagriežamies ap pils stūri. Es novērsos, izliekoties, ka neesmu viņu redzējusi, un gāju uz lapeni. Gabaliņu tālāk auga biezi krūmi; varbūt man izdosies noslēpties.
- Klēra! Izlikšanās bija bezjēdzīga; ari viņš bija mani redzējis un sekoja man. Es pieliku soli, bet nevarēju sacensties ar viņa garajām kājām. Nebiju vēl nogājusi ne pusceļu līdz lapenei, kad man aptrūka elpas un vajadzēja iet lēnāk; mana fiziskā forma nebija piemērota tik enerģiskiem vingrojumiem.
- Klēra, pagaidi!
Atskatījos pār plecu. Džeimijs bija mani jau gandrīz panācis. Mīkstais, pelēcīgais trulums, kas mani ietina, sašūpojās, un, iedomājoties, ka, viņu redzot, tas varētu tikt norauts, mani pārņēma saltas bailes. Man likās: ja tā notiks, es būšu pagalam kā kūniņa, kas, izrakta no zemes un, kaila un neaizsargāta, uzmesta uz klints, sačokurojas saulē.
- Nē! es iesaucos. Es negribu ar tevi runāt. Ej projām. Viņš uz mirkli saminstinājās, es novērsos un steigšus turpināju ceļu uz lapeni. Dzirdēju, kā aiz manis grantī čirkst soļi, bet neatskatījos un sāku iet ātrāk, gandrīz skrēju.
Kad apstājos, lai iemuktu lapenē, Džeimijs pēkšņi metās uz priekšu un saķēra mani aiz rokas. Centos izrauties, bet viņš stingri turēja mani ciet.
- Klēra! viņš atkārtoja. Es cīnījos, bet seju pret viņu nepavērsu. Ja es neskatīšos, tad varēšu izlikties, ka viņa te nav. Varēšu palikt drošībā.
Viņš atlaida roku, bet uzreiz satvēra manus plecus, un es biju spiesta pacelt galvu, lai noturētu līdzsvaru. Džeimija seja bija saulē iedegusi un novājējusi, ap muti iegrauzušās skarbas linijas un acis sāpēs satumsušas. Klēra! viņš pārgāja uz maigāku toni, jo redzēja, ka tagad skatos uz viņu. Klēra… tas bija ari mans bērns.
-Jā, bija… un tu to nogalināji! Es izrāvos un metos iekšā šaurajā arkā. Otrā pusē apstājos un elsoju kā pārbijies suns. Nebiju iedomājusies, ka arka ved uz mazu, vīnstīgām apaugušu savādu celtni. No visām pusēm mani apņēma režģis biju iekritusi slazdā. Gaisma, kas plūda no mugurpuses, pazuda, jo Džeimija augums aizsedza ieeju.
- Nepieskaries man! Es, acis nodūrusi, kāpos atpakaļ. Ej projām! es drudžaini domās saucu. Dieva dēļ, lūdzu, liec mani mierā! Jutu, ka pelēkie auti nepielūdzami tiek norauti un īsas, žilbinošas sāpju šautras izskrien man cauri kā zibens šķēpi izduras cauri mākonim.
Džeimijs apstājās dažas pēdas no manis. Es akli aizstreipuļoju līdz režģu sienai un daļēji apsēdos, daļēji atkritu uz koka sola. Aizvēru acis un sēdēju drebēdama. Lai arī lietus vairs nelija, cauri režģim pūta dzestrs, mitrs vējš un saldēja man kaklu.
Viņš netuvojās. Jutu, ka viņš tur stāv un raugās manī no augšas. Dzirdēju saraustīto elpu.
- Klēra! Džeimijs sacīja, balsī skanēja kaut kas līdzīgs izmisumam. Klēra, vai tad tu neredzi… Klēra, tev jārunā ar mani! Dieva dēļ, Klēra, es pat nezinu, vai tas bij puika vai meitene!
Es sēdēju kā sastingusi, ar rokām ieķērusies sola grumbuļainajā dēlī. Pēc brīža man priekšā kaut kas smagi nočirkstēja. Pavēru acis mazā spraudziņā un redzēju, ka viņš apsēdies turpat, kur bija stāvējis, uz mitrās zemes man pie kājām. Džeimijs sēdēja noliektu galvu, un lietus lāses mitruma dēļ vizuļoja miklajos matos.
- Vai tu liksi man lūgties? viņš jautāja.
- Tā bija meitene, es pēc brīža atbildēju. Mana balss skanēja savādi piesmakusi un sēcoši. Māte Hildegarde viņu nokristīja. Feita1 . Feita Freizere. Mātei Hildegardei ir ļoti neparasta humora izjūta.
Noliektā galva nepakustējās. Pēc pāris minūtēm viņš klusi bilda:
- Vai tu redzēji bērnu?
Tagad manas acis bija pilnīgi atvērtas. Es stingi raudzījos uz saviem ceļiem, kur vējš no aizmugurē augošajām vīnstīgām bija atpūtis ūdens lāses, kas atstāja uz zīda slapjus punktus.
-Jā. Viedā sieviete teica, ka man jāskatās, tāpēc mani piespieda to darīt. Atmiņā dzirdēju Bonēra kundzes zemo, lietišķo balsi, viņa bija visprasmīgākā un cienījamākā vecmāte, kas šad tad strādāja Eņģeļu slimnīcā.
“Iedodiet viņai bērnu; vienmēr ir labāk, ja to redz. Tad viņas neiztēlojas nezin ko.”
Tāpēc es neiztēlojos nezin ko. Es atcerējos.
- Viņa bija brīnišķīga, es klusi stāstīju it kā sev. Tik maziņa. Varēju paņemt galviņu savā plaukstā. Austiņas tikai mazliet atliekušās… redzēju, kā cauri tām spīd gaisma.
Gaisma bija spīdējusi arī cauri ādai, ar pērļu blāvo vizmu uz apaļajiem vaidziņiem un dupsīša stinga un vēsa, uz kuras vēl saglabājies ūdens pasaules pieskāriens.
- Māte Hildegarde ietina viņu baltā atlasā, es sacīju, skatoties lejup uz savilktajām dūrēm sev klēpī. Acis viņai bija ciet. Skropstu vēl nebija, bet acu forma bija ieslīpa. Es teicu, ka tās ir tādas kā tev, bet viņas sacīja, ka tādas esot visiem bērniem.
Desmit pirksti rokām un desmit pirksti kājām. Nagu nebija, bet sīkās locītavas, ceļgali un pirkstu kauliņi spīdēja kā opāli, kā zemes dzīļu dārgakmeņu kauli. Atceries, cilvēk, ka tu esi puteklis…
Atminējos, ka dzirdēju slimnīcas trokšņus skanam no tālienes, kur dzīve ritēja savu gaitu, un tuvāk klusinātu mātes Hildegardes un Bonēra kundzes murmināšanu. Viņas runāja par priesteri, kurš pēc slimnīcas priekšnieces lūguma noturēs īpašu misi. Atminējos
1 Fate (angļu, vai.) liktenis; ari bojāeja, nāve.
rāmi vērtējošo Bonēra kundzes skatienu, kad viņa pagriezās, lai nopētītu mani, un redzēja manu vājumu. Varbūt viņa redzēja ari nodevīgo kāpjošās temperatūras sārtumu; vecmāte atkal bija pievērsusies mātei Hildegardei, un balss noklusa vēl vairāk varbūt viņa ieteica nogaidīt, iespējams, vajadzēs rīkot divas bēres.
Un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.
Bet es biju atgriezusies no mirušajiem. Vienīgi Džeimija tvēriens bija pietiekami stiprs, lai spētu noturēt manu miesu un atvilkt atpakaļ no pēdējās robežas, un metrs Raimons to zināja. Es apzinājos, ka tikai Džeimijs spēj panākt, ka noeju atlikušo ceļa gabalu, tikai viņš spēj atvest mani atpakaļ dzīvo pasaulē. Tāpēc es biju no viņa bēgusi, darījusi visu iespējamo, lai noturētu viņu pa gabalu, lai nodrošinātos, ka viņš nekad nepienāks man par tuvu. Es nevēlējos atgriezties, man nebija vēlmes vēl kādreiz just. Nevēlējos iepazīt mīlestību, kuru man atkal atraus.
Bet bija par vēlu. Es to zināju jau tad, kad visiem spēkiem vēl pūlējos noturēt ap sevi pelēko līķautu. Pretošanās tikai paātrināja iziršanu; tas bija tāpat kā ķert mākoņa skrandas, kas man starp pirkstiem izjuka un saplūda ar auksto miglu. Tikai jutu žilbinoša un dedzinoša tuvojās gaisma.
Džeimijs bija piecēlies un stāvēja man pretī. Viņa ēna krita man klēpī; tas, protams, nozīmēja, ka mākonis ir izklīdis; ēna nevar pastāvēt bez gaismas.
- Klēra, viņš čukstēja. Lūdzu. Ļauj man tevi mierināt.
- Mierināt? es atkārtoju. Un kā tu to darīsi? Vai vari atdot manu bērnu?
Viņš noslīga manā priekšā ceļos, bet es, galvu nepacēlusi, blenzu savās plaukstās, kas tukšas gulēja klēpī. Es jutu, ka viņš sakustas, lai man pieskartos, tad saminstinās, atvelk roku un atkal pastiepj to.
- Nē, viņš tik tikko dzirdami sacīja. Nē, to es nevaru. Bet… ar Dieva žēlastību… es varētu dot tev citu?
Roka kavējās gaisā virs manējās, tik tuvu, ka es jutu ādas siltumu. Un es jutu arī kaut ko citu: bēdas, kuras viņš stingri turēja grožos, dusmas un bailes, kas viņu smacēja, un drosmi, kas, visam